Dzimtas pētniece

L. Staņko: “Manam vecvecvectēvam Vasīlijam un vecvecvecmāmiņai Zuzannai Bondarevskiem bija divi dēli: Antons, kuram sa- vukārt bija pieci bērni, un Jānis, kuram bija divi bērni. Antons ir mans vecvectēvs, un tālāk es rakstīju par viņu — tas būtībā ir Antona koks. Manam vectēvam Aloīzam bija četri dēli, no kuriem trīs jau miruši: viens no tiem maziņš būdams, viens krita karā, viens aizgāja mūžībā vecuma dēļ. Dzīvs ir visvecākais — mans tēvs Aleksejs Bondarevskis, kuram šogad 19. augustā apritēs 94 gadi.

Zīmīgi, ka dzīvs ir no trešās paaudzes vecākā dēla vecākais dēls — mans tētis, bet no trešās paaudzes jaunākās meitas Juzefas jaunākais dēls Aloizs, kuram 2007. gadā 19. martā apritēs 80 gadu.

Pirmās, otrās un trešās paaudzes dzimtas locekļu galvenā nodarbošanās bija zemniecība, lopkopība un celtniecība. Sieviešu vidū bija labas audējas, vērpējas, šuvējas, adītājas — tas bija viņu hobijs. Vīrieši nodarbojās ar mucu taisīšana, grozu pīšanu, auklu vīšanu. Viņi prata lasīt baznīcas grāmatas, rakstīt neprata. Pārvietošanās veids — kājām, zirga pajūgā un jāšus, citus transporta līdzekļus tajā laikā neizmantoja.

Elizabete (2. paaudze) un viņas meita Juzefa (3. paaudze) bija labas tautas dziednieces un ārstniecības augu pazinējas.

Ceturtā paaudze čakli strādāja kolhozu un sovhozu laukos, kur veica dažādus lauku darbus. Starp viņiem bija gan zirgkopji, gan slaucējas, gan celtnieki, gan citu profesiju pārstāvji. Vairākumam izglītības līmenis bija 4 klases, dažiem — 7 klases. Iepriekšējo paaudžu pārvietošanās veidiem ceturtajā paaudzē klāt nāca velosipēdi, motocikli un kravas mašīnas, kuras žargonā dēvēja par “gruzotaksi”.

Zīmīgi, ka pirmās, otrās, trešās, un ceturtās paaudzes laulājās baznīcā. Otrajā un trešajā bija labi dziedātāji, bet vēlākajās paaudzēs nav novērots.

Piektā un sestā paaudze laulības slēdza dzimtsarakstu nodaļās. Piektajā ir raksturīgs, ka no 16 bērniem 15 ir vīriešu kārtas un tikai viena sieviete. Izglītība pārsvarā vidējā speciālā, tikai vienam augstākā. Šajā paaudzē populārākās profesijas ir šoferi, atslēdznieki, biškopji, celtnieki, mežsargi, pasniedzējs un pārvaldnieks, skolotāja. Visi pārvietojas ar personīgajām automašīnām un sabiedrisko transportu, kājām pārvietojas maz. Hobiji: patīk tehnika, patīk to remontēt, celtniecības darbi, mūzika, makšķerēšana, medības, ceļošana, apzaļumošana un puķu audzēšana.

Sestajā paaudzē no 23 dzimušajiem bērniem 14 ir meitenes. Šai paaudzē raksturīga tieksme pēc zināšanām. Daļai jau ir augstākā izglītība: apgūtas grāmatvedes, inženiera, informācijas tehnoloģijas speciālista profesijas. Ar vidējo speciālo izglītību ir frizieri, pastnieki un citu profesiju pārstāvji. Jaunākie studē augstskolās vai mācās vidusskolās vai pamatskolās. Šīs paaudzes hobiji ir mūzika, makšķerēšana, basketbols, jauniešiem patīk remontēt tehniku, sievietēm patīk tamborēt, dejot, adīt, vingrot, modelēt, lasīt grāmatas, dziedāt popgrupā, darboties ar datoru un ceļot.

Ja analizēt dzimstības rādītājus, tad aina ir šāda: otrajā paaudzē ir divi bērni, trešajā — trīs, ceturtajā jau 11, piektajā — 16, sestajā — 23. Septītajā jau piedzimuši seši bērni — trīs zēni un trīs meitenes. Populārākie vārdi: sestajā paaudzē bija divas Aijas, piektajā — pa diviem Jāņiem, Jāzepiem un Vladislaviem, ceturtajā — divi Jāzepi. Otrajā un trešajā paaudzē vienam no dēliem tiek dots tēva vārds, vēlākajās tas nav novērots.”

