Tavs vārds ir likums!

Parasta pavasara diena Krāslavas pagasta iedzīvotājai Valērijai sākās ar patīkamu pārsteigumu: ciemos ieradās senā draudzene Tatjana ar dzīvesbiedru Edmundu. Nevis vienkārši ieradās, bet aicināja ciemos pie sevis uz pilsētu: sak, kas te pie tevis ir interesants? Visiem taču zināms, kas par dienu ir pirmdiena, bet pasākt kaut ko divatā garlaicīgi... Starp citu, pēc neilgas pierunāšanas (saimniecei nemaz negribējās pretoties viņu ierosinājumam) trijotne devās uz Krāslavu. Par to, cik daudz alkohola todien tika izdzerts, ko dzēra, ar ko tika uzkosts, kādas tēmas tika risinātas pie galda, vai arī tās vispār tika risinātas, vēlāk neviens no dzīru dalībniekiem tā arī nevarēja jēdzīgi pateikt. Acīmredzot darba nedēļas pir-mās dienas svētki patiešām izdevās. Tiesa, šajā jaukajā dienā tomēr gadījās viena nepatīkama epizode: kad mājā ne-gaidot vienlaikus izbeidzās gan alkohols, gan nauda, par ko varētu nopirkt vēl, Valērija pēkšņi atcerējās, ka netālu strādā viņas radagabals. Ja jau strādā, tad arī, protams, pelna! Bija nolemts doties pēc naudas tieši pie viņa. Taču vai nu radinieks nebija saprotošs, vai arī viņam uzplaiksnīja mīlestība pret tuvāko (lūk, dāma neaizies līdz mājām, ja vēl uzņems uz krūts!), taču naudu no viņa Valērija tā arī nedabūja. Vārdu sakot, atpakaļceļš 48 gadus vecajai sievietei nesolīja būt patīkams. Lai vai kā tur bija, bet vajadzēja doties mājās. Ceļš veda pa Miesnieku ielas augšup uz Vienības ielu. Par to, kas notika tālāk, “daiļrunīgāk” par pašu tās dienas varoni nepastāstīs neviens: “Es izgāju no draugu mājas un devos pa ielu uz augšu. Biju ģērbusies tumšsarkanā svīterī. Vēl atceros, kā mani aizturēja policijas darbinieki. Es neatceros, kā izsitu logu aptiekā, bet, ja jau nākamajā dienā par to sniedzu liecības un atzinos, ka es izsitu stiklu, tātad tā patiešām bija, vienkārši es vēlāk to aizmirsu. Savu vainu es atzīstu pilnībā un centīšos atlīdzināt nodarītos zaudējumus.”

Dažas minūtes pēc incidenta izdevās aizturēt ļaundari. Atradās liecinieki tam, ka sieviete tik uzkrītošas krāsas svīterī dauzīja skatlogu. Valērija atzinās visā jau aizturēšanas brīdī. Tiesa, vēlāk, kad atskurba, sāka apgalvot, ka neko neatceroties. Veiktās psihiatriskās ekspertīzes gaitā konstatēts, ka nozieguma pastrādāšanas brīdī sieviete pilnībā apzinājās pastrādāto, t. i., bija pilnīgi rīcībspējīga.

Tik ļoti sieviete bija aizvainota uz savu skopo radagabalu! Šo aizvainojumu ne ar ko nebija iespējams apslāpēt, bet tikai laist no zemes pacelto akmeni aptiekas skatlogā. Iesilušās dāmas nodarītais zaudējums Riekstu aptiekai novērtēts uz 130 latiem.

Izrādās, ka attiecībā uz huligānismu nepastāv vecuma un dzimuma jēdzieni. Kā arī, starp citu, uz izlaidību un žūpību. Bet jūs sakāt: “Jaunatne”...
... un vīrieši!

Vai zināt, mūsu vidū ir tādi līdzjūtīgi cilvēki, kuri nekad neatstās biedru nelaimē, vienmēr nāks palīgā un vēl veiks “varoņdarbu”, lai taisnība triumfētu. Neticat! Nu tad klausieties!

