Erna Šļahota: “Dzīve pierādīja — mēs esam vajadzīgi!

Erna strādā jau 16 gadu. Savulaik pabeigusi vecāko pionieru vadītāju skolu. Zināma iestāde. Mūsu rajonā strādā vairāki šīs skolas absolventi. Katrs no viņiem ir aktīvs, radošs un interesants! Taču atgriezīsimies pie Ernas.

— Kad radās grupa “Večerinka”, neviens nedomāja, ka tas ir ilglaicīgs projekts. Vienkārši tika nokomplektēta jautru cilvēku grupa. Nolēma pablēņoties. Tā bija domāts, un nekas vairāk. Mēs nemaz necerējām, ka tam visam būs turpinājums. Nu jau seši gadi, kopš grupa aktīvi strādā. Šogad mēs bijām aizbraukuši uz nacionālo mazākumtautību amatierkolektīvu festivālu, kas notika Jēkabpilī, pabijām arī ārzemēs. Baltkrievijā. XIII starptautiskajā festivālā “Dņeprovskije golosa” Dubrovnā. Festivālā tikās Krievijas, Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un pašas Baltkrievijas kolektīvi. Atbildība milzīga un daudz iespaidu. Mūs ilgi pierunāja. Sākumā mēs ļoti negribējām braukt, jo domājām, ka mūsu līmenis neatbilst šim pasākumam. Īsi sakot, baidījāmies. Tomēr aizbraucām, mums iepatikās, mūs uzņēma ļoti labi. Uzstājāmies trīs reizes. Festivāla atklāšanā, pēc tam mūs aizveda uz kolhozu Redjkos un galakoncertā. Pasākums patiešām bija ļoti nopietns. Tagad jau var sacīt, ka mēs nedarījām kaunu mūsu rajonam un valstij. Uzstājāmies godam.

Atgriezāmies un nolēmām sašūt sev jaunus tērpus. Tiesa, par savu naudu... Taču tas kļūst nepieciešams. Tagad mēs daudz braukājam ar vieskoncertiem. Tie tērpi, kuri mums bija pašūti kopš paša sākuma “joka pēc”, nemaz nebija paredzēti ilgam laikam. Pēdējā pusgadā vien mēs astoņas reizes izbraucām ar koncertiem, piedalījāmies svētkos, festivālos. Uzstājamies arī savā pagastā. Tagad pēc Dubrovnas iestājusies neliela atelpa, taču jau šodien dosimies uz mēģinājumu. Drīz notiks festivāls “Latgales vainags” Indrā, tāpēc jāgatavojas.

— Vai uz mēģinājumiem pulcējas bez problēmām. Tagad tomēr ir vasara, kad laukos darbs dzen darbu.

— Bez problēmām. Protams, darba pašlaik ir daudz. Jauniešus ir grūtāk sapulcināt nekā pieaugušos. Ansamblī “Ve- čerinka” piedalās galvenokārt pieaugušie. Ar viņiem ir vieglāk strādāt. Vairākums — bezdarbnieki. Dzīve nav viegla, taču māksla palīdz. Ir pat tāds termins “horeoterapija”. Reizēm gadās tā, ka cilvēks atnāk uz mēģinājumu ar visām savām problēmām un nespēj koncentrēties... Taču sākas mēģinājums, ieskanas mūzika un... Vienkārši brīnums — seja sāk starot, mugura iztaisnojas un aiziet pavisam cits cilvēks. Lūk, tā arī iznāca: sākās ar blēņošanos, bet beidzās ar nopietnu kolektīvu.

— Vai jūsu kolektīvā joprojām ir tikai viens vīrietis?

— Jā, viens — Ivans. Mēs viņu gatavas uz rokām nēsāt. Vīriešus vispār ir grūti ieinteresēt, iesaistīt... Nenāk. Ivanam, iespējams, ir vieglāk. Viņš kādreiz piedalījās deju kolektīvā. Lai gan tas, ka viņš ir viens, vērš mūsu repertuāru vienā virzienā. Ar to pastāvīgi nākas rēķināties. Kaut ko piedomāt... No otrās puses, tam ir arī priekšrocības. Kā lai to pasaka, mums ir savs stils.

— Vai vieskoncertu grafiks jums ir ļoti saspringts?

— Jā, ļoti. Reizēm nākas atteikt. Pie mums bieži gadās tā, ka aicina uzreiz uz vairākiem pasākumiem dažādās rajona malās. Pasākumu kalendārs ne vienmēr ir saskaņots. Kaut kā izgrozāmies. Ja mēs esam brīvi, tad neatsakām nevienam! Visā kolektīva pastāvēšanas laikā mēs sniedzām apmēram 70 koncertus. Katru gadu gatavojam jaunu programmu. Ziemā strādājam pie programmas, mēģinām, bet no pavasara sākam uzstāties un turpinām līdz rudenim. Tad atkal viss no sākuma... Mūsu vietējie skatītāji jau ir izlutināti. Lai viņus ar kaut ko pārsteigtu, nākas daudz strādāt.

