Svētki izdevušies godam!

Festivāls izdevās kā starptautiskais šī vārda tiešā nozīmē — koncerta izskaņā uzstājās ārzemju skatuves mākslinieki: lieliskā dziedātāja Larisa Šeļesta no Ukrainas (Berdjanska) un ļoti cienījami viesi — Utenas kultūras centra folkloras kopa “Utauta” no Lietuvas. Šis kolektīvs ir salīdzinoši jauns, bet kopš 1990. gada tas jau ir sniedzis neskaitāmus koncertus Lietuvā, kā arī koncertējis Latvijā, Baltkrievijā, trīsreiz piedalījies starptautiskajā festivālā Ungārijā, uz-stājies Sicīlijā, Krievijā, Sanfrancisko, Portugālē. Tā repertuārā Lietuvas tautas dziesmas, dejas, mūzika, stāsti vietējā dialektā. “Lai festivālā “Latgales vainags” vienmēr zied tautas kultūra!” — tāds bija šī ansambļa novēlējums svētku dalībniekiem.

Ceļu uz Dziesmu kalnu — festivāla norises vietu — vairākums indriešu un viesu mēroja garām tautas namam, kur viņus ar platu smaidu un lielu labestību sagaidīja pagasta pārstāvji. Līdz ar pasākuma programmu par velti varēja dabūt žurnālu un kādas partijas laikrakstu, kā arī uzcienāties ar āboliem un konfektēm. Dažus soļus tālāk draiskojās bērni — viņiem parkā līdzās tautas namam bija uzbūvēta īsta pils, tikai no salmiem. Ilgajā laika posmā no maizes izaudzēšanas līdz brīdim, kad klaips tiek izvilkts no krāsns mutes un celts galdā, nekas nedrīkst iet zudumā, pat salmi ne. Maize bija šī festivāla centrālā tēma, kas vijās tam cauri kopš svinīgā atklāšanas pasākuma piektdienas vakarā un turpinājās lielā koncerta laikā sestdienas vakarā.

Starp citu piektdien mūzikas festivāla atklāšanas pasākumā tika iedibināta jauna tradīcija — festivālu atklāja ar īpašu atslēdziņu atslēdzot grozam piekarināto slēdzeni. Grozā bija noglabāta festivāla tēma, kuru simbolizēja vārpas. Kā zināms, maize mūs baro katru dienu, tā dod spēku un veselību, bet uz šīm divām dienām katra vārpiņa tika asociēta arī ar pašmāju kolektīviem un vieskolektīviem, dziesmām un dejām, kas skanēja Dziesmu kalnā. Pirmo vārpiņu no groza izņēma tautas nama direktore un šī grandiozā pasākuma režisore Anžela Kuzminska, pēc viņas pie savas vārpiņas tika katrs klātesošais. Pagasta un festivāla rīcības komitejas priekšsēdētāja Olga Jokste sagrieza tradicionālo kliņģeri, Indras mākslas skolas direktore, festivāla māksliniece Ērika Zarovska ieslēdza videomagnetofonu, kas rādīja videosižetus par mākslas skolu, ļaudis skatījās filmu, iepazinās ar Indras mākslas skolas audzēkņu darbu izstādi (1991.-2006.g.) un no sirds priecājās par jauko priekšnesumu, ko sniedza ventspilnieku vieskolektīvs.

Kā pastāstīja tautas nama direktore, grozam ir sešas atslēdziņas, lai pietiek līdz festivāla desmitgadei: “Grozs paliek tautas namā, lai tā komanda, kas strādā pie festivāla organizēšanas, varētu tajā salikt savas labākās idejas, un, kad nākamgad to atvērsim, tur jau būs jauna tēma festivālam. Mums šodien maza jubileja — piektais gads! Taču m?s ceram tikt ar? l?dz liel?kai — desmitgadei, tieši tāpēc šo to gribam izmainīt festivāla norisē, kas ir tradīcijām bagāts. Gribam saglabāt labākās un veidosim jaunas.”

