Nemaz ne vājais dzimums

M. MatjušonokaGan viena, gan otra sēta atgādina būvlaukumu: strādīgas lauku sievietes nepalaiž garām iespēju, lai izmantotu platībmaksājumus savu saimniecību attīstībai. Pilnīgi saprotams, ka Marina Matjušonoka mēģināja atteikties no sarunas ar mani: “Mēs ne ar ko neesam labāki par citiem.” Tikai celtniecības darbi pagalmā man deva iespēju teikt pretar-gumentus. Piedrujas pusē atšķirībā no citiem pagastiem piena telpu celtniecība nav kļuvusi par masveida parādību. Dzīvesbiedri Matjušonoki pamatīgi pievērsās saimniecības ēku rekonstrukcijai: nošķīra govis no cūkām, tagad būvē mazu piena cehu. Slaukšanas aparāts saim-nieces darbu atvieglos tikai daļēji, turklāt lopu ziemošanas periodā. Piemājas saimniecība, kas aizņem divus desmitus hektāru, ir izkaisīta. Galvenie tīrumi un ganības atrodas Marku ciemā, līdz turienei 3 kilometri. Tāpēc gada siltajā laikā uz slaukšanu Marina brauc ar divriteni vai arī jūdz ratos Orļiku. Piecu slaucamo govju dēļ nav vērts iegādāties pārvietojamo slaukšanas aparātu. Turklāt saimniecībā ir vēl teļi, nobarojamie buļļi, kas arī nodrošina galveno piena un gaļas ražošanas virzienu. Īpaši bagāts jau nu nekļūsi, taču dzīvot bez parādiem var. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izdodas saņemt subsīdijas, kas tiek patērētas apgrozības līdzekļiem.

Marinai un Ivanam bērni jau izauguši. Meita Aļona ar ģimeni dzīvo Daugavpilī, turpat Deniss apgūst specialitāti. Lauku māja pakāpeniski tiek modernizēta. No nepieciešamajiem sadzīves piederumiem atlicis iegādāties automātisko veļas mašīnu. Taču pagaidām par to neatliek laika domāt, jāpabeidz piena telpas būve, tās nodošana saskaņā ar projektu paredzama jau šogad. Problēma ir ar celtniekiem, prasmīgi meistari tagad ļoti pieprasīti.
Pašreizējās augošās dārdzības apstākļos zemniekiem ir grūti izdzīvot. Tomēr Marina par dzīvi nesūrojas: lauki ir viņas stihija. Bērnība aizritēja kaimiņos — Kalniešu pagastā, bet nu jau divdesmit gadu pagājis kopš tā laika, kad viņa dzīvo skaistules Daugavas krastā. Viņa cer, ka arī turpmāk valsts izrādīs pretimnākšanu Latgales laukiem. Kā tad var dzīvot bez ticības?

Viju Abrosimovu es sastapu mājās tikai ar otro mēģinājumu. Viņa, sagatavojusi rīta slaukuma pienu nodošanai, paspēja nokārtot darīšanas ciematā. Pagalmā rit būvdarbi, bet te vēl uzbāzīgais korespondents lūdz atlicināt pusstundiņu. Arī Vija sākumā nebija pierunājama, taču vēlāk piekrita. Viņa pati dzimusi Šķaunē, pēc Bebrenes sovhoztehnikuma beigšanas sadales kārtībā atbrauca uz Daugavas krasta kolhozu, un šis pierobežas novads viņai kļuva par otro dzimteni. Te viņa nostaigāja darba ceļu no sanitāres līdz galvenajai veterinārārstei. Kad no stiprā kolhoza, tāpat kā no brālīgās republikas ar tādu pašu nosaukumu (krievu valodā), palika atmiņas vien, Vija un Anatolijs izveidoja paši savu saimniecību. Dzīvojot ciematā, ir grūti saimniekot, taču var. Galvenais, protams, ir zeme, un Abrosimoviem tagad ir savi 15 hektāri plus vēl nomātā. Skaidrs, ka ar veterinārārstes diplomu Vija izraudzījās lopkopību. Piecas govis, jaunlopi, cūkas. It kā nojaušot nākamās prasības, dzīvesbiedri Abrosimovi vēl pirms gadiem trim nošķīra rukšus no brūnaļām. Šogad uzbūvēja labu siena šķūni, decembrī tiks nodota piena telpa. Vija tā arī teica: “Būvējamies bezizejas dēļ, gaidīt nav jēgas, kaut pamazām, tomēr jāattīstās. Agrāk vairāk pievērsāmies cūku audzēšanai, tagad situācija veidojas par labu piena ražošanai, cenas ir ciešamas. Kāpēc laist garām iespēju? Šis gads bija grūts, taču esam sarūpējuši lopbarības graudus, zālāji gan lika vilties. Lieta nonāca tiktāl, ka nācās piepirkt sienu.

Sāpīgi redzēt, kā cilvēki pamet laukus. Saimnieciskam cilvēkam, it sevišķi gados vecam, bieži vajadzīga citu palīdzība, bet to nav kam lūgt. Piena telpa jau nekāda lielā būve nav, bet meistarus sameklēju tikai ar lielām grūtībām. Kad nepieciešama steidzama palīdzība, vienmēr eju pie Marinas Matjušonokas, mēs sen izpalīdzam viena otrai. Uz citiem cerēt nevar. Mums ir divas meitiņas, jaunākajai, Jeļizavetai, tikai trīs gadiņi. Paldies, mana māte pieskata mazulīti, vienai man nekādi neiespēt. Vai zināt, no kā es baidos? No kredītiem, tāpēc skaitu katru latu. Tagadējos benzīna cenu apstākļos automašīna laukos kļūst par nepieļaujamu greznību. Mēs ilgi domājām un atdevām savu mašīnu krustdēlam Igoram.

Kad ir nepieciešams, viņš mums ir gan šoferis, gan mehanizators. Bez savstarpējās palīdzības laukos iztikt nevar.”

“Ja piena bizness veiksies, kur liksiet peļņu?” uzdodu pēdējo jautājumu Vijai. Viņi, nedaudz padomājusi, sacīja: “Sapņojam par otru traktoru, darbu spraigumā ar vienu grūti iztikt. Mēs esam apņēmušies strādāt uz zemes, tāpēc peļņu ieguldīsim saimniecības attīstībā. Māja mums ir laba.”

Aleksejs GONČAROVS