Visa dzīve ticībā Dievam

Pastāstīt par savu dzīvi, ticību un baznīcu, dalīties savos iespaidos un novērojumos aicināju divas šķaunietes, aktīvas Landskoronas draudzes locekles. Vanda Rutkovska un Janīna Skri-pčenoka nekad nav varējušas iedomāties savu dzīvi bez ticības Dievam un regulāriem baznīcas apmeklējumiem, arī pa-domju varas gados, kad komunistiskā propaganda reliģiju pielīdzināja narkotikām, bet partijnieki baznīcā gājēju uzvārdus mēdza pierakstīt bloknotos.

Abas manas sarunbiedres daudzus gadus nostrādāja jomā, kurā pēc savas būtības vieta tikai cilvēkiem ar cēlu sirdi un dāsnu dvēseli. Vanda savulaik pabeidza medicīnas skolu un strādāja Šķaunes slimnīcā par feldšeri-laboranti. Jā, jā kādreiz Šķaunē bija slimnīca! Kad slimnīcu slēdza, viņa turpināja strādāt par laboranti Šķaunes ambulancē. Nācās pastrādāt arī citus darbus. Kad likvidēja ambulanci, štatu samazināšanas dēļ viņa zaudēja laborantes darbu. Aizgāja uz skolu, kur sākumā strādāja par apkopēju, pavāri in-ternātā, audzinātāju internātā, visbei-dzot par mājturības skolotāju. Šajā amatā nostrādāti 18 gadi. Sarunbiedre atceras, ka aiziet no darba pelnītā atpūtā esot bijis ļoti grūti, bet, laikam ritot, ar jauno situāciju samierinājusies. Sākās cits dzīves posms, kurā atpūtai arvien nav laika.

Līdzīgu ceļu gājusi arī Janīna, kura Šķaunes slimnīcā nostrādāja 24 gadus - bijusi pavāre, sanitāre, saimniecības vadītāja. Kad slimnīcu likvidēja, viņai arī nācās mainīt darbavietu. Sovhozā Šķaune pirmajā darba gadā barojusi teļus, pēc tam strādāja par slaucēju un ganu. Pirms pensijas iekārtojās darbā vietējā feldšeru vecmāšu punktā, kurā nostrādāja divus gadus. Tagad, būdama pensijā, nesēž rokas klēpī salikusi, jo daudz un visādi darbi jādara gan mājās, gan baznīcā. Viens otrs viņai dažreiz jautā - kā tu vari tik daudz strādāt, kā visu paspēj? Janīnas atbilde ir: “Kamēr es strādāju, jūtos viegli un nekas nesāp. Pēc tam nogurums jūtams, bet tas ir paciešams.”

Abas sievietes ir draudzenes, viņu mājas atrodas kaimiņos. Abas daudz dara draudzes labā. Sevišķi lieli ir Janīnas nopelni - to uzsver viņas draudzene. Ticība Dievam abām ir ielikta pūrā kopš agras bērnības, par ko viņas pateicīgas saviem vecākiem.

Vandai arvien spilgtā atmiņā viņas pirmā - Asūnes baznīca, kuras draudzes locekļi bija viņas vecāki un viņa pati. Uz baznīcu viņa gāja ar mammu. Vēl būdama mazs bērns, viņa tur kaisīja ziediņus, gāja procesijā, saņēmu pirmo Komūniju. Iestiprināja viņu gan Dagdas baznīcā. Tad nāca jaunības gadi - komjauniešu laiks, kad komjauniešu nozīmīte jau pie krūts un baznīcā iet nedrīkst.

“Tieši tajos gados iestājās pārtraukums,” atceras Vanda. “Bet ticībā es biju nepārtraukti, tikai publiski izrādīt to nedrīkstēju. Tiesa, laiku pa laikam baznīcā vienalga iezagos. Kad komjauniešu nozīmīti varēja nolikt nost, atkal varēju droši apmeklēt baznīcu. Kad strādāju, baznīcā bieži būt tāpat neiznāca, jo nevarēja atstāt algoto darbu. Bet tagad uz baznīcu varu iet, kad vien sirds kāro.”

