Tikai kopīgiem spēkiem

Sanāksmē sprieda par pašvaldības iespējām panākt, lai tiktu ievērota sabiedriskā kārtība pilsētas kafejnīcās un tām piegulošajā teritorijā, kā arī vispār kopumā pilsētā nakts stundās. Jau vairākus gadus pilsētā pastāv nopietnas problēmas, kuras sagādā kafejnīcas un to apmeklētāji: cilvēku un mūzikas radīts pārmērīgs troksnis, lielas ļaužu masas uz ielas braucamās daļas nakts stundās, apčurātas un citādi pieķēzītas dzīvojamo māju kāpņu telpas, namu sienas un durvis, stipri iereibusi publika, kuras indivīdu uzvedība ir neadekvāta un apdraud visus citus garāmgājējus. Ir nonācis tiktāl, ka pat sētnieki vairs nevar netraucēti pildīt savus pienākumus un justies droši - iereibuši jaunekļi atņem viņiem slotas, draud. Uzskaitījumu var turpināt.

Kafejnīcām tuvāko namu iedzīvotāji vēl iepriekšējā deputātu sasaukuma laikā bija izteikuši sūdzības par kafejnīcām un to apmeklētājiem, bet nu jau sen kā visam atmetuši ar roku, jo netic vairs nevienam. Cilvēki domā, ka visi, kam būtu jāievieš kārtība, ir uz vienu roku ar kafejnīcu īpašniekiem, gūst no tām savu daļu labuma. Patiesībā tas tā nav, pašvaldība vienkārši nespēj savaldīt šo publiku, jo tās rīcībā tikpat kā nav nekādu instrumentu, lai kafejnīcu īpašniekus piespiestu domāt ne tikai par biznesa izdevīgumu un peļņu.

Likums paredz, ka dome nedrīkst regulēt kafejnīcu darba laiku, tai ir tikai tiesības novērst nekārtības. Domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks informēja par džentlmenisku vienošanos, kas panākta vēl martā, proti, ka “Todes” un “Dīleri” strādāšot līdz plkst. 2 naktī, bet tā diemžēl netiek pildīta. Abas iestādes strādā līdz agra rīta gaismiņai - attiecīgi līdz plkst. 5 un plkst. 4.

Klātesošajiem tika parādīta videofilma, kuru apsardzes firma uzfilmējusi ar slēpto kameru. Izaicinošākais skats - kā viena stipri iereibusi persona apčurā kāda uzņēmuma durvis. Tiesa, šādus pārmetumus kafejnīcu īpašnieki atspēkotu bez pūlēm - tas, kas notiek aiz kafejnīcas durvīm nav viņu atbildība. Tomēr, iedziļinoties šajā jautājumā, saikni atrast var. Apmeklētākajās mūsu pilsētas kafejnīcās trūkst tualešu - vienkāršā valodā runājot, uz 60 cilvēkiem jābūt vienam podam. Labākajā gadījumā ir divas tualetes, bet viena no tām tiek turēta aizslēgta personāla vajadzībām. Rezultātā daudzi savas dabiskās vajadzības nokārto līdzīgi suņiem un kaķiem - kur pagadās. Kafejnīcu platība neatbilst apmeklētāju skaitam - vajag 1,35 m2 uz vienu cilvēku, reālā situācija ir tāla no šī normatīva. Šeit būtu darbiņš sanitārās kontroles institūcijām, bet, kā redzams, līdz šim neviens sev naidniekus īpaši nevēlējās.

Ugunsdrošības un glābšanas dienesta pārstāvis gan apsolīja reidus, priekšrakstus un protokolus, ja pārkāpumi būs, tomēr piebilda, ka tas nebūt neatrisinās problēmu. Ja arī samazināsies cilvēkus skaits kafejnīcās, tad iekšā netikusī publika snaikstīsies turpat pie durvīm.

Pašvaldība cer arī uz valsts policijas lielāku aktivitāti, piemēram, ceļu policisti varētu intensīvāk kontrolēt pilsētas ielas laikā, kad tās pārpludina kafejnīcu apmeklētāji. Situācijai neuzlabojoties, Rīgas ielā reiz var notikt liela nelaime, jo šī vieta kafejnīcas darba laikā tās tuvumā atgādina pilsētas tirgu tā ziedu laikos. Būtībā tas ir tikai laika jautājums. Lai gan policija savas funkcijas pilda, tai diemžēl, līdzīgi kā pašvaldības policijai, kurā ir tikai trīs štata darbinieki, trūkst cilvēkresursu.

Runājot par pašvaldības policiju, G. Upenieks atzīmēja, ka likums domei neuzliek pienākumu izveidot un uzturēt tādu struktūru. Starp citu, daudzās pilsētās tādas struktūras vispār nav. Pie mums ir, sadarbībā ar citām institūcijām pašvaldības policisti veic nopietnu darbu sabiedriskās kartībā uzturēšanā, tomēr viņu iespējas tīri no likuma viedokļa ir mazākas par valsts policijas iespējām. Praktiski reidos jāņem līdzi kāds valsts policijas pārstāvis, lai darbs sokas raiti. Vai arī pašvaldības policijai pārkāpējs jānogādā valsts policijā.

Sanāksme pierādīja, ka nepieciešama visu iedzīvotāju palīdzība, lai atrisinātu samilzušo problēmu. Ierastā pozīcija - ka tas mani neskar, lieciet man mieru - nedos gaidīto rezultātu. Piebildīšu, arī kafejnīcu īpašniekiem jāsaprot, ka viņu bizness Krāslavā ir ar negatīvu auru, par kuru daudzējāda ziņā jāpateicas kafejnīcu publikai un tam, ka groži ir izlaisti no rokām. Varbūt šodien tam nav lielas nozīmes, bet kas zina, ko mums sola nākotne? Pašvaldībai nav iebildumu pret kafejnīcu darba laiku, bet tā vēlas kārtību pilsētā visās jomās. Jācer, ka arī tik nepopulārā, kā smēķēšanas ierobežojumu simtprocentīga pildīšana. Tos mēdz pārkāpt daži deputāti un domes darbinieki pat paši savā teritorijā.

Juris ROGA