Kurš dara pāri Dubnai?

Citi, iegādājušies īpašumā simtiem un pat tūkstošiem hektāru zemes, steidzas norobežot savus īpašumus ar augstiem žogiem. Lai viņu privātīpašumā neieklīstu cilvēks ar makšķeri, sēņotājs vai ogotājs. Nemaz jau nerunājot par iebraucēju tūristu, kuram patīk pabūt vienatnē pie dabas krūts.

Runa būs par trešo privātīpašnieciskās pašdarbības variantu. Grāveru pagastā, fotografējot Dubnas gleznainos krastus, es nejauši uzgrūdos pamatīgam akmeņu aizsprostam, kas sadalīja visu gultni. Dīvainā ienženierbūve man lika padomāt. Kas tas ir: palīdzība upei, kas vasaras sausuma dēļ kļuvusi sekla, vai arī savtīgs kāda nezināma hidroceltnieka mērķis? Es visu labi apdomāju, izjautāju vietējos iedzīvotājus un izdarīju savus secinājumus. Pats es netiku redzējis, taču kompetenti cilvēki man pateica, ka arī no otras puses upi, kas ietek Zosna ezeriņā, nosedz akmeņu šķērslis. Te jau pat muļķim ir skaidrs: kādam ir neizdevīgi izlaist zivis no ūdenstilpes, kas ļoti bagāta ar barību. Diez vai šādai hidrotehniskai iniciatīvai ir tikai zivkopības mērķi.

Sen ir zināms, ka agrākā zivju un vēžu pārpilnība Latgales ezeros izskaidrojama ar daudziem ūdens ceļiem, pa kuriem pavasara plūdu laikā brīvi migrēja līdakas, asari un pat zandarti. Gadījās, ka daži klejojošie sami, kas atpeldēja no Daugavas, palika baroties ezeros. Bet ceļotājiem zušiem te bija pilnīga brīvība, un šīs zivis mita visos caurteces ezeros.

Alkatīgu cilvēku, kura mērķis ir gūt labumu sev un kurš ar savām “pārvērtībām” iejaucas dabā, ekonomiskās prognozes neinteresē. Piemēram, hidroelektrostaciju kaskāžu būve uz Volgas veicināja storu sugas zivju gandrīz pilnīgu izzušanu. Šo delikateses zivju un melno ikru ļoti augsto cenu apstākļos ekonomisti argumentēti pierāda, ka Krievija laupīja sev kolosālu peļņas avotu. Taču atgriezīsimies mūsu zemē un atcerēsimies, ka arī Latvijā zivju cenas jau apsteidz augstākās šķiras gaļas cenas. Tāpēc zivju resursu saglabāšana un vairošana nebūt nav privāta lieta.

Savu kompetento viedokli attiecībā par Grāveru problēmu es palūdzu izteikt Edvīnam Gasperovičam, Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils kontroles sektora vadītājam. Viņš bija visai pārsteigts, uzzinot par šādu vardarbību dabai. Pat zvejniekiem, kuri izņēmuši licences zušu zvejai, stingri aizliegts nosegt ar tīkliem visu upes gultni un caurteci. Lai neizjauktu zivju dabiskās migrācijas ceļus, no kā ir atkarīga ezeru novada “zilās druvas” produktivitāte. Latvijas valsts likumdošana stingri reglamentē īpašnieku (un ne tikai viņu) atbildību par dabas resursu saglabāšanu. Šajā gadījumā, ja Grāveru hidroceltnieki neizlabos savas kļūdas, nav izslēgta stingru sankciju pielietošana. “Ezerzeme” uzņemas kontrolēt problēmas risināšanu un noteikti vēlreiz atgriezīsies pie šīs tēmas. Ceru, ka fotoapsūdzība laikrakstā ieinteresēs arī pašvaldību. Demokrātija nav visatļautība, bet vispirms atbildība, pie kā mēs nekādi ne- varam pierast. Kas sakāms par dabu, tad tai vienmēr bija, ir un būs aizstāvji.

Aleksejs GONČAROVS