Ja pakavēties daudz tālākās atmiņās, kuras sniedzas gados, tad spilgtā ļaužu piemiņā ir pirmais festivāls ar Raimonda Paula līdzdalību. Patīkamas atmiņas saistās ar zivju zupas vārīšanu ezera krastā, ikreiz ir bijis liels prieks tikties ar saviem dziedātājiem un dejotājiem, kā arī aplaudēt ciemiņiem no Baltkrievijas un Lietuvas. Indrā vienmēr mīlējuši svētkus, es sacītu — grandiozus svētkus. Festivāla gaisotni dara īpašu fakts, ka ciemos tiek aicināti radi un draugi, lai arī viņiem būtu iespēja baudīt šos skaistos mirkļus. Festivāla organizatori pasniedza dāvanu un publiski pateicās Valentīnai Bārtulei — cilvēkam, kurš pirmais ņēma dalību pagasta iedzīvotāju aptaujā par festivālu, lai noskaidrotu, kas cilvēkiem patīk, kas — nē. Dzīvespriecīgā sieviete uz karstām pēdām tvēra rokā mikrofonu, apsveica visus svētkos un aicināja skatītājus būt aktīvākiem, jautrākiem un azartiskākiem.

Koncertu vadīja Aina Guba un Jāzeps Dobkevičs, kurš ar savu runāšanas māku droši vien savaldzinātu ne vienu vien daiļavu. Kad mute izkalta, vadītājs ķērās klāt radikālākiem līdzekļiem, lai iesildītu publiku: gan danci grieza, gan dalīja bučas skaistajām dziedātājām.

Kā ikvienā lielā pasākumā, neiztika bez oficiālām uzrunām, šoreiz gan ļoti kodolīgām. Pagasta priekšsēdētāja Olga Jokste vispār bija lakoniska: “Man ir liels prieks jūs visus sveikt šeit, Latgales skaistākajā un skanīgajā vietā — Dziesmu kalnā — piektajā starptautiskajā mūzikas festivālā Latgales vainags. Nu jau piekto reizi mēs pulcējamies Indrā, lai visi kopā šeit pītu skaistu, greznu un bagātu dziesmu mūzikas un deju vainagu. Lai šis festivāls visiem sagādā prieku, gandarījumu dejotājiem un patīkamus iespaidus klausītājiem!”

Rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns tikai sākotnēji ievēroja protokolu: “Man prieks redzēt tik daudz jauku cilvēku šeit vienā no skaistākajiem Latvijas pagastiem!” Turpinājumā viņš izstāstīja kādu gadījumu no dzīves, kuru varbūt pats sacerēja, bet varbūt tā tas ir bijis. Stāsts bija par Jāni vai Pēteri, kurš dzīvoja Indrā un kuram brūtes klāt lipa. Aizbrauc uz Skukiem Robežnieku pagastā uz diskotēku, šim daiļa brūte — poliete, aizbrauc uz Kalniešiem: šim jau cita skaista brūte — krieviete, Dagdā viņu latgaliete gaida. Kur šis ne brauc, visur viņam brūtes priekšā. Mamma reiz saka: “Dēls, izvēlies beidzot to labāko un ņem par sievu. Dēls padomāja un saka: ”Mamma, viņas visas vienlīdz labas, bet tu zini — katra citādāka!

A. Badūns: “Tā laikam visas tautas Latgalē dzīvojošas — visi esam pietiekami labi, varbūt kaut kādā ziņas arī pietiekami slikti, bet citādāki gan. Šajā savdabībā ir mūs spēks un stiprums. Novēlu stipru, labu veselību, un lai izdodas gan šie svētki, gan viss, ko esat iecerējuši!”

meitenesNe katrs ciemats var lepoties ar savu mākslas skolu, Dziesmu kalnu un tik brīnišķīgu festivālu. Ne katrs pagasts var lepoties ar savām vējdzirnavām, kurās jauni puiši un meitas mala graudus, lai festivāla dalībniekus varētu uzcienāt ar pīrāgu. Ne tikai graudus mala, bet arī danci grieza, malku zāģēja, dziju vērpa un citus darbus apdarīja no mūsu vecvecāku ikdienas. Patiesībā dzirnavas bija butaforija, taču nudien bija grūti iedomāties, ka festivāls būs tik bagātīgs! Skatītājiem vajadzēja vērot notikumus uz divām estrādēm izžuvušā mākslīgā ezeriņa abos krastos. Eh, kā būtu noderējis binoklis! Lai gan patiesībā saskatīt jauniešu rosību dzirnavu pakājē varēja gana labi.

Vienīgie vīlušies laikam varētu būt nopelnīt cerējušie tautas daiļamata izstrādājumu tirgotāji — Dziesmu kalna publikai lielāka interese bija par māksliniekiem, nevis precēm. Un labi, ka tā, jo tas liecina, ka svētki ir izdevušies!

Festivālu atbalstīja Krāslavas rajona padome un Indras pagasta padome. Organizatori pateicas arī sponsoriem SIA “Nemo”, SIA “GSK”, SIA “Dilanis-T” un zemnieku saimniecībai “Vaicuļevas”.

Juris ROGA