Liels prieks

Prieks_VelickoAr mantojamo zemi viņiem paveicās, jo te reljefs ir līdzens, tīrumi auglīgi un arī šoseja blakus. Līdz Piedrujai pāris kilometru, taču otrklasnieci Annu un Pēteri, kurš mācās ceturtajā klasē, katru rītu uz skolu nogādā pagasta autobuss. Protams, atved arī atpakaļ, tāpēc šajā ziņā vecāki var neuztraukties. Toties ar viensētas elek-trifikāciju bija lielas klapatas, kas turpinājās vairākus gadus.

“Ledus izkustējās” kopš tās dienas, kad ar savu problēmu dzīvesbiedri Veļičko vērsās rajona padomē pie Gunāra Upenieka. 2002. gada novembrī izpilddirektors atveda uz viensētu bez gaismas augsto viešņu — Saeimas spīkeri Ingrīdu Ūdri. Tā, ieraugot petrolejas lampu, bija ļoti pārsteigta un vietējo varasvīru klātbūtnē paziņoja, ka šai ģimenei noteikti jāpalīdz. Tā jau sagadījās, ka tolaik Latvijā tika izsludināta programma par palīdzības sniegšanu viensētām, kur nav elektrības. Viensētas “Melnzemes” elektrifikācijas projekta process virzījās ļoti gausi. Bija atteiku-mi rakstiskā un mutiskā formā, bet viskritiskākajos brīžos problēmas risināšanā iesaistījās mūsu laikraksts. Tā notika divreiz, un satraucošas publikācijas deva vēlamo rezultātu. Lieta tāda, ka šis projekts prasīja īpašus izdevumus. Tagad, kad visi uztraukumi ir garām, nav grūti aplēst, cik lielus izdevumus valstij prasīja jaunā gaisa līnija divu kilometru garumā. Runa ir par desmitiem tūkstošu latu, bet mūsu saimnieki samaksāja tikai par mājas un saimniecības ēku elektrifikāciju.

To dienu un stundu, kad tika pieslēgta elektrība, te gaidīja kā lielu brīnumu. Kad lielajā un gaišajā istabā iedegās jaunās lustras spuldzītes, desmitgadīgā Petjas priekam nebija gala. 1. septembrī, atgriežoties no skolas, brālis un māsa šķirstīja mācību grāmatas spilgtā elektriskajā gaismā. Drīz vien iemirdzējās arī laikus iegādātā lielā televizora “LG” ekrāns. Lielu prieku namamātei sagādāja ledusskapis. Ūdeni no akas tagad sūknē elektriskais sūknis, viss ir sagatavots ūdensvada pieslēgšanai. Tad pienāks kārta automātiskajai veļas mašīnai.

Mans atvaļinājums tuvojās beigām, kad piezvanīja Tatjana: “Atbrauciet, mums ir ļoti liels prieks.” Protams, savu pirmo darba dienu es arī sāku ar labi pazīstamās viensētas apmeklējumu. Genādijs un Tatjana dedzīgi stāstīja, ka pa nedēļu viņi tā arī nav spējuši noticēt brīnumam: “Dzīvojam kā sapnī.” Dzīvesbiedru acis staroja priekā un viņi lūdza mani izteikt publisku pateicību tiem labiem cilvēkiem, kuri palīdzēja īstenot šo gandrīz nerealizējamo sapni. Ne reizi vien ar labu vārdu viņi pieminēja Gunāru Upenieku un Saeimas spīkeri Ingrīdu Ūdri, kuras palīdzību juta pat tad, kad projekts tika bremzēts. Dzīvesbiedri Veļičko ticēja likumdevējas varas pārstāves vārdu stingrībai. Viņi ne-lūdza daudz: tikai iespēju dzīvot un strādāt uz savas zemes normālos apstākļos. Sapnis īstenojās: uz visiem laikiem nodzēsta petrolejas lampa, ļoti drīz slaukšanas aparāts dos atvieglojumu Tatjanas sastrādātajām rokām.

