Psihologa konsultācija (Pozitīvās domāšanas planēta)

Lūk, kādi bija jautājumi:

1. Kā uzvesties cilvēkam lielā kolektīvā, ja pret viņu negatīvi noskaņota puse darbinieku? Nelikties ne zinis? Pierādīt savu taisnību?

2. Pastāvīgi pazemo manas personiskās cieņas jūtas. Ko darīt?

Uzreiz gribu brīdināt godājamos jautājumu autorus: atbildes jūs saņemsiet ļoti vispārīgas. Katrs konkrēts gadījums prasa pilnīgi individuālu konsultēšanu, kad tiek precizētas visas problēmas detaļas. Piemēram, ļoti svarīgi būtu zināt, par kādu kolektīvu ir runa (vīriešu, sieviešu, jaukto), kā tieši izpaužas “noskaņojums pret” šo cilvēku. Protams, uzvedības modelis tiek veidots atbilstoši tam, cik jums gadu, vai esat vīrietis, vai sieviete. Otrajā jautājumā svarīga loma ir arī vecumam.

Godājamie lasītāji! Uzdodot jautājumus, jūs pilnīgi bez bailēm varat rakstīt savu dzimumu un vecumu. Anonimitāte tiek garantēta jebkurā gadījumā, bet šie dati varēs daļēji konkretizēt manas atbildes.

Pamēģināsim noskaidrot personiskās cieņas jūtas. Tas būtībā ir pašnovērtējums. Bet pašnovērtējums ir personības, savu iespēju, īpašību un vietas starp cilvēkiem novērtējums. No tā ir atkarīgas cilvēka un apkārtējo savstarpējās attiecības, viņa kritiskums, prasīgums pret sevi, attieksme pret panākumiem un neveiksmēm. Līdztekus tam tas ietekmē personības darbības efektivitāti un tālāko attīstību. Pašnovērtējums ārēji izpaužas tajā apstāklī, kā cilvēks vērtē citu cilvēku iespējas un darba rezultātus (piemēram, mazina tos, paaugstinot pašnovērtējumu). Lūk, te derētu atcerēties pirmo jautājumu un pastrādāt pie tā, kā cilvēks pats novērtē sevi, ja apkārtējo uzvedību viņš izvērtē kā noskaņojumu pret sevi. Tiek uzdoti konkrēti jautājumi: nelikties ne zinis vai pierādīt savu taisnību? Te man ir jautājums — bet kas jums personīgi ir svarīgāks: jūsu labi paveiktais darbs vai apkārtējo viedoklis šajā sakarā? Kāpēc jūs cenšaties labi pildīt savus amata pienākumus (ja cenšaties), apkārtējo vērtējumam? Diez vai. Principā ir viens cilvēks, kura vērtējums jums nedrīkst būt mazsvarīgs — kā jūsu darbu vērtē darba devējs. Kas sakāms par mikroklimatu, kas bez šaubām, ietekmē pašsajūtu, noskaņojumu, motivāciju un iznākumā — darba kvalitāti, tad uzņēmumā, organizācijā jābūt speciālistam: personāla menedžerim vai psihologam, kurš risina savstarpējo attiecību jautājumus kolektīvā. Saprotams, ka mazpilsētas apstākļos mūsu uzņēmumos tā nav. Jums vērts padomāt par to, cik svarīga ir tieši šo cilvēku attieksme pret jums — katra atsevišķi. Nav vērts tā vispārināt “puse darbinieku”. Tas ir pilnīgi noteikts noteiktu cilvēku skaits. Jāpadomā par katru atsevišķi. Pēc tādas analīzes aina var nedaudz mainīties. To var izdarīt šādi: uz papīra lapas jūs zīmējat tādu aplīšu skaitu, cik cilvēku strādā kopā ar jums. Katrā aplītī jūs ierakstāt darbinieka iniciāļus un atstājat vietu zīmei “+” vai “—”. Padomājiet par to, ar kādu zīmi var apzīmēt jūsu savstarpējās attiecības ar konkrēto cilvēku. Pēc tam paskatieties, cik plusu un mīnusu jūs iegūsiet. Tagad no-svītrosim tos kontaktus, kas jums nav īpaši svarīgi, dārgi, vajadzīgi vai noderīgi. To, kas paliek, arī derētu izanalizēt. Atcerieties: attiecības veidojas nevis ar kolektīvu vai tā daļu, bet ar konkrētiem cilvēkiem. Ja situācijas objektīvajā analīzē radīsies grūtības, meklējiet psihologa palīdzību.

Kas sakāms par otro jautājumu, tad atbilde daļēji izlasāma visā iepriekš teiktajā. Ja runa, protams, nav par agresiju vai vardarbību no tiem darbiniekiem, kuri, kā bija rakstīts SMS: “aizskar otra cilvēka pašcieņas jūtas”. Atkārtoju: šajā jautājumā ļoti svarīgi ir zināt abu pušu dzimumu un vecumu. Ja tas ir darba savstarpējo attiecību konteksts, tad iespējams “iezāģēšanas” variants, kas diemžēl nereti sastopams mūsu dienās. Kāpšana pa karjeras kāpnēm, aizskarot kolēģu pašcieņas jūtas, ir diezgan bieža problēma konkurējošos darba apstākļos. Ja runa ir par savstarpējām attiecībām ģimenē, tad acīmredzama ir “upura” un “varmākas” pozīcija, turklāt “upuris” diezgan ilgi neuzskata morālo vardarbību par cieņas aizskaršanu, kas izskaidrojams ar maldīgu stereotipisku priekšstatu par to, ka vīrs vai sieva ir viena vai otra īpašums. Ja runa ir par pusaudžiem, tad tas ir skolas psihologu kompetencē. Jebkurā gadījumā darbs ar aplīšiem uz lapas ir pirmais konkrētais solis ceļā uz situācijas analīzi. Vai tas būs patstāvīgs, vai ar psihologa palīdzību, tas jāizlemj jums.

Nobeigumā minēšu M. Tvena vārdus: “Dzīvosim tā, lai pat zārku taisītājs apraud mūsu nāvi!” Lai jūsu dzīve ir spilgta un piesātināta, bet pašrealizācija kļūst svarīgāka par cilvēkiem, kas neieņem īpaši nozīmīgu vietu jūsu dzīvē!

Irina JAPIŅA