Kādā saltā ziemas dienā pa pilsētu gāja kompānija krietnās burās. Jaunie un jau gados vecākie, kuri bija sākuši uzsildīt dūšu jau no paša rīta un līdz pusdienlaikam paspējuši vairākkārt izmantot pastāvīgi pieejamos tuvākās “točkas” pakalpojumus, atgriezās no savas pusdienlaika pastaigas mājās pie kāda no biedriem — pie Jāņa. Pastaiga, lai cik tas būtu pārsteidzoši, pagāja bez piedzīvojumiem, diena solīja beigties ne mazāk patīkami kā sākās. Jautrā kompānijā. Mēs ar jums arī neuzzinātu šo pamācošo notikumu, ja netālu no mājas uz ceļa draugi nebūtu ieraudzījuši gulošu cilvēku. Varbūt vīrietim kļuvis slikti, varbūt jāizsauc ātrā palīdzība? Kopīgi nolēma, ka cilvēkam jāpalīdz! Ar stingru nodomu sniegt palīdzības roku tuvākajam no kompānijas atdalījās Jānis un viņa vecākais biedrs Aleksejs. Starp citu, izdarīsim lirisku atkāpi un parunāsim sīkāk par Alekseju. Teiksim atklāti, šis cilvēks bija neordinārs: vesels, stiprs 40 gadus vecs vīrietis, kurš krietnu daļu sava mūža pavadījis aiz restēm. Viņa kontā bija daudz visādu izrēķināšanās, huligānisma gadījumu, kautiņu... Jānis, kurš ir krietni jaunāks par Alekseju, saskarsmē ar viņu mācījās rupjību un nekaunību.

Tad, lūk, pienākuši klāt gulošajam, Aleksejs un Jānis ieraudzīja, ka tas ir viņu paziņa Guntis. Taču te noskaidrojās, ka ne jau smaga slimība viņu notriekusi no kājām, bet gan tā pati briesmīgā kaite, kas tik ļoti izplatīta apkaimē un ko sauc par kandžu. Pateikt, bet vēl jo vairāk paskaidrot, no kurienes viņš nāk un kurp iet, Guntis, dabiski, nespēja? Starp citu, kustināt ekstremitātes — visādā ziņā parādīt ar roku uz kaimiņienes Ludmilas mājas pusi, lai atbildētu uz Alekseja jautājumu, no kurienes viņš nāk, Guntis tomēr, sasprindzinot spēkus, varēja. Satvēruši nelaimīgo aiz rokām, žēlsirdīgie kaimiņi aizveda viņu norādītajā virzienā (neatstāt taču bēdubrāli aukstumā!) Ludmila, kuru apkaimē dēvēja par sirsnīgu un izpalīdzīgu sievieti, šoreiz atteicās izrādīt īpašu viesmīlību. Gluži otrādi, uz Alekseja un Jāņa pārmetumiem (sak, kā var dzīt laukā piedzērušos, bezpalīdzīgu cilvēku, turklāt vēl tādā salā!) atbildēja, turklāt izmantodama “izsmalcinātu” leksiku, ka viņas un Gunta attiecības skarot tikai viņus abus, bet citiem par to neesot nekādas daļas. Tā vārds pa vārdam, un viss veltīgi, puses nevarēja vienoties. Tā, lūk, izsmēlis visu mutisko argumentu krājumu, Jānis nolēma izmantot visdrošāko un vairākkārt pārbaudīto līdzekli: viņš iesita sievietei pa seju. Ar neslēptu prieku atskārzdams, ka taisnības fiziskie “pierādījumi” izrādījās iedarbīgāki, divi nelūgtie ciemiņi nolēma turpināt šo “izskaidrošanas” sarunu. Pēc dažiem mirkļiem sieviete no sitieniem vairs nespēja noturēties uz kājām. Viņa nokrita uz grīdas. Taču tas nesamulsināja Jāni un Alekseju: viņi sāka spārdīt Ludmilu ar kājām (starp citu, kā parādīja izmeklēšana, spārdīja galvenokārt Aleksejs). Tikai tad, kad sieviete pārstāja pretoties un kliegt, viņi meta mieru: vai tik nepārcentās ar audzinoša rakstura līdzekļiem? Jānis piedāvāja iespējami ātrāk atstāt šo māju. Beigās vīrieši pārbaudīja uz grīdas gulošajai Ludmilai pulsu, jo sieviete neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Pulss bija sataustāms. Starp citu, Guntis, kurš bija vainīgs visos notikumos, šajā laikā gandrīz neredzošu skatu sēdēja blakusistabā un pat nenojauta, kādas kaislības izvērsās un vēl izvērsīsies viņa dēļ.

