Lielā ģimene

Teikšu atklāti, ka šī neparastā tēma mani uzreiz ieintriģēja, taču tik ļoti negribējās pārtraukt atvaļinājumu, kuru es ilgi gaidīju. Tā ka, godājamie ģimenes saieta dalībnieki, es atvainojos par nokavēšanos. Nemaz nešaubos, ka šāda iniciatīva pilnībā var ieinteresēt daudzus. Kas bijis, bijis: padomju vara, kas palika pagātnē uz visiem laikiem, nebūt nestimulēja interesi par dzimtas saknēm. Valstī, kura cēla gaišo rītdienu, bija pārāk daudz “tautas ienaidnieku”: nošauto, ieslodzīto, izsūtīto, ar atņemtām tiesībām. Šī iemesla dēļ uz sestās daļas zemeslodes arī savairojušies Ivani, kuri neatceras radniecību.

zaķis... Atgriezīsimies pie galvenās tēmas, ar kuru mani iepazīstināja Lidija. Vairāk nekā pirms 100 gadiem Skuku sādžā dzīvoja Antons un Emīlija Ļuli, kuri deva dzīvību ducim dēlu un meitu. Tikai vienu bērnībā neizglāba no slimības un apraudāja lielo zaudējumu. Pārējie vienpadsmit izauga par labiem cilvēkiem, un, lai arī no lielās zemnieku ģimenes otrās paaudzes palikusi dzīva tikai Jūlija, Lidijas māte, tomēr ciltskokam izveidojusies kupla lapotne un uz Ļuļu dinastijas saietu gaidīja ierodamies veselu simtu ciemiņu. Šī tikšanās sakrita ar Antona (tēva, vectēva, vecvectēva, vecvecvectēva) 60. nāves dienu. Nolikuši ziedus uz piederīgo kapu kopiņām, vairāk nekā 60 ģimenes pasākuma dalībnieku sasēdās pie gariem galdiem Lidijas un Aigara mājas pagalmā. Tā sāka šķetināties saruna...

Atcerējās daudz ko: kā Antona un Emīlijas meitas, kurām vecāki deva vārdus Adolfīna un Valentīna, apprecējās ar Pēteriem Slapiņiem, kuri dzīvoja kaimiņu Skaistas pagastā. Divas māsas, Annu un Jūliju, vecāki izprecināja Gromiku ciema Stavro, kuri arī bija radi. Brāļi Vladislavs un Stanislavs apprecējās ar māsām Sardiko un palika dzīvot Skukos, bet par Ļuļu dzimtas turpinātājiem no tā atzarojuma kļuva Granovski, Vojecki... Vārdu sakot, visi desmit bērni ar ģimenēm palika vecāku mājas tuvumā un tikai Nikodims aizbrauca uz Rīgu un ierakstīts Latvijas sporta vēsturē. Viņa meitas, kuras saglabāja Ļulu uzvārdu, bija slavenas volejbolistes, bet Ludmila — pat komandas “Aurora” kapteine. Kas sakāms par Ļuļu uzvārda nēsātājiem, tad ar tādiem bagāta ne tikai Krāslava. Arī Voini, Slapiņi no Krāslavas pagasta pieder pie lielās Ļuļu dinastijas. Ir tāds nostāsts, ka šīs dzimtas sākums nāk no francūža, kurš cēla grāfu Plāteru pili Krāslavā, laulības ar Latgales zemnieci. Šī tikšanās bija ļoti vērtīga tāpēc, ka daži Skuku Antona un Emīlijas mazbērni un mazmazbērni pirmo reizi iepazinās cits ar citu. Bija viss: gan fotografēšanās par piemiņu, gan apmaiņa ar adresēm, gan uzaicinājums ciemos. Ģimenes saieta organizētāji sadomāja pat pacelt karogu ar uzrakstu “Ļuļu dinastija”, bet katrs dzimtas atzarojums saņēma atšķirības krūšu nozīmes.

Visi lielās dzimtas pēcteči ir strādīgi cilvēki. Viņu skaitā ir zemnieki un celtnieki, skolotāji un medicīnas darbinieki, komersanti un inženieri, virsnieki un sporta treneri, ir pat filozofs un profesionālais muzikants. Šīs tikšanās lielo nozīmi man apstiprināja godājamie krāslavieši Mečislavs Ļuļs un Irēna Granovska.

Maijā, kad es gatavoju publikāciju par mednieku mājiņu Gromiku ciemā, bija tāda amizanta epizode ar pieradināto zaķēnu, kuru Aigars un Lidija nosūtīja pie Jēkabpils medniekiem. Šogad notikums atkārtojās: vasarā Lidija atņēma stārķim trauslo zaķēnu, kuram gandrīz bija lemta bojāeja. Taču viņa izglāba dzīvnieciņu, sadziedēja ievainoto ķepiņu un tagad atspirgušais garausis “iepriecina” savus saimniekus ar palaidnībām: zaķēns apgrauza visas puķes, kas aug uz palodzēm. Par kāpostiem un burkāniem tas nemaz neizrāda interesi, bet dod priekšroku tomātiem, arbūziem, cepumiem un āboliņa lapiņām. Vēl pāris mēnešus zaķēns dzīvos pie saimniekiem, pēc tam Aigars vedīs atradeni pie draugiem uz mednieku saimniecību. Viņš atzinās, ka ir ļoti pieradis pie garaušiem — vairs nevar pacelt bisi un tēmēt uz meža zaķiem.

Aleksejs GONČAROVS