Dzīvesbiedriem Veļičko nav mazums plānu. Viss salikts pa plauktiņiem: tagad galvenais ir modernas piena telpas celtniecība, kas bez viensētas elektrifikācijas nebija iespējams.

Līdz šai dienai Genādijs un Tatjana velti laiku netērēja un katru nopelnīto latu izmantoja saimniecības attīstībai. Kopā ar brāli Albertu saimnieks iegādājās prestižas markas “Volvo” Zviedrijas ražojuma graudu novācamo kombainu. Pirmā labības pļauja noritēja gandrīz sekmīgi: sākumā bija zudumi, taču pēc tam lauku meistari prata ātri atrast iemeslu un, nomainījuši blīvi, panāca, ka druva tika novākta tīri. Par ekonomiskumu arī nenākas runāt, kombains, kuram nu jau 25 gadi, divas reizes lētāk ekspluatējams par kombainu “Ņiva”. Arī kartupeļu novācamais kombains, kurš ilgu laiku strādājis rietumvalstu tīrumos, tagad uzticami kalpo brāļiem Veļičko. Genādija pagalmā es pamanīju Vācijas ražojuma mikroautobusu, kas arī veiksmīgi nopirkts šogad. Agrāk laimējās ar traktora MTZ-82 iegādi, kas arī, protams, nav jauns. Genādijs atzīstas, ka viņš pagaidām ne reizi nav ņēmis kredītus. Viņš pieradis paļauties tikai uz sevi un neriskē: divi skolēni ir liela atbildība. Tatjana piebilda, ka bērnu mācības ar katru gadu kļūst dārgākas, bet te vēl mātes sirdī iezagušās bažas: vai vietējā skola spēs izdzīvot? Ir tik ērti, kad līdz mācību iestādei pavisam tuvu. Ja skola tiks slēgta, tad dzīve pavisam apdzisīs, cilvēkus arī tāpat nav iespējams noturēt. Izmirst lauki... Aņečkas klasē ir divi skolēni, Petjas — četri.

Kad saruna ievirzījās par platībmaksājumiem, Genādijs nosprieda, ka tie pilnībā tiek iz-mantoti dīzeļdegvielas un tehnikas rezerves daļu iegādei. Tāpēc saimniecības attīstībai nākas izmantot piena naudu. Viņš pasūrojās, ka pēdējos piecos gados laika apstākļi nemaz nenāk par labu zemniekiem. Lūk, arī šogad pavasaris bija auksts, vasara sausa, bet rudens lietains. Arī tagad zemnieka sirds nav mierīga: katru dienu līst, kartupeļus neizdodas novākt, ziemājus nesēsi dubļos. Taču ziemai saimniecība pamatā ir sagatavota, izdevies sarūpēt nepieciešamo siena, lopbarības graudu daudzumu. Laba būs kartu-peļu un lopbarības biešu raža. Ja tikai iestātos labs laiks...

Atvadoties laimīgie dzīvesbiedri Veļičko lūdza mani atkal pateikties labiem cilvēkiem, kuri no visas sirds juta līdzi viņiem. Trīs reizes uz viensētu bija atbraucis Krāslavas elektrisko tīklu rajona vadītājs Vitālijs Aišpurs un vienmēr palīdzēja ar vārdiem un darbiem. Gluži kā par saviem cilvēkiem pārdzīvoja Piedrujas pamatskolas skolotāja Veronika Utināne un kaimiņš Pēteris Zarakovskis. Grūtā laikā atbalsta vārds ir ļoti vērtīgs.

Rudenī satumst agri. Vakaros spoži deg gaisma viensētas logos, kur pagalmā kārtīgi novietota tehnika. Petja un Aņa nepalaiž garām nenoskatītu nevienu TV raidījumu bērniem, bet tēvs saka, ka drīz iegādāsies satelītantenu, bet ar laiku apšūs mājas sienas ar plastikātu: lai būtu silti, jo līdzenumā nav aizvēja un māju izpūš. Taču visam savs laiks...

Aleksejs GONČAROVS