Balle Miķeļdienā

Par “nelaiķi” neko vai tikai labu — šis princips tika ievērots, un linu rūpnīcas likstas ballē pieminētas netika. Lai kā sāp, bet galu galā zemnieki atbrauca atpūsties un izpriecāties, dalīties priekā viens ar otru, draudzīgi pavilkt uz zoba, nevis vicināt dūres. Improvizētais Miķeļdienas gadatirgus “Miķeļītis, mazs vīriņš, tas atnāca pilnu roku” bija pārbagāts. Katras pašvaldības zemnieki šim tirgum sarūpēja to vislabāko produkciju — sākot ar arbūziem no sava dārza, beidzot ar pašbrūvēto no linsēklu eļļas. Bet varbūt tas bija tikai joks — vairākums mūsu zemnieku sen kā nav vakarējie un ne tikai sevi neļaus aptīt ap pirkstu, bet paši ir iemanījušies pārmācīt pārgudriniekus. Ne eksotiskie augļi, ne no produktu svara lūstošie galdi vēl nevienam negarantēja pirmo vietu, vajadzēja izpildīt dažus uzdevumus. Komisija vērtēja rudens produkcijas prezentēšanu jeb to reklāmu Eiropas Savienības tirgū; jāpadalās ar augļu un dārzeņu ēdienkartes recepti; vērtēja produkcijas kvantitāti un kvalitāti; jāatklāj produkcijas ilgtermiņa saglabāšanas noslēpumi; Miķeļdienas vilnas cimda vizuālais raksts un cimda darbošanās spējas; izstādes dalībnieku tirgošanās dotības, piesaistot pircējus.

Izstādi vērtēja eksperti: Krāslavas rajona padomes izpilddirektors Viktors Aišpurs; Krāslavas lauku konsultāciju biroja vadītājs Ivars Geiba un rajona padomes plānošanas nodaļas vadītāja Terēze Brazeviča. Par uzvarētāju tika pasludināts Dagdas pagasts, 2. vieta piešķirta Asūnes pagastam, 3. vieta — Aulejas pagastam. Protams, tika pasniegtas sponsoru balvas.

Kā zināms, Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, bet šī diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu erceņģelim Miķelim. Tomēr daudzām tautām, tāpat kā latviešiem, šie svētki tiek svinēti ar citu nozīmi. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības — pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību. Par maģiskajiem rituāliem arī bija padomāts — zemniekus ierādās izklaidēt čehu cirka klauns un žonglieri. Cik nu tajā visā varēja saskatīt maģiju, bet aizraujoši bija gan.

Pārsteigumu ballē bija gana daudz. Tradicionāli ballē spēlē dzīvā mūzika — šoreiz uz skatuves kāpa “Brāļi optimisti”. Īpaši zemnieku ballei kultūras namā tika iekārtota Latgales segu izstāde, kuras audusi Kombuļu pagasta iedzīvotāja Lidija Ļaksa. Īpaši zemnieku bērniem par sevi atgādināja Latgales amatniecības meistaru skola, kuras audzēkņi un pedagogi bija sagatavojuši speciālu priekšnesumu, kura laikā daži zemnieki pūlējās uzbūvēt māju. Ziniet, izdevās! Īpaši zemnie-kiem savus izstrādājumus tirgot atveda mūsu rajona amatnieki. Vislabāk tika izpirkti tieši skalu grozi, klūgu pinumi izraisīja mazāku interesi laikam sava specifiskā pielietojuma dēļ — tie vairāk vai mazāk ir krāšņuma elementi, bet mūsu zemnieks pagaidām visus brīvos līdzekļus spiests ieguldīt ražošanas attīstībā. Tikai apdomīgi tērējot katru latu, var nopelnīt maizītei.

