Pārmaiņas priecē un spārno

Kopš muzeja atklāšanas dienas - 2000. gada Jāņiem - aizritējuši seši gadi. Tā sanāca, ka tikai šī gada 20. augustā Dagdas baznīcas dekāns Odiņš iesvētīja muzeju. Tieši šajā dienā vairāki Andrupenes bērni saņēma pirmo Sakramentu, viņi nāca uz muzeju kopā ar dekānu un visi kopā piedalījās iesvētīšanas ceremonijā.

Sešu gadu laikā nomainījusies pagasta vadība, arī muzejam ir jauna vadītāja. Mainījies pats muzejs - ugunsgrēkā nodega rija, kas, lai gan tika atjaunota, tomēr patiesībā vairs nav absolūti precīza iepriekšējās kopija: rijas sienas vairs nav pietiekami nokvēpušas, tā ir pārlieku “balta”, pārlieku svaiga. Patīkami, ka ar gadiem interese par Andrupenes lauku sētu ir tikai augusi, turklāt diezgan strauji.

Muzeja tagadējā vadītāja Skaidrīte Pauliņa pastāstīja, ka aizvadītās tūrisma sezonas raksturīgākā iezīme bijusi grupu apmeklējumi. Grupas muzejā nācies uzņemt arī iepriekšējos gados, bet šovasar tieši tās noteikušas toni, nevis muzeja individuālie apmeklētāji. Tūristi uz Andrupeni braukuši no Tukuma, Cēsīm, Siguldas, Jūrmalas un citām Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām. Muzeja popularitāti vairoja tā sadarbība ar firmu “Relaks Tūre”, kuras ceļotājiem piedāvātajā maršrutā tika iekļauts Andrupenes lauku sētas apmeklējums.

“Interesanti, ka pēdējā laikā arvien biežāk un vairāk ceļo tieši pensionāri,” stāsta S. Pauliņa. “Vismaz pa Latviju, turklāt viņiem ļoti patīk. Šovasar mūsu muzeju apmeklēja pensionāru grupa, kurā bija ārzemju latvieši no Anglijas, Austrālijas, Vācijas.”

Jāsaka paldies tūrisma informācijas centriem, kuri savulaik realizēja kulinārā mantojuma projektu, kas tūrismam Latgali padarīja vēl pievilcīgāku. Ceļotāji Andrupenes lauku sētā parasti pieprasa arī Latgales ēdienu degustāciju. Viņiem šeit piedāvā tēju un asuškas. Detaļās visa piedāvājumu buķete ceļotājiem netiek izpausta, lai viņiem būtu interesantāk. Tūristu delegācijas muzejā nereti sagaida folkloras kopa “Olūteņi”, kas atbrauc speciāli no Dagdas, lai rīdziniekiem, jūrmalniekiem, cēsiniekiem un visiem citiem ceļot gribētājiem nodziedātu kādu folkloras dziesmu un parādītu, kā tad mūsu senči ir svinējuši kāzas Latgalē? Viesiem tas ir liels pārsteigums, bet pats galvenais, ka viņiem šīs izdarības ļoti patīk.

“Laiku pa laikam muzejs sagaida patiesus kāzu viesus un jauno pāri. Šogad uzņemtas jau četras kāzas, būs arī piektais pāris,” turpina S. Pauliņa. “Sagaidām. Ja ir iespēja, dzied mūsu meitenes tautas tērpos. Es lieku darīt visādus lauku darbiņus, piemēram, kult un malt. Jaunie iekurina simbolisku ģimenes pavardu, kārtīgi izšūpojas. Vārdu sakot, izjūt visu latgalisko. Pēdējais jaunais pāris - Ilze un Aldis - muzejā bija no Rīgas, bet viņu vecāki no Preiļiem. Vedējmāte šajās kāzās pateica ģeniālu frāzi ”Mums tagad būs latgaliskās identitātes audzināšanas stun-da!” Tā nu ir, daudzi latgalieši Rīgā ir aizmirsuši savas saknes.”

Neskatoties uz tūristu plūsmas pieaugumu, kā arī dažādiem pasākumiem, kas te notiek, muzejs tomēr nenopelna daudz. S. Pauliņa augstāk par naudu vērtē faktu, ka Andrupenes lauku sēta atdzīvojās un uzplauka.

Sevišķi nozīmīgs notikums muzeja attīstībai bija Latvijas folkloras kopu vadītāju nometne Andrupenē. Nometnes dalībnieki dzīvoja vietējā pamatskolā, bet visi semināri un nodarbības notika muzejā, kur pat senos amatus mācīja. Gan virves vija, gan sieru vārīja, gan zāļu tējas uzlēja un degustēja, gan dažādu augu pinumus darināja, veidojot ļoti skaistus paklājus un gobelēnus. Bija atbraucis arī pazīstamais mūziķis no Krāslavas Aleksandrs Maijers, kurš rādīja, kā izgatavo stabules. Lekcijas pamatā vadīja slavenais folklorists Andris Kapusts.

Arī starptautiskās jauniešu nometnes “No rokas rokā” dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Portugāles Andrupenes lauku sētā mācījās senos amatus: vārīja sieru, miežu putru, kūla sviestu, zēni paši saimniekoja smēdē - kurināja ēzi, darbināja plēšas, kala. Savukārt koka karošu meistars Jānis Brils nometnes dalībniekiem rādīja savu lielo aizraušanos - karošu grebšanu, par ko jaunieši bijuši stāvā sajūsmā.

