Mihails Smoļaninovs: “Katrā ģimenē vajag bērnus!”

Ģimenes galvu sastapām rosāmies mājas pagalmā, sarunai viņš piekrita tikai pēc ilgas pierunāšanas. Galu galā no mājas iznāca arī viņa dzīvesbiedre, lai kopā nofotografētos avīzei. Grūti pateikt, kāpēc tieši vienkāršie darbarūķi attiecībās ar presi parasti ir tie viskautrīgākie un nerunīgākie. Laikam neko īpašu, sabiedrībai nozīmīgu savā veikumā nesaskata. Patiesībā tieši tādi, kā Smoļaninovu ģimene, vēl mums visiem saglabā cerību, ka lauki un mazpilsētas nākotnē tomēr neizmirs. Tas ir to vērts, lai par viņiem rakstītu.

Mihails ir dzimis un uzaudzis Dagdā, viņa dzīvesbiedre ir no Jelgavas, taču saikne ar mazpilsētu viņai ir — šaipusē dzīvo tante, pie kuras Ludmila brauca ciemos, vēl būdama skolnieces vecumā. Tagad katru gadu brauc ciemos uz Jelgavu — pie saviem vecākiem.

Dagdā abi jaunie cilvēki iepazinās, pēc kāda laika nosvinēja kāzas. Kopā viņi jau divpadsmit gadus. Kuplajam bērnu pulkam nav nekāda sakara ar finansiāliem apsvērumiem, jo tā nauda, ko valsts maksā par bērniem, ir simbolika, kas būtībā nerisina nevienu finansiālo problēmu. Abu kopdzīves laikā bijuši finansiāli ļoti smagi gadi, bet Mihails spēja parādīt vīrieša raksturu — visi bija paēduši un apģērbti. Īsts vīrietis ir ģimenes balsts, viņš tāds centās būt, un viņam tas izdevās.

Mihails: “Uzskatu, ka katrā ģimenē vajag bērnus neatkarīgi no valsts politikas. Vienkārši gribas pēc sevis atstāt kaut ko paliekošu — kas gan cits tas varētu būt, ja ne bērni! Mana mamma un mēs dzīvojam tēva mājās, kuru viņš savā mūžā diemžēl nepaspēja pabeigt — man palika visi santehniskie un apdares darbi, teritorijas labiekārtošana. Māju tēvs bija iecerējis ļoti lielu — trīsstāvu, lai visiem pietiek vietas. Tā kā šī māja ir atmiņa par tēvu, tā nekad nedrīkst stāvēt tukša.”

Mihails šobrīd ir bezdarbnieks, lai gan uz krāsns viņš neguļ — pa māju darba pilnas rokas. Atpūtai laika tikpat kā nav, varbūt tuvāk pensijas gadiem... Savulaik ieguvis vidējo izglī-tību, bet, lai iegūtu transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, mācījās arī Dagdas arodvidusskolas fermeru grupā, kur viņu uzņēma uzreiz trešajā kursā. Ģimenei ir sava zeme — 4,5 hektāri Bojāros (uz Ezernieku pusi). Agrāk Smoļaninovi aktīvi strādāja lauksaimnieciskajā jomā, bet tagad apstrādātās zemes platības sašaurinājuši līdz piemājas zemes gabalam — dārzā izaudzē visu ģimenes galdam nepieciešamo, lopus netur.

SmoljaninoviLudmila savulaik pabeidza vispārizglītojošo skolu Jelgavā un devās uz Rīgas pedagoģisko skolu mācīties par fizkultūras skolotāju. Strādāja Jelgavā par skolotāju, tomēr šodien savā specialitātē viņa strādāt vairs nevar, jo likumi mainījušies un nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, kā arī jāzina latviešu valoda. Dagdā Ludmila kādu laiku strādāja veikalā par pārdevēju, kādu laiku Dagdas maizes fabrikā par cepēju, bet tagad atrodas dekrēta atvaļinājumā. Par bērnu valsts maksā nelielu summu, jo pēdējā darbavietā alga bija maza. Neskatoties uz atvaļinājumu, atpūtai laika tikpat kā nav — visa diena ir noslogota, rūpējoties par bērniem un ģimeni. Sarunā jaunā sieviete atzīst, ka vēlas strādāt profesijā, bet tamdēļ būs nepieciešams iesākt studijas augstskolā. Tā kā Smoļaninovu bērni mācās latviski, paaugoties, iemācīs runāt latviski arī tēti un māmiņu. Tas jau notiek, tālab valodas barjera, kas kādreiz Ludmilai aizvēra ceļu profesijā, tagad tiks veiksmīgi noņemta.