Pensionāres pilns stāstījums par Bondarevsku dzimtas koku ir ļoti aizraujošs, bet lai tas paliek dzimtas īpašumā — avīzē visu nepārstāstīšu. Bijušās skolotājas divu gadu darbs apkopots un noformēts grāmatas veidā, kas gan vēl nav pilnībā pabeigta, taču visa informācija ir labi sistematizēta, skaidri saprotama un papildināta ar fotogrāfijām, starp kurām ir gan ļoti senas, gan pavisam jaunas. Noteikti ir ko pamācīties tiem, kuri grib nopietni realizēt līdzīgu ieceri. L. Staņko aptaujātie pagasta ļaudis raksturo kā ļoti aktīvu, sirsnīgu un izpalīdzīgu sievieti, kura, jādomā, neatteiks padomu citiem entuziastiem, kas gribēs veikt līdzīgu pētījumu.

Tiesa, viņa pati savu veikumu neuzskata par kaut ko tik izcilu vai sevišķu, par ko vēl būtu jāraksta avīzē. Sākotnēji vispār bijusi iecere tikai uzzīmēt shēmu, bet domas mainījās, kad Leonoras tēvs sāka stāstīt interesantus faktus. Izrādās, L. Staņko vecvectēvs Vasīlijs bija muzikants — spēlēja harmonikas. Viņa dēls Jāzeps arī spēlē harmonikas un viņa mazdēls Jāzeps arī spēlē šo mūzikas instrumentu. Bet mazmazdēls Pēteris mēģināja spēlēt akordeonu. Šie un citi interesantie fakti pamudināja sievieti ķerties pie spalvas un rakstīt vēstules radiniekiem, kurās lūdza atbildes uz vairākiem jautājumiem. Viņi izrādījās atsaucīgi, tagad dzimtas katram pārstāvim klāt pievienots neliels aprakstiņš: kad un kur dzimis, par ko strādājis, kāds ir hobijs, kur laulājušies, kur apbedīti. Vēl ir doma apbraukt visus kapus, nofotografēt kapu pieminekļus un pievienot apkopotajam materiālam.

Kas ir šī nenogurdināmā sieviete? L. Staņko savas darba gaitas uzsāka 1963. gadā Piedrujas pamatskolā kā vecākā pionieru vadītāja. Pabeigusi Liepājas pedagoģisko augstskolu neklātienē. Arī viņa, kā vairākums padzīvojušu cilvēku, jaunības gadus uzskata par skaistākajiem dzīvē. Līdz ar to viņai pionieru vadītājas darba laiks bijis skaistākais mūža posms. Atbildība gan bijusi milzīga, jo viss lielais audzināšanas darbs bija jaunās speciālistes ziņā. Tolaik bija gan pionieru pilsētiņas, gan pionieru nometnes, gan neskaitāmas sacensības, gan pārgājieni un ekskursijas, jāveic patriotiskā un internacionālā audzināšana, jāstrādā ar klases aktīvu, jāsastāda pionieru vienības darba plāns, jāsadala, ko katrs pulciņš darīs. Visu pat grūti atcerēties un uzskaitīt. Mūsdienu skolā audzināšanas darbs būtī- bā pilnībā ir pārgājis klases audzinātāju ziņā.

1967. gadā L. Staņko sāka strādāt Labiešu skolā kā pionieru vadītāja, pēc tam turpināja kā sākumskolas skolotāja un latviešu valodas skolotāja šajā pašā skolā. Sākumklases vadīja līdz Atmodas gadiem. Tolaik sāka iepazīstināt skolēnus ar savulaik aizliegtajām tautas tradīcijām. Kopumā skolās nostrādāti 34 gadi, starp viņas audzēkņiem ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, juristi, skolotāji, ārsti, likumsargi u.c. profesiju pārstāvji. Šogad L. Staņko bija liels notikums — pēc pašu iniciatīvas kopā sapulcējās un ar savu bijušo skolotāju tikās tie viņas audzēkņi, kuri pabeiguši Labiešu skolu pirms 20 gadiem un kurus viņa mācījusi un audzinājusi no 1. līdz 8. klasei.

Skolā strādāts arī pensijas gados, jo sākotnēji tā aprēķināta niecīga. Pēc pārrēķina pensija tagad ir lielāka, bet arī cenas nestāvēja uz vietas — dzīves dārdzība tikai pieaug.

“Kad strādāju, domāju, aiziešu pensijā, varēšu pirkt grāmatas, pasūtīt presi, bet tagad varu atļauties tikai “Ezerzemi”,” vienīgo reizi L. Staņko balsī saklausu dziļu sarūgtinājumu, kā novērtēts šīs paaudzes ļaužu nenoliedzami nozīmīgais ieguldījums valsts ekonomikā.

Juris ROGA