Divas dzimtenes... (Mūsējie ārzemēs)

Pēc līdzīgas shēmas rīkojušies Jūlijas Dudaļevas tētis un mamma, kuri kādreiz dzīvojuši Svariņu pagastā. Šoruden trīspadsmitgadīgā meitene, kura ir vienīgais bērns ģimenē, uzsāks mācības astotajā klasē Īrijā. Viņai tas jau būs kārtējais mācību gads angliski runājošā vidē. Dzīvojot Īrijā, meitene ir pietiekami labi apguvusi angļu valodu, jūtas pilnvērtīga savas skolas un klases audzēkne, ir ieguvusi jaunus draugus, bet nav aizmirsusi vecos, kuri palikuši Svariņos.

- Kā tu nokļuvi Īrijā?

- Vispirms turp strādāt aizbrauca tētis, pēc tam mamma, visbeidzot aizbraucu arī es. Īrijā dzīvoju jau ceturto gadu - pie vecmāmiņas un vectētiņa ciemos varu atbraukt tikai vasaras un ziemas brīvdienās. Parasti ceļoju ar lidmašīnu. Nezinu, cik maksā biļete - to pērk mani vecāki. Līdz lidostai man jābrauc kādas 20 minūtes, lidojums ilgst trīs stundas. Ilgāk, kamēr tiec no Rīgas uz Svariņiem. Mamma palaida lidot mani vienu pašu. Nebaidos ceļot bez vecākiem.

- Kā sokas skolā?

- Skolas gaitas Īrijā uzsāku 5. klasē. Grūti bija tikai pašā sākumā - valodas nezināšanas dēļ nevarēju sadraudzēties jau jaunajiem skolasbiedriem, bet vēlāk viss aizgāja savu ierasto ceļu. Ar pirmo dienu visas mācības notika angļu valodā, kopā ar citiem audzēkņiem no īru ģimenēm. Starp citu, Īrijā ir daudz bērnu no Baltijas un citām valstīm, kuri tāpat mācās skolās. Bija viena skolotāja, kura ar mums strādāja papildus, mācot tieši angļu valodu. Ar mani viņa strādāja divus gadus, tagad angļu valodu zinu ļoti labi, šajā ziņā nekādu problēmu nav.

- Kādas tavas sekmes?

- Uz Latviju es devos jūnijā, kad atzīmes vēl nebija zināmas. Uzzināšu, kad atgriezīšos, bet es pati uzskatu, ka mācos labi. Lai gan angļu valoda nav mana dzimtā, visos priekšmetos esmu sekmīga. Apgūstamo mācību priekšmetu klāsts ir līdzīgs, kā Latvijas skolās, lai gan mums tomēr tiek dota arī neliela izvēles iespēja no konkrēta priekšmetu loka. Mācos angļu un vācu valodu, matemātiku, ģeogrāfiju, vēsturi, zīmēšanu un citus priekšmetus. Apgūstu arī biznesu - šo priekšmetu pati izvēlējos. Vēl mums ir sporta nodarbības. Māca arī datorus. Nezinu, no kuras klases, bet 5. klasē man tāda stunda bija mācību programmā. Akcents mācību laikā ir uz ātrrakstīšanas apgūšanu darbā ar datoru. Citādi neredzu lielu atšķirību mācībās, salīdzinot ar dzimtenes skolām.

- Svariņos tu gāji pavisam mazā skolā, bet cik liela ir tava skola Īrijā?

- Tā izvietota vienstāvīgā, bet lielā ēkā, kurā mācās aptuveni 400 audzēkņu. Skola kā skola, nekas īpašs. Man tur netrūkst draugu un draudzeņu gan starp vietējiem, gan starp tādiem iebraucējiem, kāda esmu pati. Starp citu, mūsu skolas audzēkņiem ir jānēsā skolas forma. Esmu novērojusi, ka tamlīdzīga kārtība ir arī citās Īrijas skolās, tikai katrā skolā ir atšķirīgs formastērps. Ir skolas atsevišķi zēniem un meitenēm, bet mūsējā mācās visi kopā. Dažādas ādas krāsas cilvēki, bet visi jūtas vienlīdzīgi.

- Vai ar to, ko nopelna vecāki, pietiek iztikai?

- Dzīvojam normālos apstākļos, īrējam māju. Es esmu ļoti apmierināta, vecāki, šķiet, arī. Varam atļauties normāli paēst, apģērbties, pirkt citas nepieciešamas mantas, aiziet uz kino, apciemot vecmāmiņu un vectētiņu Latvijā.

- Vai, dzīvojot ārzemēs, tevi nemāc nostalģija pēc dzimtenes?

- Patiesībā man patīk gan Īrijā, gan šeit, Svariņos, kur palikuši draugi no skolas laikiem. Ar viņiem sazinos, sūtot īsziņas. Gan Latvijā, gan Īrijā jūtos vienlīdz labi. Īrijā es daudz fotografēju, kad braucu ciemos, vedu fotogrāfijas vecvecākiem. Vasarā palīdzu vecmāmiņai dārzā. Īrijā mums dārza nav. Šeit pie mājas ir vairāk plašuma, Īrijā mūsu rajonā māja ir blakus mājai, veidojas tāda kā ķieģeļu sienu atmosfēra. Šeit ir ezers, bet tur jūra. Vienīgais, kas man Īrijā nepatīk, ir mitrais klimats - vairākums dienu ir apmākušās.

Juris ROGA