Latgalieša daba

Gāja gadi, vienkāršā cilvēka dzīve tikai pasliktinājās. Atžilbuši no lielās eiforijas, ļaudis atskārta, ka arī dziesmotā revolūcija ir revolūcija ar visām no tā izrietošajām sekām. Vislielākās ciešanas piedzīvoja Latgales lauki, kas slīka alkoholā un grima nabadzībā, bet pie varas esošie tik tālu neredzēja.

Rezultātā pagastos drīz dzīvos vairs tikai padomju saimniecību tīrumos un darbā fermās norūdītās večiņas un večuki, kā arī daži zemnieki, kas spējuši noturēties virs ūdens, bet dažs pat attīstīt savu saimniecību līdz tiem pašiem vecīšiem prātam neaptveramiem apjomiem. Jaunatne pamet dzimtās mājas, bet deģenerētā publika, “krutku” dzerot, uz saules mūžu cerēt nevar.

Noskaņa daudzviet laukos drausmīga. Vieni skrien, sitas, kā pliki pa nātrēm no rīta līdz vakaram, lai tikai izskolotu bērnus. Otri nekā nerada — vienalga dzīvo. Trešie dzer — arī dzīvo. Vēl sovhozu un kolhozu gados rajonā bija gadījums, kad kādu dzērāju, lai atturētu no alkohola lietošanas, pieķēdēja pie gultas gala, bet atnāca izpalīdzīgs kaimiņš — pārgrieza to ķēdi pušu. Nekas nelīdz, ja pašam nav vēlēšanās tikt ar to sērgu galā. Mūsdienās šādi “izpalīdzētāji” ir spēruši platu soli uz priekšu. Dzer kaimiņi nedēļu, otru. No “točkas” viņiem ne tikai dziru pienes klāt, bet pat govi izslauc, lai saimnieki varētu netraucēti dzert. Lūk, serviss! Ir ko pamācīties biznesmeņiem. Viss notiek, visu var izdarīt. Diemžēl neviena pašvaldība tamlīdzīgās ģimenēs visbiežāk neiejaucas. Ar kādām tiesībām? Viens otru nost tur taču nesit...

Īsi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā cilvēkiem šķita — drīz būs labāk, jo daudzu dzīvē bija iestājusies stabilitāte. Patiesībā kļuva sliktāk, vienīgais jūtamais atbalsts ir subsīdijas, bet pretējā svaru kausā straujais cenu kāpums. Ikviens laucinieks pateiks, kurš kauss smagāks.

Vēl vasaras sākumā biju aizbraucis uz Auleju painteresēties, kā šeit dzīvo ļaudis? Kā viņi pelna iztiku? Ko vispār cilvēki domā par reformu, kritiskajiem dzimstības rādītājiem, darbu un citām lietām. Kāda aulejiete toreiz pajokoja, ka drīz vajadzēs vest strādniekus no citām valstīm, jo pēc diviem trim gadiem Latgalē nebūs kam strādāt. Tagad jau zinām — vedīs! Redz, kā sarosījies “Liepājas metalurgs”, kuram trūkst darbaroku. Bet diez vai viesstrādnieki gribēs sev arī sūro laucinieka ikdienu — viņiem labāk tīk pilsētas romantika.

Nevar sacīt, ka Aulejā nekas nenotiek, te ir saimniecības, kas attīstās. Tikai viena nelaime — šodien lauksaimniecībā strādā cilvēki, kam jau pāri 40. Aulejieši uzskata, ka laikam rajonā būs grūti atrast otru tādu pagastu, kurā tik čakli lopkopji. Nav pat svarīgi, tā liela vai maza saimniecība. Ar sivēnmāšu turēšanu un sivēnu audzēšanu nodarbojas mazāk saimniecību, jo pēc piena cenu kāpuma sivēni vairs nav tik izdevīgi, kā kādreiz. Turklāt pats pagasta lauksaimniecības konsultants ņemas ar lopkopību nopietnā līmenī. Bezmaz sanāk tā, ka teorija šeit ir saistībā ar praksi, kā rezultātā iegūst iedzīvotāji, var cerēt un kvalitatīvām konsultācijām.

