Pēc gada jeb Cita Pēterburga (III)

Pirmais seanss Pēterburgā notika 1896. gada 4. maijā. Populārajā restorānā kabarē “Akvarium” Petrogradas pusē izdarīgais īpašnieks demonstrēja brāļu Limjēru pirmās kinofilmas. 1907. gadā Aleksandrs Drankovs, pazīstamais fotogrāfs, atvēra Pēterburgā pirmo sinematogrāfisko kinofilmu ražošanas ateljē. Jau 1908. gadā ateljē laida klajā savu pirmo filmu. Tā saucās “Lejteces patvaļniece” jeb “Steņka Razins un kņaza meita”. Ar šo filmu tad sākās Krievijas kinematogrāfijas vēsture. Kinofirmas Pēterburgā auga tik strauji kā sēnes pēc lietus. Iznāca desmitiem kinofilmu. Parādījās pirmās zvaigznes... Pēc revolūcijas process pārtrūka. Tikai ar 1922. gadu parādījās firma “Sevzapkino”, kas 1924. gadā tika nosaukta par “Ļenfiļm”. Tagad tas ir kinokoncerns. Ik gadus iznāk desmitiem jaunu filmu. Uz kinostudijas bāzes tiek uzņemta lielākā daļa Krievijas seriālu. Mēs visi skatījāmies seriālus “Šerloka Holmsa piedzīvojumi”, “Nacionālo medību īpatnības”, “Maksima jau- nība”, “Čapajevs” utt.

Kādreiz sen, kad studiju gadi lika nopietni padomāt par dienišķo maizi, mēs kopā ar kursa biedriem piepelnījāmies daudzu filmu masu skatos. Personīgi man izdevās piepelnīties filmu “Suņa sirds”, “Strūklaka”, “Poručiks Kiža” uzņemšanā. Toreiz maksāja pavisam maz: 8 rubļus par vienu uzņemšanas dienu (5 darba stundas), taču tā pilnīgi pietika, lai iztiktu līdz stipendijas saņemšanai.

Šoreiz kinostudijā “Ļenfiļm” es nokļuvu nejauši. Izrādījās, ka viens no maniem kursabiedriem strādā par režisoru repetitoru filmas “Grūti būt Dievam” (izmantots brāļu Strogacku romāns) uzņemšanā. Tieši viņš arī uzaicināja mani pastaigāt pa uzņemšanas laukumiem un atcerēties jaunību.

Pie ieejas kinostudijā, uzrādījis pasi, es saņēmu vienreizēju caurlaidi. Iznesīgais apsargs tūdaļ paņēma nosmulētu pelēka kartona gabaliņu ar zīmogu un atvēra nožogojamā mehānisma dzelzs zobus. Vēl solis... Un es nokļuvu Pēterburgas kino svētnīcā.

Pirmais, kas pārsteidz visus, kuri kaut reizi pārkāpa Pēterburgas kinostudijas slieksni, ir tās izmēri. Gluži kā filmā “Meistars un Margarita”, kad parastais Maskavas dzīvoklis pārvēršas par milzīgu zāli. Uzreiz aiz ieejas durvīm — milzīgi angāri, daudz visu iespējamo dienestu ēku, butaforu darbnīcas. Tas ir vesels liels pilsētas kvartāls!

Gaiteņi pazina arī labākus laikus... Taču tas nemaz nebojā iespaidu, bet pat rosina fantāziju. Priekštelpā ir daudz cilvēku. Vairākums jau tērpos un gaida uzņemšanu. Starp citu, ja jūs domājat, ka kinostudijā “Ļenfiļm” var viegli sastapt slavenības, tad maldāties. Kinozvaigznes paviljonā nokļūst pavisam no citas puses un taisni uz filmēšanu, kad jau neviena sveša nav. Tie, kurus jūs ieraudzīsiet, ir masu skatu dalībnieki, un viņiem ir visai attāls sakars ar kino. Tātad, ienākot pirmajā paviljonā, es nokļuvu izmeklēti ģērbtas, spriežot pēc tērpiem, XIX gadsimta, Puškina laiku publikas pūlī. Dāmas un kavalieri mierīgi tērzēja, smēķēja, viens otrs steigā beidza ēst pīrādziņu. Pūlī uzmanību saistīja kāds cilvēks frakā un cilindru galvā, bet sejā vīdēja nesaprotamas skumjas un uztraukums... Viņš visu laiku šaudījās no vienas statistu grupas pie otras, kaut ko klusiņām jautāja un bēdīgs devās tālāk... Es jau nodomāju, ka jau- nais cilvēks mēģina Čacka lomu... Bija kaut kas līdzīgs, taču... Izskrējis man pretī, “Čackis” satraukti pačukstēja, ka to dzirdēja puse paviljona: “Piedodiet, lūdzu, vai jūs nezināt, kur te ir tualete?” Es biju vīlies. Parādījis cilvēkam pareizo virzienu, es devos tālāk uz vajadzīgo laukumu.

