Mūžu dzīvo — mūžu mācies!

— Kāda ir jūsu darba pieredze?

— Savulaik esmu pabeigusi Jēkabpils sovhoztehnikumu grāmatvedības specialitātē. Pēc skolas visus gadus strādāju Svariņos par grāmatvedi: sākumā padomju saimniecībā “Voshod”, vēlāk paju sabiedrībā “Svariņi”, visbeidzot kļuvu par bezdarbnieci, kā jau vairākums lauku ļaužu. Rokas nenolaidu, uzreiz ar vīru sākām turēt vairāk lopu. Ar lopkopību nodarbojos arī tagad. Sākumā mums bija salīdzinoši daudz lopu: piecas slaucamas govis, seši jaunlopi, desmit cūkas, divas sivēnmātes, nobarojamie sivēni. Tad bija laiks, kad atstājām tikai vienu govi, tagad turam četras slaucamas govis, ir grūsna tele, divi rukši. Pagaidām nekam vairāk kūtī nav vietas. Sava pagasta mērogam mums ir vidēja saimniecība, jo dažiem citiem zemniekiem te tās ir vēl lielākas. Lauksaimnieciskajā jomā faktiski esmu praktiķe — lauksaimnieciskā darba pieredze ir kopš pieciem gadiem, kad pirmoreiz izslaucu govi.

— Vai esat pārliecināta, ka šajā amatā būs pietiekami ar praktisko pieredzi?

— Tautā saka — mūžu dzīvo, mūžu mācies! Kad likvidējās iepriekšējā ekonomiskā sistēma, bija pašai vien jādomā, kādā veidā saimniekot tālāk, cik daudz un kādus lopiņu turēt, kā kopt, kā ārstēt? Vārdu sakot, dzīve lika apgūt veterinārārsta, zootehniķa un citus arodus. Bet tā bija dzīves prakse, ne jau teorētiskās zināšanas, kuru trūkumu izjutu, bet kaut kā varēja iztikt. Šajā amatā jau ir citādi — jāapgūst teorija, jo pagasta ļaudis nākas konsultēt par ļoti plašu jautājumu spektru — subsīdijas, projekti, pārraudzības jautājumi un vēl daudzi citi.

Ar praktiskajām zināšanām ir par maz. Viena lieta vārīties savā katlā un visu zināt par saimniecību. Ahā, ir iespēja startēt ar projektiem, redzu, ka savā saimniecībā to varu dabūt gatavu, ķeros klāt un daru. Kad uz darba kabinetu atnāk cilvēks un jautā konkrēti, piemēram, par subsīdijām, meža atjaunošanu, naturālās saimniecības vai citiem projektiem, izmaiņām likumdošanā — tas jau ir daudz plašāks jautājumu loks. Man arī jāpalīdz sastādīt iesniegumus, jāizskaidro dokumentus, jo daudziem lauku ļaudīm vispār nav zināšanu šajos jautājumos.

— Cik zinu, jūsu priekšgājēja bija ļoti kvalificēta speciāliste. Vai tas līdzēja drošāk iejusties jaunajā amatā?

— Sākt no nulles ir vieglāk — viss noris pakāpeniski un par visu esi lietas kursā. Tā kā priekšgājēja bija augstas kva- lifikācijas speciāliste, es uzsāku strādāt sakārtotā vidē: viss ir pilnīgā kārtībā, bet tas netraucē, drīzāk palīdz ātrāk iejusties šajā amatā. Paldies Viktorijai Spilai, ka jebkurā brīdī varu pajautāt viņai padomu un saņemt to. Arī bez vietējo ļaužu atbalsta būtu pagrūti — paldies tiem, kas palīdz. Esmu pateicīga arī pagasta pašvaldībai, kas nodrošina ar visu darbam va- jadzīgo. Te ir visa orgtehnika, kas nepieciešama šajā darbā: dators ar interneta pieslēgumu, printeris, kopētājs, pagasts iegādājas nepieciešamās kancelejas preces. Ir pietiekams klāsts dažāda informatīvā materiāla.

— Esat apmierināta ar jauno darbu?

— Jā. Kamēr netraucē pašu saimniecībai, kamēr varu visu padarīt pēc labākās sirdsapziņas šajā amatā, tikmēr neredzu problēmas. Strādāju kopš 3. jūlija, vēl daudz kas jāapgūst, jābrauc uz kursiem. Varbūt no šī darba neatteicos tieši tālab, ka pašai interesē apgūt ko jaunu. Turklāt ir zināma pieredze projektu jomā: savā saimniecībā realizēsim divus projektus: daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijas un standartu sasniegšanas. Abi projekti tika atbalstīti, par vienu jau saņemta nauda. Būs jauna liellopu kūts — pabeigsim savulaik iesākto būvniecību. Būs piena māja, iegādāsimies piena dzesētāju un slaukšanas aparātu. Kad viss būs gatavs, govis pārvedīsim uz jauno kūti, jo gribam atkal turēt sivēnmātes.

— Kādu nozari pamatā izvēlas Svariņu pagasta lauksaimnieki?

— Piena lopkopību, tiesa, vairākums ģimeņu tur tikai 1-2 govis. Cilvēki orientējušies uz pienkopību, jo tie ir regulārāki ienākumi. Patiesībā daudziem šī nauda ir galvenais iztikas avots. Pienu realizē PKS “Kaunata”. Varbūt kāda daļa cilvēki vēlētos pārdot pienu kādam citam, bet trūkst informācijas. Turklāt šeit kursē viena piena mašīna, praktiski izvēles nav. Vēl nedaudz attīstīta arī cūkkopība.

— Kādi ir pirmie iespaidi par situāciju kopumā lauksaimniecības jomā pagastā?

— Nevaru apgalvot, ka lauksaimnieciskajā darbībā mūspusē būtu vērojama būtiska attīstība, bet nevaru arī sacīt, ka viss tikai plok. Jā, vecie ļaudis, kam vairs spēka nav, atsakās no lopu turēšanas, atstāj vistiņas. Bet mums ir cilvēki, kuri raksta projektus, kuri kaut ko konkrētu ir sasnieguši. Tāpēc uzskatu, ka situācija nav pavisam bēdīga. Tiesa, jaunatnes tikpat kā nav: kurš devies uz ārzemēm, kurš uz pilsētu, jo laukos viņi neredz perspektīvu. Te arī nav pieprasītas tās profesijas, kuras jaunieši apgūst. Citādi ir ar mūsu paaudzes ļaudīm: cilvēks šeit iedzīvojies, savijis ģimenes ligzdu, tāpēc nevar tā vienkārši pacelt cepuri un laisties projām.

— Ar ko nodarbojas jūsu ģimenes locekļi?

— Vīrs raujas pa saimniecību un piestrādā pagastā par dzirnavnieku — divreiz mēnesī maļ cilvēkiem graudus. Par laimi dzirnavas saglabājušās no sovhoza laikiem, cilvēkiem ir kur samalt pašu saražoto produkciju. Mūsu dēls Ruslans jau ir patstāvīgs, izmācījās par juristu un strādā Rīgā — kriminālpolicijā par izmeklētāju.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA