Grūtais gads

Par mūsu fermeriem var īpaši neuztraukties: mašīnu un traktoru parks, kas atbilst vismūsdienīgākajām prasībām, dod ļoti lielas manevrēšanas iespējas pat ļoti sarežģītos laika apstākļos. Sirds sāp par sīkiem privātīpašniekiem, kuri ir pārsvarā. Lai izprastu tipiskas naturālās saimniecības īpašnieku pašreizējās problēmas, es iegriezos Vortniku ciemā, kur dzīvo mani vecie paziņas Jurijs un Vera Triznas. Kastuļinas pagastā zemnieku saimniecības “Leviņi” saimnieks, tiekoties ar mani, vairākkārt aicināja ciemos, taču te arī radās izdevība.

“Es piedzimu šajā mājā. Zini, kā? Uz galda, tā vecmātei bija vieglāk pieņemt dzemdības. Te arī nomiršu. Kā dzīvot tālu no dzimtenes?” sāka sarunu Jurijs. “Par to, ka dēli atgriezīsies, cerību nav. Leonīds ar ģimeni dzīvo Daugavpilī, Valērijs apmeties Dagdā. Viņiem vecvecāku zeme nav vajadzīga. Pēdējās cerības lieku uz mazdēlu Gunti, tā gribas, lai mūsu ciems neizmirtu. Tagad viss nonācis tik tālu, ka šajā novadā, kur kādreiz bija tik daudz cilvēku, vairs nav piena realizētāju. Tu neticēsi: pie mums pārstāja braukt piena vedējmašīna. Agrāk mēs turējām trīs četras slaucamas govis, tagad palikusi tikai viena gotiņa. Pienu no tās pievest līdz lielceļam kļuvis neizdevīgi. No kā iztiekam? Audzējam bekonus, gadā sanāk divi desmiti.”

Mūsu viensētnieki ir cilvēki vecumā nedaudz pāri 50 gadiem. Kā saka veci cilvēki, tas ir labākais spēks un arī dzīves pieredzi aizņemties nevajag. Nevis dzīvot, bet tikai eksistēt — tas nav Veras un Jurija gaumē. Tāpēc viņi, aplēsuši piena cenas, kas tagad stabilizējušās, nodomāja atkal audzēt govis. Saimniecības ēkas viņiem ir labas, vajadzīga tikai rekonstrukcija Eiropas stilā. Desmit vai piecpadsmit cūkām var uzbūvēt atsevišķu nelielu fermu, toties galvenajā kūtī atbrīvosies vieta piena telpai. Saimnieki cer “tikt projektā”, šim nolūkam viņi jau konsultējās pie speciālistiem. Pilnīgi reāli.

Protams, šo lauksaimniecības gadu Jurijs neslavēja. Taču viņam, taupīgam cilvēkam, no pagājušā gada palicis pietiekami daudz graudu un siena, tāpēc audzēt brūnaļas viņš ir gatavs jau tagad. Saimniekus nebiedē pat sliktā ziemāju un vasarāju raža. Kas izaudzēts uz zemītes, visu novāks līdz pēdējai vārpiņai un labākajos termiņos. Ar laiku apnika lūgties kombainu pie svešiem zemniekiem, kuriem pirmām kārtām rūpēja sava labība, tikai pēc tam viņi jau bija ar mieru palīdzēt kaimiņiem. Jurijs ar lepnumu parādīja man savu pēdējo pirkumu: Zviedrijas ražojuma markas “Aktiv” kombainu, kas atvests no Lietuvas. Veiksmīgi tiek izmēģināta rietumvalsts tehnika Latgales tīrumos. Mans asprātis paziņa izteicās trāpīgi: “Kombains no nulles, kurai priekšā jāliek divnieks. Nekas, vēl pakalpos, mūsu mūžam pietiks. Tas izmaksāja mums 2100 latu. Ar laiku atmaksāsies: pagājušajā gadā serviss labības pļaujā izmaksāja 200 latu, arī nokavētais laiks sagādāja zaudējumus. Tagad esmu pats sev saimnieks: veselība ir dārgāka. Bet, lūk, ar traktoru man nepaveicās. Tam arī ir 20 gadu, tāpat kā jaunajam kombainam. Nosūtīju T-40 kapitālremontā uz Gulbeni, atdevu tūkstoti latu un zaudēju. Divas reizes izsaucu remontstrādniekus, acīmredzot nāksies saukt arī trešo reizi. Visi, kam vien tīk, apmuļķo mūsu zemnieku.”

“Kāpēc tev vajadzīga nauda?” jautāju Jurim.

“Gribu palutināt četrus mazbērnus,” viņš atbild. “Plānoju vēlreiz kapitāli izremontēt māju. Ja nu pēkšņi kāds no mantiniekiem nodomās strādāt uz zemes. Mēs ar Veru nezaudējam tādu cerību. Viensēta atrodas gleznainā vietā: meža klajumā, blakus liels un dzidrs ezers. Dzīve te nedrīkst izsīkt. Nekad.
Kāpēc audzējam tik daudz cūku? Ne tikai realizācijai. Esmu pārliecināts, ka mūsu dēli un vedeklas nezina, cik tirgū maksā cūkgaļa. Mūsu bekoni ir lieliski, ēd tikai tīrus graudus un kartupeļus.

Starp citu, par naudu. Dzīve mūs sen iemācīja neturēt to zeķē. Ikviena reforma — tā ir laupīšana. Padomju varas norietā mums uz krājgrāmatiņas bija labs kapitāls: ļoti izdevīgi pārdevām sešus buļļus. Vēlāk, kad rubļi pārtapa “repsēnos”, pēc tam parādījās lati, mūsu ietaupījumi izkusa kā pavasara sniegs. Par to naudu, kas vēl nesen šķita kā liela bagātība, tikai paspēju nopirkt sev siltus zābakus, bet apmazgāt nācās ar alu, šņabim nepietika. Tagad inflācija acu priekšā aprij latus. Ko vakar nepaspēji nopirkt, par to šodien nākas pārmaksāt. Degvielas cenas ir fantastiskas, minerālmēsli sadārdzinās, bet bez tiem graudaugus mūsu tīrumos neizaudzēsi. Tiesa, izdodas saņemt platībmaksājumus — tas ir labs atspaids. Mūsu desmit hektāru lielai saimniecībai — pilnīga apgrozības līdzekļu kompensācija. Mēs saprotam, ka nedrīkst mīdīties uz vietas, ir jāattīstās. Tāpēc pa otram lāgam sāksim audzēt govis. Risks pastāv: prasības aug, taču to nevar teikt par iepirkuma cenām.

Sirds sāp par izmirstošo Latgali. Kurš te vainīgs? Saeima un valdība. Katrs, nokļuvis pie varas siles, rūpējas tikai par sevi. Bet tu, lauciniek, dzīvo kā zini.”

Aleksejs GONČAROVS