Izgājis vairākus raibās publikas pūļus, es satiku savu kursabiedru, un mana ekskursija turpinājās pa precīzu maršrutu pieredzējušā gida vadībā. Filmas uzņemšana jau tuvojās nobeigumam. Burtiski pēc nedēļas dekorācijas vienkārši tiktu izjauktas pa dēlītim. Man laimējās.

Manā priekšā atradās liels “kuģis”, kur notika studijas uzņemšana. Uz “kuģa” atradās vesela viduslaiku pilsēta. Butafori strādājuši lieliski. Bija šaurība, mitrums, tumsa un nedaudz baisi... It sevišķi spīdzināšanas kamerā... Sprosts noziedzniekiem, cirvji un pletnes, “spāņu zābaki”. It sevišķi baiga izskatījās “dzelzs jaunava”. Tāda dzelzs kaste ar asiem dzeloņiem iekšā. Attēlā nav redzams, taču konstrukciju klāj “asins” traipi. Viss izskatās tik dabiski, ka tu tiešām jūti to nelaimīgo ciešanas, kuri nokļuva “jaunavas” apkampienos. Tālāk redzamas grāmatu grēdas. Milzīgi folianti ādas iesējumos. Patiesībā tie izgatavoti papjē mašē tehnikā. Jebkuru milzīgu grāmatu var saņemt ar diviem pirkstiem, tās ir ļoti vieglas. Taču atliek tikai atiet dažus soļus, kad grāmatu grēda rada pilnīgi īstu senlaicīgu grāmatu iespaidu.

Blakus “bibliotēkai” atrodas neliela kaste, kas pārsegta ar marli. Tajā speciāli audzē mušas. Lielākam efektam. Mušas pērk Pēterburgas zooloģiskajā laboratorijā. Par katru kāpuru maksā 2 santīmus! Pēc katras filmēšanas mušas, protams, aizlido. Taču pēc dažām dienām jau- nas sanošas “aktrises” gatavas zvaigžņu karjerai.

Lielisku iespaidu atstāj līdz nāvei “nomocīto” cilvēku mulāžas. Tu it kā saproti, ka tavā priekšā ir maskas, kas izgatavotas no tā paša papīra un salīmētas, taču... Esmu pārliecināts, ka uz ekrāna tās izskatīsies šokējoši... Arī attēls iznāca izteiksmīgs...

Rekvizitoru istabiņā gluži kā tāds muzejs... Bruņinieku bruņas, šķēpi, arbaleti, loki, maki, pīpes, naži, gredzeni, kroņi. Vienkārši metas raibs gar acīm. Priekšmetu vairākums — butaforija. Taču gadās arī pavisam īsti. Zobens, ko man izdevās paturēt rokā, filmā vicina galvenais varonis, kuru atveido Leonīds Jarmoļņiks. Tas ir īsts. Smags, kalts. Dažu aktieru viens tērps sver 30 kilogramus. Neapskaudīsi tos, kuri valkā šādu tērpu 8 stundas dienā!

Mūsu ekskursiju pārtrauca operatoru grupas ierašanās. Viņi pārbaudīja gaismu, izlika rekvizītus. Klikšķēja plaukšķenes. Kuru katru brīdi gaidīja ierodamies filmas galveno režisoru Alekseju Germanu. Gaidot “šefu”, uzņemšanas grupa uztraucās un skraidīja šurpu turpu. Es negribēju nevienu traucēt un aizgāju. Tur, paviljonā, sākās kino...

Nākamais stāsts būs par ielu Pēterburgu.

Andrejs JAKUBOVSKIS