Starp citu, Aglonas maizes muzeja pārstāvji bija ieradušies, līdzi paķerot svaigāko produkciju. Aglonas maizei īpašu reklāmu nevajag — mūspusē tās labā slava apsteigusi pašu produktu. Maize ir dvēselei un mūsu garam. Pasākumā tika pausta ticība, ka starp mūsu rajona zemniekiem noteikti ir tādi, kā aprakstīts literatūrā, proti, kad saimnieks gāja uz savu tīrumu, viņš apģērba baltu kreklu. Piegājis pie lauka, paklanījās zemei, dabai, Dieviņam. Savukārt mums visiem ir jāpaklanās zemnieku priekšā un jāsaka lielu paldies, ka viņi kopj savus tīrumus un nav aizlaidušies pēc labumiem uz Īriju, Angliju, sazin kur vēl. Lai viņiem stipra veselība un Dievs svētī viņu darbu! Bet sliņķu pārmācīšanai ir vienkārša sentēvu metode — sirpi rokās un pļaut. Ne jau Eiropas nauda un tehnika palīdz sekmīgi saimniekot, bet gan zemnieka spīts un lepnums. Tā skola, kuru izgājuši mūsu zemnieku tēvi, tēvu tēvi, tēvu tēvu tēvi... “Mani senči zemi kopuši un rudzus sējuši — es to darīšu, mani senči ēduši rudzu maizi, man tas jādara,” ir daudzu zemnieku vadmotīvs.

Nevienu zemnieku balli nevar iedomāties bez bijušā agronoma, kādreizējā rajona padomes priekšsēdētāja, vēlāk — izpilddirektora un tagadējā novada domes priekšsēdētāja Gunāra Upenieka. Uzrunājot zemniekus, viņš akcentēja, ka dzīvē ir daudz būtiskāka problēma par sliktu un labu gadu: “Gadi nāk un aiziet, bet tas trakākais ir, ka mēs paši kļūstam vecāki. Lai jūs vienmēr būtu tik jauni un priecīgi, kā šodien!”

Visrunīgākie ballē izrādījās “Preiļu siera” pārstāvji, kas pauda patiesu prieku par tiem mūsu lauksaimnieku sasniegumiem, kas redzami pēdējā laikā tieši piensaimniecības attīstības jomā. Labākos, protams, sumināja. Šogad rajona zemnieki rūpnīcai piegādāja 8,6 tūkstošus tonnu izejvielas, bet PKS “Avots” no šī daudzuma piegādājis astoto daļu. Naudas izteiksmē zemniekiem un kooperatīvajām sabiedrībām šogad ir izmaksāts jau vairāk kā miljons latu. Šī nauda tiešā nozīmē ir saimniecību attīstība un zemnieka ikdiena. Lai nenoslīktu optimismā, zemniekiem tika atgādināts, ka konkurences nesaudzīgajos apstākļos tikai tas izturēs, kurš sapratis, ka vajag ieviest jaunās tehnoloģijas. Jo konkurences apstākļos sliktākos izstumj, vienkārši izstumj. Tāpat kā izgatavojot siera produkciju, tāpat — ražojot pienu. Tāpēc piena rūpnīcas prasības zemniekiem tikai pieaugs. Tāpēc rūpnīcas vadība priecājas par katru uzcelto piena māju, par katru slaukšanas aparātu saimniecībā un pašu zemnieku sapratni, ka higiēnas apstākļi ir ļoti, ļoti svarīgi. Arī pati rūpnīca neguļ uz lauriem un ir atvērusi jaunu ražotni — taisa sausā vājpiena suliņas. Tagad no piena tiek paņemts viss, pāri paliek vien ūdens. Tāpat kā sieram, arī sausā vājpiena suliņām būs nodrošināts eksports uz ārvalstīm. Rūpnīcas pārstāvji zemniekiem novēlēja labu veselību, mieru un līdzsvaru dvēselē, saticību ģimenēs un aicināja uz turpmāko sadarbību — ja jau sekmīgi izdzīvoti atjaunotnes gadi, tad turpmāk tikai jāstrādā.

Par darbu un piegādāto pienu rajona zemniekiem pateicās “Preiļu siers” meitas uzņēmuma “Krāslavas piens” pārstāvis. “Krāslavas piens” izvēlējās sumināt tos, kuri varbūt nav visredzamākie un vislielākie zemnieki, bet tos, kuri domā uz priekšu, kā dzīvos un attīstīsies, arī cenšas attīstīties. Taču arī bez balvām palikušajiem piena ražotājiem nav pamata nokārt galvu, tieši otrādi — tā jātur vēl augstāk, jo nesen “Krāslavas pienu” apmeklēja komisija no Krievijas. Rūpnīca plāno eksportēt savu produkciju ne tikai uz Eiropu, bet grib strādāt arī Krievijas virzienā, un tās bezgalīgais tirgus rūpnīcai un zemniekiem paver pavisam jaunas iespējas. Lai visiem veicas!