Pagāja nakts un pienāca rīts... Nedz Jānis, nedz Aleksejs, šķiet, nemaz nenožēloja savu rīcību. Gluži otrādi, viņi pat lepojās ar to, ka sodījuši iedomīgo kaimiņieni. Zinās, kā ņirgāties par vīriešiem. Bet varbūt nezinās? Varbūt nepietiekami pārmācīja un Ludmila neiegaumēja, kā jāuzvedas! Visu dienas pirmo pusi Alekseju mocīja šīs domas, ko viņš mēģināja apslāpēt ar kandžu paziņu kompānijā. Nelīdzēja. Ap pulksten četriem pēcpusdienā kājas pašas viņu nesa uz to māju. Turklāt uz turieni viņš devās nevis vienatnē, bet ar savu civilsievu Valentīnu — lai paskatās, kāds viņš ir “darbā”. Nemotivēts naids viņu pārņēma tiktāl, ka Aleksejs pat nepacentās ieiet pa durvīm — vieglāk bija izsist logu un tādējādi iekļūt iekšā (nekādi īpaši uzaicinājumi nav vajadzīgi!). Pustumsā vīrietis orientējās ātri. Tālredzīgi paķēris tepat atrasto lāpstu, viņš devās tālāk. Valentīna paklausīgi gāja līdzi. Mājas saimniece, sadzirdējusi izsisto stiklu šķindoņu, saprata, ka draud briesmas. Cirvis viņai likās visdrošākais no visiem pašaizsardzības līdzekļiem, tāpēc, cieši saspiedusi to rokās, viņa metās uz to pusi, no kurienes nāca troksnis. Te pēkšņi viņa ieraudzīja Alekseju, kurš ar ļaunu nodomu nāca viņai virsū. Viņam sekoja Valentīna, kautrīgi mēģinādama savaldīt satrakojušos vīrieti. Tas, atbrīvojies no viņas, ar lāpstu izsita Valentīnai cirvi, pēc tam sāka dauzīt viņu ar rokām, kājām, cirvja pietu. Sita nežēlīgi un prasmīgi (kādreiz viņš taču sēdēja cietumā par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kas kļuva par cietušā nāves cēloni! Tagad viņš acīmredzot vienkārši atrada ieganstu noslīpēt kādreiz gūtās iemaņas). Vēlāk ārsti konstatēja sievietei smadzeņu satricinājumu, deguna kaula lūzumu, daudzus asinsizplūdumus... Taču tajā mirklī, kad vīrietis paņēma no galda pinceti un mēģināja ar to izdurt acis savam upurim, viņa civilsievai neizturēja nervi. Kā lai zina, kas būtu noticis, ja viņas nebūtu bijis blakus! Valentīna sāka lūgt Alekseju izbeigt šīs zvērības. Viņas lūgumi mazliet apskaidroja piedzērušos necilvēku, tāpēc viņš nometa pinceti uz grīdas, pēc tam nelūgtie ciemiņi atstāja māju, pametot saimnieci guļam uz grīdas...

Starp citu, ja kādam radās iespaids, ka Aleksejs un Valentīna ir ideāls domubiedru pāris, šis “kāds” dziļi maldās. Jā, dzēra kopā, dzīvoja kopā (bet kālab nedzīvot, ja ir kopīgs “vaļasprieks” — iedzert?) Taču laimes un sapratnes viņiem nebija. Viņi bieži strīdējās. Tautas gudrību “Kas mīlējas, tie ķīvējas” šajā gadījumā nevar piemērot: “ķīvēties” taču var dažādi...

No lietas materiāliem: “O. A. (Aleksejs) ne mazāk kā desmit reizes iesita G. V. (Valentīnai) ar rokām un kājām pa galvu un ķermeni;... vienu reizi ar dūri iesita pa galvu; ... ne mazāk kā 10 reizes iesita G. V. ar dūrēm un krāsns kruķi pa galvu, ķermeni un rokām, ar kurām G. V. mēģināja aizsargāties no sitieniem utt.” Kāda gan te var būt “patīkama laika pavadīšana”? “Mīļotai” sievietei piemiņai par savu “mīlošo” vīrieti palika galvas sasitums, smadzeņu satricinājums, daudzas brūces, lūzumi... Turklāt viņu sita vairākas dienas. Nemaz nav saprotams, kāpēc sieviete uzreiz nevērsās policijā un pie ārstiem, taču acīmredzot šoreiz viņai tam bija savi iemesli. Viņas civilvīrs apgalvo, ka esot piedāvājis izsaukt Valentīnai ātro palīdzību, taču viņa esot atteikusies. Uz slimnīcu vairākas dienas pēc tam, kad viņa tika sista, piezvanīja kaimiņiene...

Tiesā viņi abi (gan Jānis, gan Aleksejs) tā arī līdz galam neapzinājās pastrādātos noziegumus. Ja ticēt viņu liecībām, tad vislielākais grēks, ko viņi pieļāva, ir “iesita ar plaukstu pa seju”. Tiesa, Jānis bija nedaudz runīgāks, turklāt, noveļot vainu viens uz otru, Aleksejs un Jānis tā sapinās teiktajā, ka viņu vaina nevienam vairs neizraisīja šaubas. Tā arī izdevās atveidot to notikumu precīzu ainu.

Recidīvistam Aleksejam piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem un desmit mēnešiem, Jānim — uz vienu gadu nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.

Marina NIPĀNE

(Notikumu dalībnieku vārdi mainīti).