Arī Janīna uz baznīcu gājusi kopš agras bērnības. Tā ka viņa ir baltkrieviete, pirmā baznīca bija Baltkrievijā - Saveikos, kas pavisam tuvu Latvijas-Baltkrievijas robežai. Kad padomju varas atbalstītāji baznīcu nodedzināja, Janīna vēl bija mazs bērns. Nākamo triecienu deva karš, tāpēc par bērnības gadiem viņai saglabājušās drūmas atmiņas.

“Vācu okupācijas laikā ģimeni izveda uz Latviju, uz tālo Zemgali,” atceras pensionāre. “Izveda mūs vācieši partizāņu dēļ, bet ciemu nodedzināja. Atceros, braucām lopu vagonā, vējš pa spraugām tajā pūta iekšā sniegu. Veda ar apsardzi. Latvijā mūs izmitināja Bauskas rajonā Īslīces pagastā pie kāda saimnieka. Turpinājām ticēt Dievam, lūgties gājām uz aptuveni 12 kilometrus attālo Bauskas baznīcu, bet visbiežāk - uz Žemeļas pilsētiņu Lietuvā, kur tāpat bija baznīca. Tur es arī tiku iestiprināta.

Kad padomju armija patrieca vāciešus, tētis ar mammu jau gribēja braukt uz dzimteni, bet tur veselas sādžas nodedzinātas līdz pamatiem. Tēvs gribēja uzbūvēt jaunu māju, bet saslima, tā mēs nekur netikām. Šķaunē bija radagabals, kurš atdeva nelielo māju un kūtiņu mums, te arī palikām.”

Abas manas sarunbiedres zināja izstāstīt daudzus gadījumus no savas dzīves pieredzes, kad ticība ir palīdzējusi tikt pāri grūtībām, pārvarēt slimības, kad Dievs saudzējis un sargājis. Janīnai šāds piemērs vispār ir visa viņas dzīve: “Kaut vai sākot ar to, kā tikām izvesti: neviens mūs neizšķīra, visu laiku ģimene bija kopā, jo mamma ar tēti par to ļoti lūdza Dievu. Mēs visi bijām pie viena saimnieka, bet tajā pašā laikā bija taču daudz izšķirtu ģimeņu. Es apmeklēju baznīcu un jūtos labi un viegli. Kad no rīta nav Mises, man rodas sajūta, ka diena ir tukša, ka tajā trūkst kaut kā būtiska.”

Arī Vanda apgalvo, ka Dievs viņai dzīvē palīdzējis ne reizi vien: “Kopš pērnā gada man ļoti sāpēja kājas, var teikt - neizsakāmi sāpēja. Mūsu baznīcā ir Lurdas Dievmātes statuja, un katra mēneša 11. datumā ir mums aizlūgums Dievmātei. Lūdzāmies par savām likstām, priekiem, laimēm, nelaimēm, visu ko. Izārstēt manas kājas jau nevarēs, es ļoti lūdzos, kaut atvieglotu sāpes. Kājas man sāp arī šobaltdien, bet sāpes vairs nav tik nepaciešamas, kā kādreiz. Varbūt kāds teiks, ka tā ir sagadīšanās, bet kā ticīgs cilvēks es uzskatu, ka tā bija Dieva palīdzība. Kad pagājušajā pavasarī tūlīt pēc atnešanās 1. datumā smagi saslima mana gotiņa, es katru dienu lūdzos, lai lopiņam nav jāiet bojā. Lūdzos ar asarām acīs un 11. datumā mana gotiņa piecēlās. Tad, tiesa, atkal apgūlās uz vienu dienu, pēc tam piecēlās, un, paldies Dievam, līdz šai dienai viss labi. Es uzskatu, ka tas notika ne bez Dievpalīga. Protams, esmu pateicīga arī Dagdas veterinārārstei, kas neatteica man palīdzību. Tas ir arī viņas nopelns, jo man rokas bija nolaidušās pavisam.”