Nevalstiskā organizācija “Daugavas savienība” katru gadu izvēlas vienu cilvēku — Daugavas balvas laureātu, kuram pasniedz Goda rakstu un piešķir naudas balvu. Tie visbiežāk ir visā Latvijā labi pazīstami cilvēki, kas izpelnījušies godu un slavu ar saviem darbiem, dzīvodami pie Daugavas. Šogad “Daugavas savienība”, aptaujājot visdažādākos novadus, par 2006. gada Daugavas balvas laureātu izvēlējās mūsu novada cilvēku. Tā ir Ilze Stabulniece, kura mūspusē labi pazīstama kā Eiroreģiona “Ezeru zeme” Latvijas biroja vadītāja, kuru visā Latvijā pazīst kā zirgu sētas “Klajumi” īpašnieci, kurai ir zirgi, ar kuriem var izjāt gar Daugavas krastiem un kur var gūt garīgu spēku.

Pasniedzot balvu, “Daugavas savienības” pārstāvis Dainis Īvāns teica: “Ilze ir izveidojusi arī divriteņu celiņu no Naujenes pagasta līdz Krāslavai, kas būs starptautisks un ar ko Krāslava ieiet starptautiskā apritē. Ilze pierādījusi, ka ne tikai rūcoši traktori, ne tikai augsti skursteņi, bet arī skaistā daba var būt ražošana. Viņa ir zemniece, bet ievāc ražu netradicionālā veidā — no tā, ko mums devis radītājs, no dabas. Augšdaugavas brīnišķīgā daba nākotnē ir liels ienākumu avots.”

Līdz ar diplomu un balvu Ilze saņēma arī dažus suvenīrus no Rīgas, kur arī brīnās par Ilzes panākumiem.
Izdevniecības “Saimnieks LV” pārstāvji uz šo balli brauc jau trešo gadu pēc kārtas. Ikmēneša žurnāls “Saimnieks LV” ir lauksaimniecības nozares komerc-žurnāls lauksaimniekiem - praktiķiem. Pērn viesi pa-stāstīja par otru savu izdevumu “Lauku biznesa laikrakstu”, šodien viņu paspārnē ir vēl viens jaunums — “Dārzs un drava”. Sadarbībā ar Krāslavas rajona padomi izdevniecība uzdāvināja zemniekiem vairākus šī izdevuma abonementus nākamajam gadam. Tiesa, dāvanas saņēmējiem bija jāatbild uz jautājumu “Kādam jābūt zemniekam?” Ar grūtībām, tomēr tika noskaidrots, ka zemniekam jābūt asprātīgam, čaklam, darbu mīlošam, izglītotam, savu zemi mīlošam.

Arī mūsu uzņēmums uzdāvināja trim rajona zemniekiem laikraksta “Ezerzeme” bezmaksas gada abonementus, kurus saņēma Aleksandrs Ivanovs no Kalniešu pagasta; Valdis Vēveris no Skaistas pagasta un Vladislavs Gorenko no Robežnieku pagasta. Būtībā tās ir simpātiju balvas, jo patiesībā katrs šī vakara dalībnieks pelnījis, lai viņu paslavē. Uzrunājot zemniekus, fotokorespondents Aleksejs Gončarovs uzsvēra, ka avīze nevar dzīvot bez zemniekiem, bet zemnieki — bez avīzes. Mums ir patīkami būt sponsoru skaitā jo vairāk tāpēc, ka ir ļoti grūti sponsorēt zemnieku, kura apgrozāmie līdzekļi vairakkārt pārsniedz izdevniecības apgrozāmos līdzekļus.

Lauksaimniecības noslēguma gada “Zemnieku balle” pasākuma oficiālie atbalstītāji: a/s “Preiļu siers”; a/s “Krāslavas piens”; a/s “Baltic Trust Bank”; VAS “Latvijas Hipotēku un zemes banka”; SIA “RusLatNafta”; AAS “Balta”; AAS “Balva”; AS “BTA”; Lauku konsultāciju birojs; Zaļo un zemnieku savienība; Gunārs Upenieks; Krāslavas rajona padome; Krāslavas rajona pašvaldības; SIA “Kraisnet”; SIA “LER 8”; izdevniecība “Saimnieks LV”; Tamāra Grigase.

Juris ROGA