Mūku celle kļuvusi par muzeju

Pirmie vēstures muzeji parādījās Lielās Franču revolūcijas laikā. To galvenais uzdevums bija saglabāt pēctečiem vēsturi, kas stāsta par šausmīgām tautas ciešanām monarhijas laikā. Lai viņi, tas ir, pēcteči, nekad neaizmirstu par absolūtisma šausmām un augstu vērtētu brīvību un demokrātiju. Vēlāk no privātajām kolekcijām tapa mākslas un daudzi citi muzeji. Starp muzejiem ir slaveni, bagāti, lieli. Ermitāža, Prado, Ufici galerija... Ir arī pavisam nelieli, par kuriem zina nebūt ne visi un par kuriem maz kurš interesējas. Piemēram, skolu muzeji. Vairākumā no tiem glabājas atmiņas materiālos par kādreizējiem skolas panākumiem, par vislabākajiem audzēkņiem, skolotājiem — tajos glabājas skolas vēsture. Taču tā ir ne vienmēr.

Klusums un miers pārņēmis veco Užvaldu... Tikai nepabeigtajā klosterī jūtama kaut kāda rosība. Čīkst ceļļu durvis, klusējošās figūras blāvajā sveču gaismā staigā ap nedaudzajiem pajūgiem. Klusi sarunājoties, jezuītu tēvi vāc visu savu vienkāršo iedzīvi. Kas tad iztraucēja klostera dzīvi? Cara ukazs. Imperators Aleksandrs I, reaģējot uz vietējo muižnieku sūdzībām, pavēlēja 24 stundu laikā atstāt Krievijas robežas... Imperatora lēmumu neapstrīdēsi. Lūk, tāpēc arī steidzas svētie tēvi... Nakts aizsegā jezuīti atstāja baznīcu, ģimnāziju, lazareti...

Patlaban no klostera maz kas ir saglabājies. Izvaltas skolas vecā (klostera) spārna puspagrabā, kur kādreiz bija skolēnu ģērbtuve, pašlaik atrodas skolas muzejs. Godīgi sakot, kad mani uzaicināja apskatīt muzeju, šo piedāvājumu es uztvēru skeptiski. Kas tur var būt interesants? Kā es kļūdījos. Jāsaka, ka muzeja vadītāja, vēstures skolotāja Irēna Krīviņa prata apgāzt visus manus priekšstatus par skolu muzejiem.

Muzejā ir divas pavisam nelielas telpas, kas nespēj ietilpināt visus muzeja krājumos esošos eksponātus. Muzeja pirmā “zāle” — skolas vēstures zāle.

Tur mēs redzam vecu solu. Pēdējo reizi šajā solā sēdēja 60. gadu pamatskolas audzēkņi. Cik daudz bērnu uzvaru un neveiksmju ir pieredzējis šis “mācību poligons”... Ar kādu saviļņojumu kādreiz sēdās te mazas meitenes un zēni, kuri tagad jau ir solīdi onkuļi un tantes, bet tagad viņu bērni, bet varbūt pat mazbērni apgūst zinības, sēdēdami pavisam citos solos. Uz vecā sola veci penāļi... Varu iedomāties, ar kādu neslēptu interesi mūsdienu skolēni aplūko šos tik vienkāršos mācību piederumus... Blakus stendi ar vidusskolas vēsturi, saglabātās fotogrāfijas... No vissenākajām, kurās jau nezin kas attēlots, līdz jaunām, uz spodrpapīra. Pamatskolas vēsture ir tikpat sīka... Apakšējos stendos atrodas skolēnu zinātniskie (tajā skaitā zinātniski pētnieciskie) darbi dzimtā novada vēstures izpētes jomā... Darbi pēc iespējas tiek glabāti muzejā, kas ir neparasti glaimojoši 8. - 9. klases “vēstures zinātniekiem”. Veco grāmatu, mācību grāmatu, rokasgrāmatu bibliotēka. Lūk, arī senlaiku Bībele un psalmu grāmatas, Krievijas impērijas kodeksi, lūk, pirmās Latvijas republikas kalendāri un rokasgrāmatas, lūk, Latvijas PSR ideoloģiskā literatūra... Vecas grāmatas vāca visi kopā kādā no projekta nedēļām. Skapī glabājas materiāli, kas gaida savu kārtu, kad tiks izlikti vispārējai apskatei. Tur ir gan kolhoza albumi, gan sko-las materiāli, gan vēstures dokumenti... Taču visinteresantākais tomēr gaida otrajā “zālē”, pagasta vēstures zālē.

Izvaltas pagastam ir bagāta vēsture... Te ir daudz pakalnu ar seno apbedījumu un apmetņu paliekām. Zāles ekspozīcija arī sākas ar stendu, uz kura var redzēt seno latgaļu rotaslietu paliekas. Lielāko daļu šo eksponātu atraduši skolas audzēkņi. Pārsteidzoša ir skola ar savām arheoloģiskajām tradīcijām. Protams, nav iespējams vienā mācību stundā apmeklēt vēstures muzeju Krāslavā, Daugavpilī, Rēzeknē. Lūk, arī nāk skolēni uz savu skolas muzeju, lai patīksminātos par savu senču rotaslietām, kuri dzīvojuši šajā apvidū pirms 1000 gadiem... Ne tikai patīksmināties. Te var (protams, ļoti uzmanīgi!) pašam pataustīt bultas vai šķēpa uzgali, rokassprādzi utt. Te, pie šī stenda, vēstures stunda pārvēršas par piedzīvojumu, ko būs grūti aizmirst... Starp eksponātiem — ķieģeļi, kas tika apdedzināti tēvu jezuītu uzraudzībā klostera celtniecībai, tie tika apdedzināti te, uz vietas, divos cepļos; visdažādākie zemnieku darba rīki... Tie nemainījās vairāku gadsimtu laikā. Vēl ir dzīvas vecmāmiņas, kuras kūla sviestu šajās ķērnēs, sukāja linus ar šiem susekļiem, lika maizi krāsnī ar šo lizi... Tagad viņas ne tikai var pastāstīt saviem mazbērniem par savu dzīvi, bet arī parādīt. (Dīvaina lieta, kad es skatījos uz šo muzeja bagātību, atcerējos pasaku par zosīm un gulbjiem, atcerējos Raganu, Ivanušku, Runci...).

Sālnīcas, veļas dēļi, gludināšanas piederumi, gludekļi... Senlaicīga lāde, kurā kādreiz glabāja visādas mantas: gan produktus, gan apģērbu, gan veļu un kurā, šķiet, glabājas visas vecmāmiņu pasakas... Ejam tālāk. Nu jau jaunāko laiku vēsture. Otrais pasaules karš. Te mēs redzam, ka pasaules katastrofa nepagāja secen Izvaltai. Veci nodzeltējuši dokumenti, pasaules visnežēlīgākā slaktiņa liecinieki...

Lūk, arī beidzās mūsu neklātienes ekskursija pa Izvaltas skolas muzeju. 2003. gadā muzejs tika nosaukts par vienu no vislabākajiem Latvijā, bet kolekcijas bagātības ziņā to nevar pārspēt neviens. Daudz kas glabājas tā krājumos un gaida savu laiku. Pagaidām nav atklāti daudzi noslēpumi. No otras puses, Izvaltas galvenie vēstures momenti parādīti visai saturīgi un interesanti.

Aug jaunā izvaltiešu paaudze. Viņi iepazīst pasauli, beidz skolu, aizbrauc studēt. Daudzi no viņiem neatgriežas atpakaļ, izvēloties sev jaunu, interesantu dzīvi. Taču esmu pārliecināts, ka katrs no viņiem savā sirdī glabā atmiņas par dzimtā novada daļiņu, par ko viņi tik daudz zina, kur ir tik daudz interesanta, unikāla, atšķirīga...

Var izdomāt daudz visādu sarežģītu projektu, kas vērsti uz skolēnu patriotisko audzināšanu, bet var vienkārši nopietni pievērsties skolas muzeja idejai.

Starp citu, varbūt viss saistīts ar šīs vietas īpašo auru? Patiešām ne jau katra skola atrodas vecā klostera ēkā... Ja būsim godīgi līdz galam, tad mēs visi lieliski saprotam, ka ne jau klosteris te ir galvenais... Galvenais ir mīlestība uz savu novadu, savu dzimteni.

Andrejs JAKUBOVSKIS