Pensionāres pārliecinātas, ka cilvēkam ir jātic Dievam, tad viss būs labi. Sevišķi viņas gribētu redzēt baznīcā vairāk jaunu cilvēku. Diemžēl ikdienā baznīca ir patukša, tikai lielajos svētkos te ir pilns tautas.
“Parastā svētdienā baznīcā sapulcējas tik tādas kukažiņas, kā mēs, kuras ticībai pievērsušās agrā bērnībā,” saka Vanda. “Jā, ir dažas jaunas meitenes, kas nāk uz baznīcu svētdienās, bet pulka cilvēku ir tikai lielajos svētkos. Kad priesteris aicina uz jauniešu saietiem, tad atnāk vairāk jaunu cilvēku, bet vienalga viņu ir gauži maz. Vairākums jauniešu labprātāk aiziet uz to mūsu nolādēto dzertuvi, tur padiskos, bet nākamo dienu gulēs.”

Janīna: “Ja baznīcā vairāk ietu jaunu cilvēku, mums būtu liels koris, jo dzied taču meitenes skolā un tautas namā, kad ir priekšnesumi, ļoti skaisti dzied. Ko mēs, vecenes, varam? Arī ērģelnieka mums nav, nomira.

Vanda: “Mūsu skolā ir divas labas skolotājas ar mūzikas izglītību, diemžēl abas nav no tām, kuras piesaista baznīca. Bet varētu daudz ko izdarīt kopējās lietas labā.”

Patukšas baznīcas ir daudzviet laukos. Mēģinot rast tam izskaidrojumu, manas sarunbiedres izteica domu, ka iemesli jāmeklē komunistu valdīšanas laikā. Tagadējās paaudzes vecāki bija tieši tie, kuri komunistu varas gados nedrīkstēja vai neuzdrīkstējās brīvi apmeklēt baznīcu, tālab ir no tās atsvešinājušies. Līdz ar to arī viņu bērni nav vairs tik cieši ticībā, kā vecvecāki. Tagad pievērst ticībai šos bērnus ir pagrūti, lai gan baznīcā ir skaisti un interesanti, tur tiešām būtu jāiet.

Tomēr ir ģimenes, kurās ticība Dievam nav mazinājusies no paaudzes paaudzē. To var attiecināt uz manām sarunbiedrēm, kuras ir gandarītas, ka viņu bērni un bērnubērni ir ticīgi cilvēki. Vandai ir dēls un meita, kā arī jau trīs mazbērni - puika un divas meitenes. Viņi dzīvo Rīgā, bet brīvlaikā atbrauc ciemos uz Šķauni. Šogad vecākie mazbērni pieņēma pirmo Sakramentu, Svēto Komūniju tieši savas vecmāmiņas baznīcā. Ceremonija bijusi ļoti skaita, gandarījums - vārdos neizsakāms.

Janīnai ir divas meitas, pieci mazbērni - divas meitas, trīs puiši, un viens mazmazbērns. Vecākajai mazmeitai jau 27 gadi, jaunākajai būs 18. Mazmazmeitai tieši mūsu sarunas dienā apritēja četri mēneši. Arī Janīnas bērni devušies projām no vecāku mājām. Visi apciemo māti, visi iet baznīcā, visi ir kristīti, Sakramenti pieņemti, laulāti. Vārdu sakot, ar baznīcu un Dievu visas lietas sakārtotas gan bērniem, gan mazbērniem, gan mazmazbērniem.

