Jaunība tomēr ir nemirstīga

Nezinu, kā pārējie, bet es kaut ko līdzīgu izjutu, iedama ar savu novadnieci Jadvigu no 10. a paralēlklases uz veco pili. Mēs visu laiku runājām, taču kaut kur bija paslēpusies doma, kas neatkāpās: kurš vēl atnāks uz tikšanos, vai mēs visus pazīsim? Tomēr grozi kā gribi, kopš tās vasaras, kad tālajā 1966. gadā Krāslavas vidusskola izlaida lielajā dzīvē uzreiz četras klases (turklāt ne tikai divas vienpadsmitās, bet arī divas desmitās), aizritēja četri gadu desmiti. Toties nākamajā pavasarī izlaiduma nebija vispār.

Pagājušajā sestdienā, karstas vasaras nogalē, pirms kārtējā mācību gada (tā 39. izlaiduma absolventu mazbērniem), mūsu pulcējās divarpus desmiti. Acīmredzot nav vērts pārmest tiem, kuri zināja, bet neieradās. Iespējams, vieniem neļāva tālais ceļš, citiem - apstākļi, vēl citi bija vienkārši grūti izkustināmi. Mēs visi taču tuvojamies sešdesmit gadu slieksnim.

Vidusskolnieku tikšanāsTā, lūk, mēs, kurš nosirmojis, kurš kļuvis dūšīgāks, bet kurš, gluži otrādi, kalsnāks, pulcējāmies vecajā skolas pagalmā, visu laiku vēršot skatienus uz vārtu pusi, gaidīdami vēl kādu. Ne mazāk vērīgi mūs aplūkoja arī pedagogi Janīna Gekiša, Lūcija Pelnika, Emīlija Mežaraupa, Irēna Jercuma (Beļavska), Vladislavs Skerškāns (atzīšos, ka viņu “grāfa” tērpā mēs pazinām ne jau uzreiz). Iezvanījās zvans, tas pats no mūsu tālās jaunības un “grāfiene” Zenta mūs aicināja ienākt skolā, precīzāk tajā, kas no pils palicis pāri. Ar bažām raudzīdamies uz augšu un pa malām, mēs kāpām uz otro stāvu, uz savām klasēm. No apaviem visu laiku nācās kratīt asas šķembas. Pastāvējām, paklusējām. Mēģinājām atcerēties, kur katram no mums bija sols. Paldies Dievam, ne visu esam aizmirsuši. Kad atgriezāmies uz parādes kāpnēm, kur mūs pirms 40 gadiem melnbaltā variantā iemūžināja fotogrāfs, lai atkārtotu procedūru, bet jau ar digitāla fotoaparāta palīdzību un citām modernām tehniskām ierīcēm, mākoņi izklīda, un skolas pagalmu apspīdēja saulīte. Vai tā bija zīme? Droši vien. Dzīve turpinās, kā te nepiekrist Silvijai no 10. a klases, kura visu tā gada absolventu vārdā izjusti runāja par skolotājiem, dzīvajiem un jau mūžībā aizgājušajiem, par mums, kuri dzīvē iekārtojušies labi un ne visai, par pili, kas, gribas ticēt, kādreiz atdzims visā krāšņumā, turklāt ne jau “izglītības iestādes”, bet gan īstas pils, pilsētas pērles statusā.

Pēc tam bija bankets ģimnāzijā ar dzeramo un uzkodām (ak, šausmas, pedagogu klātbūtnē!), ar dejām, jokiem un asprātībām. No garā galda dažādām pusēm visu laiku skanēja smiekli. “Zēni” klanījās, uzlūdzot “meitenes” uz deju. Apmainījās ar telefoniem un vizītkartēm. Lai nepazustu, reizi un uz visiem laikiem noskaidrojot, kas mūsu dzīvē ir ārējais spožums, bet kas ir mūžīgs.

Lai vai kā tur būtu, šo tikšanos, es domāju, atcerēsies katrs, kurš atnāca uz šejieni. Tā ir zīme. Ne jau tikai apaļš skaitlis vien. Kaut kas dzidrs un gaišs skāra mūsu dvēseles, pavēra tās un kaut uz dienu novēla noguruma un uztraukuma nastu.

Šādu publikāciju epilogā ir pieņemts pateikties kolektīviem un atsevišķiem cilvēkiem “par pasākuma organizēšanu”. Protams, nebūtu pareizi noklusēt, ka šīs tikšanās iniciatore bija Janīna Gekiša un organizētāja - Zenta Meldere, bet, galvenais, kas jāpasaka: “Paldies, skola!” Ceru, ka uz redzēšanos!

Iraīda MAZGAĻOVA (KOROĻOVA), Krāslavas 1. vidusskolas 10. b klase