Pilsēta pasaka, tāda tā ir patiesībā (raksta lasītāji)

Jau plkst. 8.00 no rīta mēs sākām iepazīšanos ar pilsētu. Te bija ko skatīties: pasūtījām ekskursijas vadītāju uz četrām stundām un nepamanījām, kā aizritēja astoņas! Būdami cilvēki gados, mēs labprāt staigājām un braucām, uzmanīgi klausījāmies gida stāstījumu, kurš ar aizrautību stāstīja par tiem cilvēkiem, kuri radījuši un vairojuši šo greznību, un viņu darba rezultātiem.

Ik gadus augusta pirmās nedēļas nogalē Ventspils atzīmē savu dzimšanas dienu: ar ziediem un dāvanām, ziedu paklāju festivālu. Puķes te ir visapkārt: ielās un laukumos, parkos un skvēros, uz dzīvojamo māju balkoniem un logu palodzēm. Petūniju kaskādes, skulptūras, ziedu pulksteņi, “pīļu saime”, “mārītes”, “bob- slejistu komanda”, fantastiskas zivtiņas... Pilsētas izskatu padara pievilcīgu no plāksnēm rūpīgi izbruģētie laukumi, ielas, ietves. Bedrītes ap kokiem noklātas ar plēstiem akmeņiem, tālāk pa apli — vienas krāsas plāksnes, blakus — daudzkrāsu. Šāda ietve atgādina varavīksni. Ļoti skaisti apcirpti vecie koki: liepas, papeles, kļavas. 2000. gadā Ventspilī tika atvērta bērnu pilsētiņa ar 40 rotaļu laukumiem gan mazuļiem, gan pusaudžiem, kopš 2003. gada darbojas bērnu parks “Fantāzija”. Bērniem ar vecākiem un vieniem pašiem tiek rīkoti speciāli pasākumi, turklāt tas viss bez maksas. Lai aizvestu bērnu no šejienes, vai nu jāpielieto spēks, vai arī viltība: neviens negrib labprātīgi atstāt šo pasakaino pasaulīti.

Parkos un laukumos visās varavīksnes krāsās saulē laistās strūklakas.

Pilsētas centrālais punkts ir Reņķa dārzs. Te regulāri notiek zaļumballes, vasaras koncerti, uzstājas Latvijas un ārzemju muzikanti. Ziemā iedzīvotāju rīcībā ir Olimpiskais centrs “Ventspils”, sporta komplekss ar sniega kalniņu “Lemberga hūte”, ziemas un vasaras skeitparks.

Arī mājas (gan daudzstāvu, gan privātās) slīgst ziedu daudzkrāsainībā, rotā kompozīcijas. Ē. Andžāne, kura piedalījās šajā braucienā, redzot šo krāšņumu, iesaucās: “Cik ļoti cilvēki mīl savu pilsētu, kā sargā to!”

Mūsu atpakaļceļš veda caur Kuldīgu. Pārsteidza pašdarināto leļļu izstāde, pilsēta ir sakopta, visapkārt daudz puķu. Ekskursanti ar gandarījumu mēģināja pāriet Ventu pie slavenās rumbas. Pārbrauca Sventi un Kandavu — tīras un sakoptas pilsētiņas. Kad izbrauca uz “mūsu” ceļa, autobusā sāka skanēt latviešu un krievu dziesmas, kas neapklusa līdz pat Krāslavai. Uz ko Ugara kungs norādīja: “Es domāju, ka pa ceļam uz mājām visi gulēsim, bet še tev — dziedam!” Fiziski mēs patiešām jutāmies noguruši, taču tas emocionālais lādiņš, ko deva ekskursija, bija varens.

Paldies šoferiem, ar kuru palīdzību mēs varējām tik daudz ko ieraudzīt.

Ceru, ka šis brauciens kļuva par “pirmo bezdelīgu”, ka krāslaviešu inertums visbeidzot ir pārvarēts. Latvijā taču ir tik daudz interesantā, ko mēs vēl neesam redzējuši. Kad gan, ja ne pensijā, var atļauties sev tādu prieku?

Gaļina RUSTAMOVA