Ceturtā paaudze jeb Tēvi un bērni

ČiževskisDaugavas kreisā krasta kolhozu, kas bija nosaukts dižā proletariāta vadoņa vārdā, laikraksta korespondenti apmeklēja diezgan bieži. Jaunie speciālisti dzīvesbiedri Čiževski uzreiz saistīja uzmanību, un tagad pat ir grūti atcerēties, cik daudz publikāciju par galveno agronomi un iecirkņa mehāniķi tika ievietots laikraksta lappusēs. Kad sāka brukt kolhozu un sovhozu sistēma, dzīvesbiedri Čiževski, lai gan pilsēta atrodas pavisam tuvu, nolēma saimniekot uz savas zemes. Par pajām iegādājās trīs traktorus, nepieciešamo inventāru, sametuši naudiņu kopā ar kaimiņiem, nopirka kombainu un pirms trīspadsmit gadiem reģistrēja zemnieku saimniecību “Egļukalni”. Vladislavs uzskata, ka viņam laimējies, un tagad uz mantojamās zemes Dvoriščos strādā jau ceturtā zemes kopēju paaudze. Bijušie enerģiskie kolhoza speciālisti izmēģināja visu: slauca govis, audzēja sivēnmātes, pievērsās kartupeļiem un graudaugiem, taču ar laiku nonāca pie secinājuma, ka prātīgāk ir dabūt stabilu darbu malā, lai tādējādi varētu uzturēt zemnieku saimniecību, kas ar īpašu rentabilitāti neizcēlās. Tirgus nekad nav žēlojis lauksaimniecības produkcijas ražotāju. Lai vai kā tur bija, tomēr Čiževski četros gados prata uzbūvēt lielisku divstāvu māju pie ceļa, un toreiz vēl laimīgie ienācēji nezināja, ka iekārtojās ļoti perspektīvā vietā. Ar laiku blakus izauga robežsargu postenis, kas nodrošināja ar darbu gan Vladislavu, gan arī jaunāko dēlu Vitāliju. Čiževskiem ir divi dēli, spēcīgi un čakli, kuri ģimenē guva zemnieku rūdījumu. Tagad Rita un Vladislavs nebeidz priecāties, ka uzcēla tik plašu māju, kur pietiek vietas visiem. Dzīvot blakus robežsargiem nav garlaicīgi, ir droši un izdevīgi.

Pilsētas vilinājumi

Katrs tēvs un māte grib savām atvasēm labāku dzīvi. Čiževsku vecākais dēls Anatolijs kopš bērnības izrādīja interesi par zemkopja darbu. Pēc paša gribas, tāpat kā tēvs, viņš apguva mehāniķa profesiju. 2000. gadā vecāki svētīja jaunlaulātos, vedekla Diāna viņiem iepatikās: lai arī pilsētniece, tomēr ar lauku saknēm. Ap to laiku Anatolijs, izbaudījis viesstrādnieka maizi Vācijā, savas izvēles meklējumos pieņēma lēmumu sākt ģimenes dzīvi Daugavpilī. Protams, vecāki palīdzēja jaunajiem dzīvesbiedriem nopirkt dzīvokli pilsētā. Pirms gadiem sešiem dzīvokļu cenas vēl bija ciešamas.

Būdams pieradis pie jebkura darba, Anatolijs aizgāja strādāt par atslēdznieku lokomotīvju remonta rūpnīcā, bet Diāna auklēja mazo Jolantu. Darbs maiņās un visai pieticīgā izpeļņa lika ģimenes galvai aizdomāties. Te arī tēvs, gluži kā nojauzdams dēla šaubas, ieteica Anatolijam interesantu domu par to, ka Latvijā tiek realizēta jauno zemnieku ģimeņu atbalsta programma. Labi iepazinies ar ļoti izdevīgā projekta būtību, Čiževskis juniors pieņēma riskantu un atbildīgu lēmumu: atgriezties dzimtajās vietās. Paliec sveika, Daugavpils! Apdzīvojot otro stāvu, Anatolijs un Diāna reģistrēja savu zemnieku saimniecību “Pabērziņi”. Ar atvieglotiem noteikumiem viņi iegādājās jaunu tehniku: traktoru MTZ-920, arklu, rotora pļaujmašīnu, grābekli... Jaunās zemnieku saimniecības reģistrācija ir sarežģīta lieta. Vecāki atdeva iesācējiem fermeriem daļu savas zemes, plus nomātā, tāpēc ir kur izvērsties.