— Vai, izņemot ansambli “Večerinka”, ir citi kolektīvi?

— Protams. Nesen izveidojām jaunu kolektīvu “Ņeposedi”, tajā ir vismazākie, pirmsskolnieki. Tad, lūk, popularitātes ziņā mūsu pagastā viņi krietni apsteidz ansambli “Večerinka”. Viņu koncertos visu laiku brīvu vietu nav! Viņi ir atklātāki par pieauguša- jiem. Mūsu klubā jau ir 5 kolektīvi. Viss sākās ar kolektīvu “Ņeposedi”, tad izveidojām “Karuseli” (tajā ir vecākie bērni, jaunāko klašu skolēni). Tad ir jauniešu grupa “Oma”, vecāko klašu skolēni, “Večerinka” — pieaugušie, ir pie mums vēl viena grupa “Ekstrim-Svariņi”— tas ir moderno deju (hip-hop, breiks utt.) kolektīvs. Starp kolektīviem ir cieša saikne un pēctecība. Cilvēku taču nav jau tik daudz. Tāpēc ansamblī “Večerinka” pēc gadiem piedalīsies tie, kuri kādreiz sāka kolektīvā “Ņeposedi”. Bērni aug, aug arī meistarība, krājas pieredze... Mums ļoti patīk braukt ar vieskoncertiem. Kāds labums sēdēt mājās. Toties tagad visi zina, kas ir Svariņi. Tas ir arī mūsu nopelns! Ja ir vajadzīgs transports vai kas cits, pagasts vienmēr izrāda pretimnākšanu...

— Standarta jautājums radošam cilvēkam: kādi ir jūsu plāni?

— Par plāniem es pagaidām nedomāju. Septembrī sāksies jaunā sezona, tad arī padomāsim. Uz Ziemassvētkiem un Lieldienām mēs tradicionāli sniedzam labdarības koncertus Dagdas pansionātā un slimnīcā, sociālajā nodaļā. Būs arī citi piedāvājumi. Dzīve pierādīja, ka mēs esam vajadzīgi, ka mūs gaida.

Erna vāc sava kluba vēsturi. Drīz tam apritēs 55 gadi. Gribas sarīkot arī svētkus. Pagasts nav bagāts un lielus svētkus organizē ne biežāk, kā reizi divos trijos gados. Šogad klubam iegādāta jauna aparatūra. Vecā jau nokalpojusi 19 gadus. Tagad klubā ir savs radiomikro- fons, jauns mūzikas centrs, skandas.

Mūzika ir ļoti svarīga lieta. Kam gan citam, ja ne profesionāļiem, zināt to. Vīriešu, protams, trūkst. Taču visjaunākajā kolektīvā “Ņeposedi” savas radošās gaitas sāka Jānis. Tā paša Ivana no ansambļa “Večerinka” dēls. Tā jau ir dinastija. Tiesa, jaunatne aktīvi dejo breika grupā “Ekstrim-Svariņi”. Ar līderi Daini Pokuli mums pat izdevās pārmīt pāris vārdu. Dainis ir nopietns cilvēks. Lieki nerunā. Taču kaut ko uzzināt man tomēr izdevās.

— Grupas nosaukumu izdomāja Igors Gasanovs, arī viņš dejo breiku. Pašlaik grupā ir 6 cilvēki (2 ir meitenes).

— Vai jūs izbraucāt uz kādiem konkursiem?

— Pavasarī bijām Krāslavā. Uzstājāmies kultūras namā. Vienu reizi bijām Dagdā, arī Robežniekos.

— Kurš pie jums galvenais speciālists?

— Tagad mēs visu darām paši. Agrāk pie mums bija pat divi treneri. Vēlāk abi aizbrauca, tagad mēs paši strādājam.

Dainis mācās Ezernieku skolas 9. klasē. Gatavojas iet 10. klasē. Respektīvi, kolektīvam pieder nākotne. Vasarā Svariņu breika dejotājs pelna naudu. Treniņus sāks ziemā. Lūk, patiesībā arī viss, ko izdevās uzzināt no grupas “Ekstrim-Svariņi” līdera. Uz fotogrāfa piedāvājumu “kaut ko atainot” Dainis atsaucās dzīvi un labprāt. Tādi ir viņi, skarbie breika dejotāji. Viņiem patīk dejot, nevis runāt.

Interesanta ir dzīve Svariņos. Lai gan reizēm neklājas viegli (bet kur tā zemniekiem ir viegla?), kultūras namā valda rosība. Pašdarbnieki ir pieprasīti. Katrs var piedalīties “šova projektos”, kurus realizē Erna Šļahota. Popularitātes noslēpums ir vienkāršs. Ja tu ļoti vēlies padarīt apkārtējo dzīvi spilgtāku un interesantāku, tad domubiedri vienmēr atradīsies. Arī jūsu talanta cienītāji!

Vēlam visiem veiksmīgu sezonu!

Andrejs JAKUBOVSKIS