Pozitīvās domāšanas planēta (Psihologa konsultācija)

Lūk, piemēram, tāda situācija. Jūsu vīrs nemaz nav apmierināts ar to, ka jūs aizkavējaties darbā, jo priekšnieks palūdza, un strādājat virsstundas. Jā, tas tiek apmaksāts, taču viņam (tas ir, jūsu ģimenes labklājībai) laika atliek aizvien mazāk. Šajā sakarā strīdi ir neizbēgami. Kurš un kā uzvedīsies šajā situācijā, tā jau ir ģimenes konsultēšanas joma. Atgriezīsimies pie mūsu tēmas. Pēc kārtējās attiecību noskaidrošanas nomāktā stāvoklī jūs ierodaties darbā. Viss ir lasāms jūsu sejā, precīzāk, ja jūs atļaujat noprast jūsu stāvokli un noskaņojumu, tad kolēģu jautājums ir acīmredzams: “Kas noticis?” Esiet uzmanīgi! Jūs paši sperat pirmo soli, ar ko parasti nākat uz pieņemšanu pie psihologa, ar savu problēmu. Jūs sūdzaties kolēģim/kolēģei par vīru, kurš prasa uzmanību, par nepaklausīgiem bērniem (ko es personīgi uzskatu par noziegumu!), par vīramāti utt. Kāds gan ir jūsu pārsteigums un sašutums, kad nākamreiz par apmaksājamām virsstundām piedāvā palikt pastrādāt nevis jums, bet gan jūsu kolēģei, kurai pēc visām sūdzībām jūs turklāt sūrojāties, ka jums esot ļoti nepieciešama papildu peļņa! Nodevība, jūsuprāt, ir skaidra! “Kā var pēc visa tā ticēt cilvēkiem?” jūs jautājat un raudat, uztraucaties, dusmojaties, apvainojaties, tas ir, izrādāt visas tās emocijas, kas nemanot izpaužas somatiskā līmenī.

Protams, ir nepatīkami, kad tenkas pamatotas ar faktiem. Taču, atļaujiet jautāt, kurš šos faktus pasniedza? Jūs pati! Te, lūk, derētu padomāt nevis par to, ka tagad jums klājas pavisam bēdīgi, ar to jūs taču neizmainīsiet situāciju! Mainiet attieksmi pret to! Saprotiet, ka katram no mums ir ļauts pārzināt informāciju un rīkoties ar to pēc sava ieskata. Šim nolūkam pastāv tikai personīgi uzskati par godīguma, uzticības, labestības jēdzieniem utt. Par ierobežojumu svešas informācijas nodošanai kalpo tikai katra konkrētā cilvēka vērtību sistēma.

Situācijā, kas minēta par piemēru, vērtīga ir iegūtā pieredze un “filtrs” sarunbiedru atlasei!

Mēs nerunājam par to, kad tenkas rodas ne no kā. Tas var notikt divu iemeslu dēļ. Pirmais — paaugstināta, sagrozīta, nepamatota interese par citu cilvēku personīgo dzīvi rodas tāpēc, ka jums trūkst savas. Otrais — daži psiholoģiska rakstura traucējumi, kas, patiesību sakot, izriet no pirmā iemesla.

Par ko runāt vai nerunāt ar kolēģiem, darbabiedriem? Kur ir pieļaujamā atklātuma robeža? Katrs lemj un ierobežo pats. Te es atcerējos parasto frāzi no grāvējfilmām: “Visa informācija var tikt izmantota pret jums!”

Ir ļoti laba psiholoģiskā spēle “Savs-svešs”. Tad, lūk, mēs katru dienu kaut ko izvēlamies: produktus, TV raidījumus, atpūtas metodi, mūsu rīcības konsekventumu utt. Kāpēc tad mēs neizvēlamies, kam un ko teikt tikpat rūpīgi, kā, piemēram, izvēlamies gaļas gabalu tirgū? Acīmredzamais izskaidrojums — mēs vērtējam visus pēc sevis. Ja, piemēram, es augu un tiku audzināta ģimenē, kur citu personīga dzīve netika apspriesta, tad tas nebūt nenozīmē, ka visi pārējie apkārtējie cilvēki nesāks tenkot par kaimiņiem vai kolēģiem. Arī tas jāņem vērā. Mēs visi esam dažādi. Visiem ir dažādas vērtību sistēmas. Tas, kas audzināšanas dēļ nav pieņemams vienam, citam neko nenozīmē. Paust sašutumu? Censties pierādīt? Bendēt nervus? Kāpēc? Vai nav vienkāršāk atrast “savu”? Skatāties programmas par dzīvniekiem? Ko tie dara, lai nekļūdītos? Skatās, apošņā... Būtu vērts pamācīties no mūsu četrkājainajiem draugiem? Tiem nav sagrozītas informācijas nodošanas. Tikai mēs paši sniedzam vai nesniedzam to informāciju, kas var būt izmantota pret mums pašiem. Bet ļaudīm muti nevar aizbāzt.

Varbūt tādā gadījumā derētu apspriest ar kolēģi, kāpēc rodas steidzami darbi, un iesniegt priekšniekam kopīgi izstrādātu projektu?

Ir daudz interesantu apspriešanas tēmu: izlasītā grāmata, oriģināla konservēšanas recepte, jaunais TV šovs... Visu nemaz nav iespējams pārskaitīt. Bet sarunas par bērniem un vīriem var risināt ar neatkarīgu un neieinteresētu personu, tas ir, ar speciālistu, bet būtu labāk, lai tāda nepieciešamība nerastos vispār!

Irina JAPIŅA