Kopš pašas neatkarības iegūšanas lauku cilvēku prātus visvairāk musina valdība un simts gudrās galvas Saeimā. Kā jauna reforma, tā sliktāk un sliktāk. Lūk, viena ministrija sākusi nopietni uz priekšu virzīt administratīvi teritoriālo reformu. Aulejā zina, ar ko pagastam vajadzēs iet kopā, bet nezina, vai tas ir prāta darbs. Pie Dagdas, Krāslavas vai Aglonas — vienalga Auleja ir nomale. Bet nomalēm tāpat kā kultūrai — viss pēc pārpalikuma principa. Praksē pierādīts: Rīga attīstās mežonīgos tempos, jo tālāk no galvaspilsētas, jo tukšāki bērnudārzi un skolas, bet citviet slēdz ciet pēdējās. Nav bērnu, nav kas dzemdē, ko vairs līdz pabalsti, kas nez kāpēc lielāki ir vairāk pelnošajai tautas daļai.

Daudzi ļaudis pārliecināti — labprātīgi apvienojas tikai trakie vai politisku motīvu vadīti. Taisnība, pagasta iedzīvotājiem šajā jautājumā noskaņojums ir dažāds. Kāda sieviņa pagasta autobusā skaļi prāto: “Hm, lai to pagastu vieno kaut šodien! Kam man tas vajadzīgs, es turp reizi gadā eju.” Bet pati divas reizes nedēļā ar pagasta apmaksātu autobusu brauc par velti. Diez vai tas autobuss būs, kad paša pagasta vairs nebūs? Ja būs, vai tas arī turpmāk viņu un citus līdzcilvēkus vedīs par pliku paldies? Uz pagastmāju arī nākas aiziet vismaz reizi mēnesī, lai kārtotu kādus neatliekamus jautājumus. Cilvēks slikti apjēdz apvienošanas sekas.

Kopumā Aulejas vecie ļaudis ir žiperīgi un ieliks kloķi jaunajiem — tā te apgalvo. Dažu labu neviens nespētu piespiest turēt vienu gotiņu, viņš plēsīsies ar trim un četrām. Ja pats vai pati Eiropas papīros tā īsti neko nesaprot, kad saliek lielā maisiņā un šurp uz pagastu. Vajag nevajag, pat ar vēstulēm, kas tikai informē par dokumentu pieņemšanu. Tādi viņi ir: baidās palaist kaut ko svarīgu garām.

Kas raksturīgs visai Latgalei, tas raksturīgs Aulejai — lielā viesmīlība. Latgalieši paši pieticīgi dzīvojuši visu mūžu, bet ciemiņa priekšā kaunā nekritīs, lai tas maksā ko maksādams. Šajā sakarā Aulejā pastāstīja anekdoti par to, ar ko čiulis kardināli atšķiras no čangaļa: “Pie čangaļa palūdzu ūdeni padzert, viņš ieaicināja mājā. Tur ēdām, dzērām, runājām — trīs dienas netiku laukā. Aizbraucu pie čiuļa, prasu glāzi ūdens. Viņš saka: “Pieci lati.”“

Kur taisnība, tur taisnība. Pie mums pilnīgi svešam gatavi atdot pēdējo, kas ir, bet tajā pusē... No Saeimas deputātu mutes esmu dzirdējis, ka nekur viņus necienā tik bagātīgi, kā mūsu pusē. Vēl ceļus nogreiderē, visu apkārtni uzpucē. Nesaprotu, kāpēc neparādīt visu tā, kā ir. Kāpēc nepateikt: “Ēdiet un dzeriet par savu naudu!” Kā šīs simts galvas un viņu ieceltie ministri noticēs, ka arī mums vajag, ja jau šeit viss ir tik skaisti uz to brīdi. Neesam atradinājušies no padomju laikam raksturīgās izrādīšanās. Šķiet, vainīga latgalieša daba.

Juris ROGA