Savas dzīves laikā Mihaila tēvs paspēja daudz vairāk nekā spēj vidusmēra pilsonis — uzbūvēja divas mājas, kopā ar dēliem iestādīja piemājas ābeļdārzu, kurš jau otru gadu dod labu ābolu ražu, paveica daudz citu noderīgu darbu. Mihailam ir divi brāļi: jaunākais — Vladimirs — dzīvo Jelgavā, strādā Rīgā elektronikas jomā, vecākais — Aleksandrs — dzīvo Dagdā tēva pirmajā uzbūvētajā mājā, ir veterinārārsts Skaistas pagastā. Pēc Mihaila vārdiem spriežot, tik lielu otro māju tēvs iecerēja, jo viņš vēlējās, lai dēli paliek dzīvot Dagdā. Bet dzīve ir dzīve, tomēr brāļi savā starpā ir ļoti draudzīgi, rūpējas viens par otru un šīs draudzības saites augsti vērtē un saudzē.

Neskatoties uz finansiālajām grūtībām, kādas jāpārvar daudzbērnu ģimenei, neviens no Smoļaninoviem netaisās doties peļņā uz ārzemēm.

“Man ir saprotams tāds jēdziens kā dzimtene,” uzsver Mihails. “Lai gan esmu krievs, es nevaru iedomāties, kā var pamest Latviju, dzimto pilsētu, ciematu ar vienu mērķi — doties kaut kur pasaulē pelnīt naudu. Pat ja aizbrauktu uz gadu, pusgadu, es ļoti skumtu pēc dzimtajām mājām. Redzu, brauc jaunāki par mani, brauc vecāki. Zinu, ka raujoties melnās miesās, tur var nopelnīt tik daudz, ka rodas iespēja uzbūvēt māju. Personīgi pazīstu tos cilvēkus, kuri neko vispār nesasniegtu, ja paliktu te. Zinu kādu, kurš nopelnīto ieguldīja, pērkot dzīvokļus Rīgā. Bet es nebrauktu, jo visi man zināmie piemēri saistīti ar to, ka šiem cilvēkiem nebija savu māju, dzīvokļa, mašīnas. Man tādas problēmas nav, man vajadzēja pabeigt tēva iesākto. Ja es aizbrauktu, tas viss ietu bojā. Braukt pelnīt tālumā no dzimtenes, lai pēc tam visu naudu ieguldītu mājas celtniecībā — manā situācijā tas nebija tā vērts. Turklāt man ir ģimene — bērnu harmoniskai attīstībai ir nepieciešami abi vecāki.”

Mūsdienās peļņā brauc arī sievas, vīri paliek mājās ar bērniem. Arī šis variants Mihailam nav pa prātam, viņš apgalvo, ka Ludmilu nekad un ne par kādu naudu nelaidīs strādāt uz Īriju vai vēl kur pasaulē. Arguments tas pats iepriekš minētais — bērniem vajag tēvu un māti. Vīra viedoklim pilnībā piekrīt arī Ludmila.

Tomēr visi tā nedomā, tāpēc sarunbiedram jautāju, kas būtu jādara valdībai, lai cilvēki gribētu dzīvot un strādāt savā dzimtenē?