Par to, ka paaudzes pēc viņas iet vecāku un vecvecāku pēdās, Janīnai ir milzīgs gandarījums. Tagad tomēr ir vieglāka dzīve, bet savā bērnībā Janīnai bija jāpārvar kauna sajūta, lai tiktu baznīcā: “Vienu laiku bija tā, ka mamma man lika iet uz baznīcu. Nevaru sacīt, ka es pati negribēju, bet man nebija ko ģērbt mugurā un aut kājās. Man par to bija liels kauns. Pavasarī jau silts, cilvēki nāk kostīmos, lietusmēteļos, bet man ziemas mētelis mugurā. Vietējie baznīcā vienmēr bija labi apģērbi. Reizēm mamma samīkstināja sirdi un atļāva neiet, bet Dievu vienalga lūdzos vienmēr, arī mājās palikusi. Pateicoties mammai, man ir saglabājusies relikvija no tās sādžas, kur es piedzimu. Šo krustiņu sargāju kā acuraugu - tas ir svētums, vienlaikus piemiņa no vecākiem.”

Bērnībā pārdzīvotā izvešana, sūrais skolas laiks atstājis neizdzēšamas pēdas dvēselē. Par visskaistāko dzīves posmu Janīna uzskata tagadējo laiku, kad jūtas brīva un baznīcu var apmeklēt pēc sirds patikas. Mazās pensijas?

“Ja gribi, var iztikt,” pārliecināta Janīna. “Tikai vajag strādāt, vajag savu dārzu. Pilsētās, protams, ir smagāk - tur viss jānopērk. Bet šīsdienas grūtības ne tuvu nav salīdzināmas ar manas bērnības laikā pārdzīvoto. Ir smagi atcerēties, kā skatījos logā un redzēju: visapkārt deg mājas...”

Arī Vandai pašreizējais dzīves posms šķiet vislabākais, kaut gan par bērnību viņai arī daudz patīkamu atmiņu: “Ar prieku atceros, kā kājām vai uz velosipēda katru svētdienu mēroju 14 km tālo ceļu uz Asūnes baznīcu. Tur gājām procesijās, tur satikāmies ar klasesbiedriem, bija interesanti. Tomēr vēlāk bija tāds kā pagrimuma laiks, tikai tagad esmu patiesi brīva un varu apmeklēt baznīcu, kad un cik vēlos.”

Varbūt nemaz nav tik slikti, ka visi jaunie neiet baznīcā. Varbūt neticīgie ar savu uzvedību tikai traucētu citus dievlūdzējus? Pensionāres uzskata - ar laiku ieticētu, pierastu pie kārtības un pieņemtu. Tā noteikti tas būtu! Ko gan jaunieši dzird un redz visādās dzertuvēs? Lamuvārdus, spļaudīšanos, visu to slikto, uzskata sarunbiedres. Savukārt baznīcā valda tīrība, sakoptība, klusums. Baznīcā vari pabūt pats ar sevi, ar savām domām, gūt gandarījumu, nomierināt nervus. Dievnamā jūties kā paradīzē, kur viss sliktais aizmirstas.

Bet reālā dzīve ir tāda, kā ir. Sievietes stāsta, ka ir ļoti grūti pārliecināt cilvēkus. Tie, kas netic, viens otrs vēl pat zaimo baznīcu un aprunā baznīckungu. Atsvešinoties no baznīcas, cilvēki vairs nav tik izpalīdzīgi, kā kādreiz. Viņi kļuvuši pasīvi un mazāk atsaucīgi. Sarunbiedres uzskata, ka šādos apstākļos ir ļoti grūti strādāt jaunajam un enerģiskajam priesterim Aivaram Kursītim, kuram ne tikai jādomā par teritorijas ziņā ļoti plašo Landskoronas draudzi, bet arī par baznīcas tehnisko stāvokli - tur ir daudz problēmu, lai gan baznīcas iekštelpās rodas sajūta, ka viss ir svaigs, nupat pēc remonta. Šķaunes baznīcai ir ļoti vajadzīgs remonts.

Vanda: “Mūsu priesteris parunās gan ar mazu, gan ar pavisam vecu. Ar viņu mums parastie dievkalpojumi, katra Mise ir kā lieli svētki. Cilvēki mūsu priesteri augstu vērtē un ļoti labi atsaucas.”

Juris ROGA