“Visādā ziņā šis gads mūsu muzejam bija bagāts,” uzsver S. Pauliņa. “Augustā muzejā ciemojās kulinārā žurnāla “Labu apetīti” redaktore un vietniece, kuras interesēja Latgales kulinārais mantojums un Godu saimnieces. Mūsu Godu saimnieces Antoņina Virza un Staņislava Jubele rādīja kulināro prasmi un stāstīja atgadījumus no savas prakses. Noskaņai un latgaliskas gaisotnes radīšanai atnāca dziedāt “Driģenes” - Andrupenes bērnudārza darbinieku dziedošais kolektīvs. Kurinājām maizes krāsni, cepām kuģeli, turpat uz vietas degustējām, mūs intervēja un fotografēja. Kas ir kuģelis? Rīvētu kartupeļu sacepums, kuru gatavo lielā pannā. Tagad andrupenieši ar nepacietību gaida žurnāla septembra numuru. Pēdējais lielais pasākums muzejā bija pašvaldību sporta svētki, arī šo svētku daudzi dalībnieki apmeklēja muzeju.”

Nav nekādu šaubu par to, ka muzejs ir attaisnojis sevi. Klusākais laika posms ir ziema. Lai gan piedāvājums ir, pieprasījuma praktiski nav. Varbūt nepieciešams laiks, lai atpūtnieki iepazīst And-rupeni ziemā? Pēc pieprasījuma muzejs var piedāvāt Gavēņa tradīcijas un ziemas prieku aktivitātes - vizināšanos no kalniņa un kārtīgi izbristies pa sniegu, jo šeit, kalnā, sniega vienmēr ir daudz. Tiesa, šoziem muzejā būs gana daudz cita darāmā. Muzeja vadītāja gaida datoru, kas būs aprīkots ar kopkataloga programmatūru. Kopkatalogā būs jāievada muzeja krājums - katrs priekšmets ar fotogrāfiju. Tas būs apjomīgs darbs.

urbjmašinaTurklāt ir jādomā par jauniem projektiem, kas muzejam var sniegt nozīmīgu atspaidu. Piemēram, līnijdroška un kamanas ir iegādātas par projekta līdzekļiem. Abas lietošanas kārtībā, var jūgt zirgu un braukt. Faktiski katrā lauku sētas ēkā ir kāds vai kādi visai izcili eksemplāri. Smēdē tā ir urbjmašīna, kuru atveda un uzstādīja ar oriģinālo koka statīvu. Kā daudzas lietas, arī tā ir darba kārtībā. Šogad muzejam uzspīdēja veiksme - piezvanīja kāds cilvēks no Bērziņu pagasta un pastāstīja par veco smēdi, kur dabūjamas daudzas interesantas lietas. Tagad tās atceļojušas uz Andrupeni, bet pagaidām nav sašķirotas.

Tuvāk dzīvojamai mājai uzmanību piesaista dzirnakmeņi. Izrādās, arī es drīkstu pamēģināt. Noklausos īsu lietošanas pamācību - griezt pretēji pulksteņa rādītāju kustībai, graudus berot akmeņu centrā. Un ķeros klāt. Izbaudīju neaprakstāmu sajūtu, tāpēc nebrīnos, ka bezmaz katrs muzeja apmeklētājs ar lielāko prieku ķeras klāt šiem akmeņiem. Turklāt malums ir pilnīgi lietojams - ne milti, ne putraimi, bet tieši kā iesalam vajadzīgs.

Starp citu, Andrupenē jau ir savāktas visas metāla detaļas kuļmašīnai, atliek vien atrast meistaru, kas uztaisa koka detaļas un saliek kopā. Tad maizes tapšanas cikls būs pilnīgāks.

Dzīvojamā māja vispār ir interesantu lietu krātuve, sākot ar maizes krāsni un beidzot ar vecāku gultu, bērna šūpuli un pareizi noformētu lūgšanu stūrīti, kāds bija katrā katoļu ģimenes mājā. Interesi izraisa arī sena fotogrāfija, kas atrasta kādā pamestā mājā un pārceļojusi uz muzeja sienu. Pagaidām nav noskaidrots, kādi cilvēki fotografējušies, bet muzeja vadītāja izteica cerību, ka paši vecākie pagasta iedzīvotāji, iespējams, kādu no ģimenes locekļiem atpazītu.

Jocīgākais eksponāts - tabakas griežamais aparāts. Senos laikos saimnieks tabaku audzēja kaut kur aiz rijas, novāktās lapas žāvēja, pirms lietošanas mazliet samērcēja, grieza, tina un smēķēja. Uz jautājumu, kas tā par ierīci, atbildi zina tikai gados veci ļaudis, jaunākā paaudze izdomā visneticamākās versijas, piemēram, maizes un desu griežamais, giljotīna vistu galvu nogriešanai un sazini vēl kādam mērķim.

Muzejs vēlas ieviest jaunu tradīciju: uzsākta sadarbība ar Vijas Ancānes privāto Aglonas maizes muzeju, kuram 28. jūlijā apritēja gads. Pieredzes apmaiņas braucienā andrupenieši saņēma dāvanu - vīzes. Aglonas muzejam bijuši divi vīžu pāri, arī Andrupenes muzejs dalīsies ar jaunajiem partneriem, ja muzeja rīcībā nonāks kādas interesantas mantas dubultā skaitā.

Juris ROGA