ES atbalsts neatsver grūtības

Kopš tās tikšanās aiztecējis daudz ūdeņu, ir saimnieku dzīvē notikušas daudzas pārmaiņas, kuras sekmēja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Kombuļu pagastā Donāts un Inta Ļaksas šobrīd ir vieni no čaklākajiem saimniekiem, kaut gan zemenes vairs neaudzē, arī ābeļdārzs nav galvenais ienākumu avots.

Ļaksu ģimene“Zemenes un ābeles — tas bija tikai sākums,” stāsta Inta. “Ar laiku pievērsāmies lopkopībai, vispirms iegādājāmies vienu slaucamu govi, pēc tam pirkām telītes un ataudzējām no slaucamajām govīm. Pirkām nobarojamos jaunlopus, un vairs neatlika laika nodarboties ar zemeņu audzēšanu, jo strādājām tikai divatā, piepalīdzēja bērni, visu vienkārši vairs nevarējām paspēt. Esam uzrakstījuši projektu naturālās saimniecības atbalstam un tagad būvējam siena šķūni. Pateicoties lauksaimniecības standartu sasniegšanas projektam, taps piena mā-ja — materiāli būvniecībai jau pasūtīti. Vēl esam iegādājušies slaukšanas aparātu, kad piena māja taps gatava, nopirksim arī piena dzesēšanas iekārtu. Ar slaukšanu mums tagad iet visvisādi — mehanizēti lopiņus slaucam pirmās nedēļas, kamēr pieradīs, laiks paies.”

Otra saimniecība — “Bērzu kalni” — tika izveidota pēc projekta “Atbalsts jaunajiem zemniekiem”, kuru Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniedza Inta. Tas deva iespēju iegādāties lauksaimniecībā nepieciešamo tehniku: jaunu MTZ-920 markas traktoru, siena presi, zāles pļāvēju un kultivatoru. Lai gan tehnika iegādāta par Eiropas Savienības fondu naudu, sākotnēji tās pirkšanai bija jāņem vairākus tūkstošus latu liels kredīts. Pēc tam, kad tehnika bija nopirkta, vajadzēja atskaitīties LAD Preiļos. Tikai pēc pārbaudēm kontā ieskaitīja naudiņu, ar kuru tūdaļ dzēsa lielāko daļu kredīta. Neliela kredīta summa vēl ir jāatmaksā, jo naudu vajadzēja arī attīstībai.

Inta: “Bez Eiropas naudas un atbalsta projekta jaunajiem zemniekiem šo tehniku paši nenopirktu nekādi. Pērn nopirkām arī teļus, saimniecība specializēsies zīdītājgovju audzēšanā. Desmit teles apsēklotas, skatīsimies, kas no tā visa sanāks. Šogad jau realizējām piecus buļļus. Arī otrā saimniecībā esam uzrakstījuši projektu naturālās saimniecības atbalstam, par saņemto naudu ierīkojām lopu aplokus, nopirkām elektrisko ganu. Pirkām zālāju sēklas ganībām. Abās saimniecībās sējam graudaugus, stādām kartupeļus.

Jāstrādā daudz un smagi, jo projekti paredz, ka saimniecībai vismaz pieci gadi ir jāattīstās un jāgūst noteikta peļņa. Tāpat vien Eiropa naudu nedod. Strādāt ir grūti, neskatoties uz visu Eiropas Savienības fondu atbalstu. Naudas vienalga nepietiek, viss ir ļoti dārgs, cenas strauji aug. Piemēram, ja bloki celtniecībai pavasarī vēl maksāja 48 latus par kubikmetru, tad rudenī samaksājām jau 60 latus par kubikmetru. Arī pašas būvniecības izmaksas ir pamatīgi sadārdzinājušās, cenšamies būvēt pašu spēkiem. Lopbarība kļuvusi ļoti dārga, bet degvielas cenas vienkārši fantastiskas. Par tonnu dīzeļdegvielas samaksājām 600 latu: man divus vai trīs mēnešus jāslauc govis, lai atgūtu šo naudu. Bet gadam tonnas degvielas vēl nepietiks. Liekas naudas nekad nav, pat vīratēva būvētās mājas remontu nevaram atļauties. Viss aiziet saimniecībai, kūtis būs smukākas kā māja.”

Lai gan saimniecības attīstās, Intas balsī optimismu tikpat kā nedzird. Tam ir divi iemesli: straujais cenu kāpums un stabilitātes trūkums. Ja šodien piena lopkopība zemniekam nes daudzmaz normālus ienākumus, tad par rītdienu neviens neko nezina. Tieši tas biedē vis-vairāk. Pesimisma devu zemnieki saņēma arī sausās vasaras dēļ — cerētā raža netika gūta. Bez radu, kaimiņu un draugu atbalsta būtu klājies vēl grūtāk.

Donāts un Inta lepojas ar čakliem bērniem. Laura mācās Sauleskalna pamatskolas devītajā klasē, Māris — piektajā. Mamma godīgi atzīst, ka vecākiem bieži vien paliek žēl bērnu, jo, kad viņu vienaudži pastaigājas pa Kombuļiem, Laura un Māris raujas plecu pie pleca ar vecākiem zemnieku saimniecībās. Bērni noteikti turpinās mācīties vidusskolā, jo, kā uzskata mana sarunbiedre, arī laukos bez labas izglītības efektīvi saimniekot vairs nevar. Tomēr piebilst, ka diez vai bērni, izbaudījuši sūro lauku dzīves ikdienu, kļūs par zemniekiem.

“Es gan domāju, ka bērni laukos nepaliks,” saka Inta. “Lai gan nekad nevar teikt — nekad.”

Juris ROGA