Cilvēki, pieminekļi, mājas, notikumi...

1933. gadā Latvijas robežsargi cēla sev jaunā kordona ēku. Cēla paši. Bez komersantu palīdzības. Būvmateriālus pieveda pajūgos. Ķieģeļus veda no Zilupes. Starp brīvprātīgajiem palīgiem bija tēvs un dēls Jermaki: Nikolajs un Jāzeps. Cēla pamatīgi, tā, lai kalpotu gadsimtiem ilgi. Taču pagāja pavisam neilgs laiks un... 1940. gada 9. oktobrī tieši kordona ēkā tika arestēti un izsūtīti robežsargi, kuri par spīti politiskajām pārmaiņām turpināja pildīt savus pienākumus. Neizdzīvoja neviens. Pie- miņas plāksne pie bijušā kordona ēkas sienas informē par to skopi un bargi. Vēlāk bija arī karš. 1943. gada 1. augustā Jāzepu Jermaku iesauca armijā, latviešu leģionā. Īpašas izvēles nebija, vai nu ej dienēt, vai arī saņem lodi pierē. Pēc Staļingradas kaujas Vācijas pavēlniecība ar vietējiem iedzīvotājiem īpaši nerēķinājās. Jāzeps aizgāja dienēt... Nokļuva Volhovas virzienā, tad devās uz Kurzemi... Kā vēsta cita memoriālā plāksne pie pagasta padomes ēkas, 1944. gada 18. jūlijā Šķauni ieņēma padomju karaspēka daļas. Līdz karavīra Jermaka atbraukšanai dzimtenē vēl bija tālu. Karš Jāzepam beidzās 1945. gada 4. maijā. Ievainojums bija nopietns. Ārstēja zirgu stallī... Taču Jāzeps Jermaks bija jauns un izveseļojās. Viņš atgriezās Šķaunē un sāka strādāt. Vienmēr strādāja pēc labākās sirdsapziņas, neviens viņam nevarēja pārmest slinkumu. Pārmeta ko citu. Dienestu leģionā. Paldies Dievam, ka izsūtījums un cietums pagāja secen. Jāzeps strādāja. Strādāja tur, kur viņu sūtīja. Augu dienu un nakti. Ikdienā un svētkos. Viņam uzticēja visgrūtāko darbu. Jāzeps ar visu tika galā. Kad kļuva vecāks, viņam uzticēja apsēklošanas tehniķa darbu. Jaunā speciālista aprūpē bija 3000 lopu. Sezonā darbs bija tāds, ka pievakarē, atbraucot uz kārtējo fermu, viņš vairs sevi neatcerējās. Strādāja pašaizliedzīgi, tāpēc padomju laikos Jermaku ģimene skaitījās viena no vispārticīgākajām Šķaunē.

Ritēja gadi. Izauga bērni, to Jermaku ģimenē ir divi. Meita strādā par šuvēju Rīgā, dēls dzīvo kopā ar vecākiem. Jāzeps lepojas ar savu mazdēlu. Mazdēls strādā Latvijas Prezidentes Valsts kancelejā. Apciemo reti. Jāzeps Jermaks sacīja: “Viņam nav laika. Tāds ir viņa darbs. Es viņu vienmēr skatos pa televizoru.” Ar mazdēlu sanāca tā. Kā jau labi katoļi dzīvesbiedri Jermaki vienkārši nevarēja pieļaut, lai bērns paliktu nekristīts. Tas bija 1983. gadā. Baidījās, kaut tikai ko varasvīri nepamanītu.... Pats Jāzeps un Landskoronas priesteris bija labi paziņas. Viņš tad arī palūdza garīdznieku, lai kristīšanas rituāls tiktu veikts mājās un netiktu afišēts. Tā tolaik rīkojās diezgan bieži, un priesteris piekrita. Paredzētajā dienā, kad mājās viss bija sagatavots svarīgajam notikumam, saimnieks paskatījās pa logu un no pārsteiguma iesaucās. Cauri visam ciematam mācītāja tērpā pie viņa nāca vietējās baznīcas priesteris. Īsi sakot, slepenībā paturēt neizdevās. Par to, ka Jermaks kristīja mazdēlu, zināja visi. Turklāt kristāmais visu ceremonijas laiku skaļi brēca. Svētais tēvs nodomāja, ka Marks (tādu vārdu deva zēnam) izaugs par īstu dziedātāju. (Patiešām Marks lieliski dzied!) Tāds, lūk, stāsts...

Sākās spraigas pārbūves dienas. Latvijas Tautas frontes karogu Šķaunē pacēla... Jāzeps! Tieši viņš arī bija visaktīvākais demokrāts dziesmotās revolūcijas laikā! Turklāt viņam izdevās atrast domubiedrus! Gluži kā jaunība atgriezās... Arī šīs dienas pagāja...

Jāzepam Jermakam teju, teju apritēs 85 gadi. Viņš nodzīvojis ilgu un grūtu mūžu. Tagad saņem pieklājīgu pensiju, var dzīvot...

Vēsture ir ļoti interesanta zinātne. Kad lasi vēstures mācību grāmatu, viss šķiet skaidrs un saprotams, viss tiek uztverts it kā no tālienes. Kad runā ar aculiecinieku, notikumi kļūst konkrēti, tiek saistīti ar likteni, attieksmi.

Tas ir tikai viens liktenis no simtiem tūkstošiem citu, no kuriem arī tiek veidota mūsu vēsture.

Andrejs JAKUBOVSKIS