Kad sirds mierīga

Kas nepieciešams īstai ģimenes laimei? Neapstrīdami, ka galvenais te ir mīlestība. Tā kā bez bērniem jaunajiem nav iespējams iepazīt pilnvērtīgu dzīves prieku, tad svarīga ir pārticība. Sakāmvārds “Kopā ar dūdiņu labi arī būdiņā”, protams, ir pareizs, taču krietni novecojis. Sevi cienošs ģimenes tēvs pacentīsies darīt visu, lai būtu jumts virs galvas un noteikti pārdomās dzīvokļa interjeru, kurā jutīsies mājīgi gan izredzētā, gan topošie mantinieki. Tā jau ir iekārtota dzīve, ka mēs darām visu bērnu labā.

Klauvēt pie svešām durvīm allaž ir riskanti. Taču Sarmīte, pazinusi mani, pasmaidīja: “Nāciet iekšā, es tikai nomie- rināšu mazo Raiti.” Starp citu, koridorā uz brīdi es pamanīju arī saimnieku Žani, kurš draudzīgi iesaucās: “Ak, kādi pie mums ciemiņi! Piedodiet, taču es esmu ļoti aizņemts.”

No pieredzes zinu: laimīgi cilvēki sarunā ar korespondentu ir atklāti. Otrais bērns ģimenē — vai tas nav iegansts vaļsirdīgai sarunai! Reālijas ir tādas, ka pašlaik gan kāzas, gan kristības notiek reti. Izmirst dzīve Latgales pilsētās un laukos, un pat vizuāli laimīgā Dagda pārdzīvo demogrāfisko krīzi. Tad, lūk, rezumējot savas pārdomas par ģimenes labklājības tēmu, riskēšu izteikt vienu ļoti svarīgu tēzi: labāk ir dzīvot dzimtenē! Lai gan tūkstošiem jauno Latvijas ģimeņu mēģina apstrīdēt dzīves gudrību, ka tikai savās mājās arī sienas palīdz.

S.Loc ar dēluS.Loc ar dēluPar spīti manām cerībām Sarmīte, izrādās, nav vietējā. Pirms vienpadsmit gadiem no kaimiņu rajona viņa atbrauca mācīties uz Dagdu un te iepazinās ar Žani, kurš ieveda jauno dzīvesbiedri plašajā vecāku mājā sakoptajā Brīvības ielā. Sāka ritēt laimīgas dienas... Tautā pareizi saka, ka viens bērns neesot bērns. Pirmdzimtajai Sintijai jau ir 10 gadu, bet Raitim tikai divi mēneši.

Sarmīte atklāti atzīstas, ka Līvāni, kur pagāja viņas bērnība, pakāpeniski kļuva par svešu pilsētu. Pirmkārt, viņa ar sirdi un dvēseli jau pierada pie Dagdas, šīs sakoptās un ļoti jaukās pilsētiņas ezera krastā. Otrkārt, no Līvāniem viņa atsvešinājās kopš tā laika, kad vecāki pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Lielvārdē, tuvāk galvaspilsētai. Jaunajai Locu ģimenei patīk tuvums dabai, jo Žanis ir gan mednieks, gan makšķernieks. Kopā ar tēvu viņš pastāvīgi brauc uz laukiem, kur atrodas vectēva mantotā zeme, un aizrautīgi kopj bišu dravu. Lai arī cik civilizēta un grezna būtu dzīve lielpilsētās, to iedzīvotāji vienalga sapņo par kluso viensētu pļavu un lauku ceļu ielokā. Lūk, kāpēc pēdējos gados tik strauji kāpušas zemes upju un ezeru krastos cenas. Tajā paša laikā Latvijas iedzīvotāju, cilvēku pašā spēku plaukumā, migrācija gūst masveida raksturu.

“Ko šajā sakarā domā Sarmīte?” riskēju pajautāt. Lūk, kāda izskanēja atbilde: “Protams, lielpilsētās vecākiem ir ievērojami labāki apstākļi pašrealizēties un bērnu audzināšanai. Taču mazpilsētā dzīve ir drošāka: te mazāk briesmu, kas apdraud bērnus. Vecāku miers — tas ir svarīgi. Kas sakāms par darbu citās valstīs, tad no mūsu cilvēkiem zinu, ka visi viņi ar lielu prieku atzītu par labāku kaldināt nākotni savā dzimtenē. Tomēr... Visi kā viens apgalvo, ka aizbraukšana ir piespiedu un pagaidu līdzeklis. Kamēr Latvijā saglabāsies zems dzīves līmenis, migrāciju nevarēs apturēt. Pēdējā laikā mēs, sabiedriski cilvēki, ar skumjām atvadāmies no daudziem draugiem un ļoti labiem paziņām. Vieni devās sakārtot savu ģimenes dzīvi uz Daugavpili un Rēzekni, citi laimes meklējumos aizbrauca uz Rīgu. Ir arī tādi, kuri, sakrāmējuši koferus, aizlidoja uz Angliju un Īriju. Ar viņiem mēs uzturam sakarus, tāpēc precīzi zinām, ka visi viņi nevar atbrīvoties no nostalģijas. Mums laimējās dzīvot savās mājās, ko mēs augstu vērtējam. Žanim, kurš strādā policijā, ir sarežģīts darbs, taču viņš apmierināts: viņam stabila aizmugure — ģimene. Veiksme mūs pavada visās lietās. Paveicās ar kaimiņiem: Jānis un Ļena Slapiņi ir lieliski cilvēki. Mums patīk uzņemt viesus un pašiem iet ciemos. Ģimenes svētkos mūsu mājā pulcējas daudz cilvēku, man patīk cienāt viesus ar svaigiem pīrāgiem. Mani firmas pīrāgi — ar rabarberiem, tagad ir ābolu sezona, es izmantoju tos. Bieži domāju, kāpēc dzīve mūsu Latvijā nekādi nevar nokārtoties? Baidos, ka arī Saeimas vēlēšanas gaidāmās pārmaiņas nedos. Pagaidām mēs nezinām, par ko balsot?”

Nē, kas tur ko teikt: pat, dzīvojot provincē, var justies kā pilnīgi mūsdienīgiem cilvēkiem. Lūk, arī Sarmīte bez sajūsmas stāstīja man, kā bija aizbraukusi uz Londonu apciemot māsu Lāsmu, kuru māc skumjas pēc dzimtenes. Kopā ar Žani Sarmīte bija aizbraukusi atpūsties uz Palangu. Ģimenes tuvākajos plānos jauni ceļojumi pa Eiropas Savienības valstīm, un pilnīgi saprotams, ka dzīvesbiedri Loci izmanto Interneta (pasaules informācijas tīmekļa) plašās iespējas.

Aleksejs GONČAROVS