“Par to esmu pats daudz domājis,” atbild Mihails. “Pats galvenais — jārada darba vietas. Nevis vienkārši dodot iespēju strādāt, bet jārada labi atalgotas darba vietas, jo cilvēki nav muļķi — ārzemēs algas ir krietni lielākas. Lai tur arī pārtikas un pakalpojumu cenas nav mazas, tomēr kaut ko ietaupīt var. Sāpīgi atzīt, bet mūsu valstī arī godīgam uzņēmējam, kurš maksā visus nodokļus, šobrīd nav nekādu izredžu un nekādas virzības uz priekšu. Ceru, ka līdz tam laikam, kad mans dēls paaugsies, situācija nodokļu jomā mainīsies uz labo pusi, jo māju būšu pabeidzis un gribu atklāt savu ražotni.”

Kamēr tēvs bija dzīvs, mājas būvniecībā viņam piepalīdzēja dēli, sveši cilvēki ļoti reti tika aicināti palīgā. Kad tēva pēkšņi vairs nav, situācija izveidojās tā, ka saimniekot jaunbūvē nācās Mihailam, kuram brāļi nāca palīgā. Mēģinājumi atrast strādniekus beidzās neveiksmīgi, jo atrast labu speciālistu mūsdienās izrādījās ārkārtīgi problemātiski. Gadījās pat tā, ka “speciālistu” veikumu nācās brāļiem pašiem pārtaisīt. Par laimi, Mihailam ir zelta rokas, puisis prot strādāt ar jebkuru materiālu — koku, metālu, betonu... Viņš sameklēja vecas iekārtas, pats atjaunoja darbgaldus, kas bija nepieciešami, lai varētu saremontēt savu traktoru un citu lauksaimniecības tehniku, kura, savukārt, bija vajadzīga, lai apstrādātu tēva zemi, lai varētu iztikt un pabeigt māju.

“Sapņoju, ka dēls iegūs augstāko izglītību tehniskā jomā,” turpina Mihails. “Viņam būtībā lielas izvēles nav — mana vectēva dzīve bija saistīta ar tehniku, tēvs to mīlēja un es pats labprāt strādāju ar metālu. Nākotnē gribu atvērt kādu ražotni, lai viņam, varbūt vēl kādam labam draugam būtu darba vieta. Meitas, ja pašas vēlēsies, es gribētu redzēt studējam medicīnu, jo uzskatu, ka mediķiem ir perspektīva — veselība taču pats dārgākais, kas cilvēkam pieder! Sāp sirds, redzot, kas šodien notiek laukos un mazpilsētās: vecā paaudze izmirst, jaunie laižas projām. Es apzinos sevi par dzimtās pilsētas patriotu, gribu, lai arī bērni izaug par tādiem, lai neskrien meklēt laimi pasaulē, bet atrod to savās mājās. Cik vien tas no manis atkarīgs, es gribētu, lai mūsu bērni savu nākotni saista ar Dagdu, lai dzīvo un strādā šajā mazpilsētā.”

Smoļaninovi ir optimisti un reālisti. Viņi nelolo ilūzijas, bet izvērtē tās iespējas, kas ir dotas katram no mums. Sakiet, ko gribat, bet dzīves kvalitāte Latvijā tomēr mainās uz labo pusi. Lielu grūdienu tam deva Latvijas līdzdalība Eiropas Savienībā, sevišķi jūtams tas ir lauksaimnieciskajā jomā — zemnieki sāka rosīties daudz aktīvāk nekā pirms tam. Bet ir viena būtiska nianse, kuru uzsver Mihails. Naudu var nopelnīt tur, kur tā tiek apgrozīta. Varbūt tāpēc apkārt valda bezdarbs, bet labu strādnieku faktiski nav, jo visi viņi aizbraukuši uz ārzemēm, iekārtojušies tuvāk Rīgai vai strādā galvaspilsētā — tur var nopelnīt. Tie, kuri atvēruši savus uzņēmumus, tagad asi izjūt kvalificētu un godprātīgu strādnieku trūkumu. Tomēr, kamēr ir tādas ģimenes, kā šī, ir cerība, ka reiz pienāks diena, kad laimi meklēs Latgalē.

Juris ROGA