Rindas no vēstulēm

“Jā, savu spēju robežās es strādāju ļoti daudz. Pēc pārcelšanās uz Krāslavu es paveicu pat neiespējamo, ne jau ar fizisko, bet ar gribas spēku un laiku. Tēlaini izsakoties, es biju piegājis pie platas upes. Bija jātiek pāri, bet kā? Peldēt nemāku un fiziski nespēju. Bija ļoti, ļoti grūti. Reizēm zuda cerība, vai tikšu pāri, bet, ai, kā negribējās atpalikt no citiem. Pirms Jāņiem, kad visīsākās naktis, es biju augšā, kad gaiļi vēl gulēja. Necentīšos visu pierādīt. Māju uzcelt un jumtu apjumt man palīdzēja daudzi. Pārējo visu — šķūnīti, garāžu, pirtiņu — no pamatiem līdz beigām sataisīju pats. Liktenis man bija lēmis grūtu dzīvi. Tā nebija rožu dārzs, bet ar ērkšķiem kaisīts viss ceļš, pa kuru vien gāju. Frontē par daudz bija zaudēts asiņu un turpmākā dzīvē izliets daudz sviedru. Paldies Dievam, upei tiku pāri.

Tagad priecājos par divām kārtīgām meitām, znotiem un trim nu jau pilngadīgajiem mazbērniem. Ceru, ka tiem klāsies labi un viņi nesagādās problēmas ne sabiedrībai, ne valstij.

Man pašam nav ne draugu, ne ienaidnieku, bet labus cilvēkus satiku un satieku vienmēr. Manā stāvoklī būtu grūti iztikt, ja tādu nebūtu. Te jāpiemin mana vienmēr laipnā ģimenes ārste Marina Procevska, iejūtīgais un atsaucīgais ķirurgs Valērijs Karpovs. Man daudz palīdzēja un palīdz reliģiskā organizācija “Caritas” ar vienmēr dzīvespriecīgo Vaļu Gekišu priekšgalā. Daudz palīdz Sarkanais Krusts un Olga Muštavinska, Sociālā dienesta vadītāja Vaira Cauņa. Nekad neatteica un neatteic palīdzību kaimiņi, un daudzi, daudzi citi.

Krāslavā es dzīvoju 40 gadus. Mīlu šo pilsētu, cienu cilvēkus, kuri te dzīvo, strādā un pilsētu dara sakoptāku, tīrāku, skaistāku. Manā skatījumā reālā dzīve ar katru gadu kļūst labāka. Tā tam arī jābūt.”

Mūsu lasītājs, pensionārs Leonards Saksons vēstulē redakcijai skar ļoti svarīgu problēmu: “Mani mudināja rakstīt avīzes “Ezerzeme” š. g. 26. septembra numurs, precīzāk — tajā ievietotā publikācija “Par reisiem uz Rīgu”, kā arī priekšvēlēšanu drudzis. Sieviete, kura vērsās redakcijā, nezin kāpēc nevēlējās pateikt savu uzvārdu. ... Kāpēc nevar laist vilcienu pa maršrutu Rīga — Indra, kā tas kursēja arī agrāk? Kaut vai brīvdienās un svētku dienās? Tas vienkārši ir nepieciešams cilvēkiem, turklāt ne tikai mūsu rajona iedzīvotājiem, bet arī rīdziniekiem. Kādreiz, lai slēgtu šo maršrutu, atrada ļoti svarīgu ieganstu: dzelzceļa sliežu remonts. Tagad ceļš ir izremontēts, viss atbilst Eiropas standartiem, Indrā uzcelta dzelzceļa stacija... Taču vilciena kustība tā arī nav atjaunota!”

9. septembrī Igaunijas pilsētā Jogevā notika Eiropas valstu sacensības svaru bumbu celšanā veterāniem, raksta Antons ARNICĀNS. Sacensībās startēja Lietuvas, Latvijas, Krievijas, kā arī sacensību rīkotāji Igaunijas sportisti kā komandu, tā arī individuālajā vērtējumā. Latvijas komandas sastāvā bijām trīs veterāni no Krāslavas rajona: Viktors Ļebedevs, Nikolajs Ratuševs un es, Antons Arnicāns. Komandu ieskaitē I vieta Krievijas sporta veterāniem, II vieta — igauņiem, III vieta — Latvijai, ceturtā — lietuviešiem.
Mēs — visi trīs Krāslavas rajona svaru bumbu cēlāji veterāni — izcīnījām katrs pirmo vietu savā vecuma grupā. Tikām apbalvoti ar kausiem, medaļām un piemiņas suvenīriem.