Saskaņā ar cilvēku brālības likumiem

img

Pasaule ir maza. Ar savu krustmeitu rīdzinieci Tamāru mēs nebijām redzējušies vairāk nekā desmit gadus. Šajā laikā viņa nomainīja Latgalē izplatīto uzvārdu Cimoško pret zviedru Lindblūmi. Tā veiksmīgi sagadījās, ka jauno Tamāru baznīcas “Pestīšanas armija” galvaspilsētas filiāle nosūtīja uz Skandināvijas valsti apgūt zviedru valodu, kur rīdziniece arī satika savu likteni. Bērnības draugs Georgs man daudzkārt slavēja savu znotu Bruno, taču simpātisko gaišmati es redzēju tikai fotogrāfijās. Te negaidīti atskanēja krustmeitas zvans: “Mēs ar Bruno labdarības misijā ieradāmies Krāslavā, uzkavēsimies te dažas dienas...”

Uzaicinājis gaidītos viesus vakariņās, es nenocietos un devos uz to vietu pilsētā, kur misionāri veica labdarību. Humānās palīdzības krava, kas svēra vairākas tonnas, tika atvesta no Zviedrijas ar divu valstu reliģisko organizāciju palīdzību. Sadalīt apģērbus, apavus, saimniecības piederumus sadales punktā zviedriem palīdzēja mūsu Sarkanā Krusta aktīvisti, rajona sociālie darbinieki, pedagogi, kā arī kristiešu draudzes “Prieka vēsts” pārstāvji.

Paldies Dievam, Krāslava guva mācību, kad kādu reizi liela humānās palīdzības krava kultūras namā tika dalīta dzīvās rindas kārtībā. Šoreiz viss bija pārdomāts līdz sīkumiem un humānajai misijai bija augsta disciplinētība, sadalot visu konkrētiem adresātiem. Iepriekš tika izsniegti numuru taloni, brīvprātīgie ne tikai sekoja stingrai rindas kārtībai, bet arī palīdzēja izvēlēties piemērotas mantas pieaugušajiem un bērniem. Ar īpašu uzmanību tika apveltīti invalīdi. Kārtējais izsniegšanas seanss turpinājās tieši divas stundas pēc darba beigām. Te es satiku Sarkanā Krusta rajona komitejas priekšsēdētāju Olgu Muštavinsku, citus šīs labdarības organizācijas aktīvistus, pilsētas un lauku sociālos darbiniekus. Arī smagi slimo kopēji te izraudzījās piemērotas mantas saviem aprūpējamajiem. Koridoros un istabās, kas bija piepildītas ar bezmaksas precēm, pastāvīgi skanēja sirsnīgi pateicības vārdi. Mazie bērni, kurus atveda pielaikošanai daudzbērnu māmiņas, paši izvēlējās sev rotaļlietas, bumbas, slidas. Prieka saucieni, laimīgi skatieni. Pašapkalpošanās notika labvēlīgā un kulturālā gaisotnē, kas iepriecināja tos, kuri atveda uz mūsu pilsētu humāno palīdzību.

Draudzes “Prieka vēsts” pārstāve Terēze Ivaško pastāstīja, ka šādas labdarības akcijas notiekot daudzās Latvijas pilsētās. Šogad vien žēlsirdības akcijas “Viscēlākā dāvana” laikā 60000 Latvijas bērnu saņemšot pakas no saviem Amerikas vienaudžiem. Vaļsirdīgā sarunā pie vakariņu galda man izdevās noskaidrot, ka liktenis nesaveda Tamāru un Bruno nejauši. Nu jau 15 gadus viņš, sociālais darbinieks pēc aicinājuma, nopietni strādā pie žēlsirdības projektiem. Sāka ar alkoholiķu un narkomānu rehabilitāciju, taču darbu bezpeļņas organizācijā kavēja finanšu problēmas. Nācās atvērt “Second hand” veikalu, kura darbs palīdzēja noskaidrot svarīgu apstākli: daudzi tautieši gatavi ziedot mantas humāno sūtījumu veidā, lai transportētu kravas uz trūcīgajām valstīm. Saskaņā ar cilvēku brālības likumiem.

zviedrizviedriPirmās zviedru dāvanu kravas Bruno nogādāja uz Ukrainu, pēc tam noregulēja pastāvīgus sakarus ar Rīgu, Limbažiem, Ilūksti. Ar šādu sadarbību viņa dzimtā pilsēta Mutala kļuva par Daugavpils partneri. Bet Krāslavas adresi dzīvesbiedriem Lindblūmiem pateica kristiešu draudze “Prieka vēsts”, kas uztur ciešus sakarus ar Zviedrijas Bībeles centru “Viktorija”. Lindblūmi, būdami ticīgi cilvēki, tagad savas dzīves jēgu atrada žēlsirdībā. Piedaloties humānās palīdzības sadalē Krāslavā, viņi ar prieku atzīmēja, ka kravas nogādātas tām ģimenēm, tiem cilvēkiem, kuriem īpaši nepieciešama palīdzība tieši tagad. Darīt labu darbu ir cilvēka viscēlākā misija uz zemes. Tamāra atklāti sacīja, ka grib veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam, sekot kristīgajām vērtībām, tāpēc viņa pašlaik studē teoloģijas fakultātē kādā no Zviedrijas universitātēm. Starp citu, mana krustmeita perfekti pārzina latviešu, angļu, zviedru un krievu valodu, tāpēc, dzīvojot Zviedrijā, ir pastāvīgi pieprasīta kā tulks.

Turpretim Bruno stāstīja par saviem labdarības maršrutiem uz Lietuvu, Rumāniju, Krieviju. Latviju viņš apciemo ļoti labprāt un noteikti solīja piegādāt uz Krāslavu jaunas humānās kravas.

Olga Muštavinska man pastāstīja, ka šoreiz zviedru misionāri, kā uzminējuši krāslaviešu vajadzības, atveda mēbeles sociālajam trīsistabu dzīvoklim daudzdzīvokļu namā Izvaltas ielā. Pasauli glābj cilvēku labestība. Protams, simtkārt patīkamāk ir sniegt palīdzību trūcīgajiem nekā to pieņemt. Tikai ko lai dara, ja mūsu valstī turpina pazemot cilvēku ar nabadzību.

Aleksejs GONČAROVS