Nemanot aizritēja trīs gadi, pa šo laiku iesācēji saimnieki ne tikai nomaksāja kredītu, bet arī iegādājās gateri īpašumā. Skaidrs, ka z/s “Pabērziņi” pilda visas jaunās zemnieku ģimenes atbalsta projekta saistības.

Divas Čiževsku zemnieku paaudzes strādā līdzās, taču jaunajiem ir lielāks ķēriens: viņiem taču gribas ātrāk panākt, lai uzsāktais bizness dotu peļņu.

Kurš neriskē...

Čiževsku māja iekārtota ērti, mūsdienīgi. Lai parunātu ar mani, Vladislavam nācās uz kādu laiciņu atstāt darbu Kaplavas robežsardzes punktā. Kaut arī viņam ir tehniskais amats, tomēr jebkurš darbs tagad ir cenā. Īpaši jau lauku cilvēkam, kurš nav vairs jauns. Starp citu, mājās iegriezās arī jaunākais dēls Vitālijs, spēcīgs, simpātisks, dzīvespriecīgs puisis. Ar darbu uz robežas viņš ir visai apmierināts, bet jurista diploms, tāpat kā iegūtā augstākā izglītība, dzīvē vēl lieti noderēs.

Torīt, kad es ciemojos Čiževsku mājās, sieviešu nebija: Rita un Diāna strādā Krāslavā, kas ir pavisam tuvu. Abas iekārtojušās par mērniecēm, bet no pamatdarba brīvajā laikā strādā savā saimniecībā. Ej nu sazini, kas viņām ir galvenais.

Ideja uzrakstīt šo publikāciju man radās zemnieku ballē, kur kuplajā rajona fermeru saimē es uzreiz pamanīju jauno papildinājumu. Anatolijs un Diāna man uzreiz iepatikās. Kad es uzzināju, ka tas ir zemnieku Čiževsku dinastijas turpinājums, tad nešaubījos, ka noteikti tiksimies Dvoriščos, ar Vladislavu mēs sen esam labi paziņas.

Strādīgiem cilvēkiem allaž veicas. Agri vai vēlu krietns darbs nodrošina pārticību mājās. Mūsu sarunas beigās Vladislavs piekrita nofotografēties pie dēla traktora. Ne bez lepnuma uz atvadām tēvs man pateica šādus vārdus: “Par jaunajiem tagad dažādi runā, sak, viņi gribot gūt ātru peļņu. Turpretim mēs ar Ritu raugāmies uz zemnieku maiņu ar cerībām. Lai arī cik grūti bija celt māju, taču mēs ļoti baidījāmies ņemt kredītus. Anatolijs riskēja un par tehniku jau norēķinājās pilnībā. Cik prasmīgi viņš saimnieko! Galvenā nozare ir kokapstrāde, viņš paņēma kredītu un nopirka gateri. Otrajā vietā viņam ir zemkopība, trešajā — lopkopība: nobaro buļļus. Mēs ar Ritu slaucam piecas govis un domājam, ka jaunie ir gudrāki par mums un riskantāki, bez kā uzņēmējdarbībā iztikt nevar. Lai viņiem veicas!”

Tā, lūk, dzīvo trešā un ceturtā zemnieku Čiževsku paaudze. Viņu mājai es bieži braucu garām rudeņos. Te ir lieliskas sēņu vietas. Līdz pilsētai četri kilometri, blakus upe, vārdu sakot, dzīvo un priecājies. Sāpīgi tikai tas, ka jauno fermeru mūsu rajonā ir ļoti maz. Paradīzes stūrītis Latgale nedrīkst palikt tukšs. Vēl jo vairāk nedrīkst to pārdot izsolē, turklāt nezin kam.

Lai jums veicas, jaunie Čiževski!

Aleksejs GONČAROVS