Pēc gada jeb Cita Pēterburga

Šogad es nokļuvu Krievijas ziemeļu galvaspilsētā uzreiz pēc “lielā atstotnieka” samita. Pilsēta izskatījās sakopta, patīkama un smaidīga. Laiks bija lielisks, karstumu nejuta, un viss noskaņoja uz pastaigām.

Pārsteigumi man sākās jau pašā brauciena sākumā. Tāpat kā pagājušajā gadā, izmantojis firmas “Ekolain” pakalpojumus, es ar izbrīnu konstatēju daudzas izmaiņas. Visā reisā serviss bija augstākajā līmenī. Stjuarte mums vienmēr atradās blakus un nopietni rūpējās par to, lai pasažieri nejustu nekādas neērtības. Robežas šķērsojām diez- gan ātri. Neplānotu pieturu nebija, un stingri pēc saraksta autobuss iebrauca Vitebskas autoostā (bravo “Ekolain”!)

Uzreiz gribu norādīt, ka cenas salīdzinājumā ar pagājušo gadu augušas ļoti jūtami un krietni apsteigušas mūsu cenas. Viens brauciens metro tagad maksā 12 rubļus (24 santīmi), maršruta taksometrā 15 rubļus (30 santīmu). Galveno produktu cenas lielveikalos praktiski ir tādas pašas kā cenas “tirdzniecības kompleksos” (nelieli tirdziņi blakus katram dzīvojamam masīvam). Taču pietiek runāt par skumjām lietām.
Galvenais notikums tūrisma un izklaides biznesā — okeanārija atvēršana! Okeanārijs atrodas tirdzniecības centrā “Planēta Neptūns” Marata ielā, uzreiz aiz Jaunatnes teātra. Par šo iestādi bija reklāmas visos stendos. Vēlēdamies piebiedroties zemūdens pasaulei, patīksmināties par haizivīm un citiem dzīļu iemītniekiem, es devos uz okeanāriju.

Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, kaut arī nebija rindas. Es nebiju gatavs izlikt 450 rubļu (9 latus) par apmeklējumu. Centīgi izstudējis informāciju pie ieejas, sapratu, ka labākā izeja ir apmeklēt Poseidona valstību darbdienā un vēlams līdz plkst. 14.00, kad biļete turp maksā 200 rubļu (4 lati). Fotografēt okeanārijā ir stingri aizliegts. Pārkāpējiem tiek piemērots liels naudas sods un nesaudzīgi tiek sagaismotas fotofilmas. Tāpēc, godājamo lasītāj, man ir tikai pašas ēkas fotogrāfija. Pacentīšos pastāstīt par okeanāriju.

Izstāvējis milzīgu rindu (1000 cilvēku, ne mazāk!), es nokļuvu pie kases. Nopircis biļeti un izgājis elektroniskā kontroliera pārbaudi (turnikets nolasa svītru koda informāciju un tikai tad izlaiž cauri, ieiet bez biļetes vienkārši nav iespējams!), es nokļuvu okeanārija pirmajā zālē. Tā saucamajā “vietējo ūdensbaseinu faunas zonā”. Tādus akvārijus es nekad agrāk nebiju redzējis! Milzīgajās stikla tvertnēs peldēja līdakas un karūsas, asari un vēdzeles, sami un zuši. Iespaidu pirmajai zālei pat pārlieku daudz. Starp citu, zivis taču mūsu, pazīstamas. Nākamais akvārijs jau iepriecināja ar eksotiku. Raugoties uz sterleti, kas peld mūsu lielveikalu akvārijos, es pat nevarēju iedomāties, ka tā var izaugt līdz tādiem apmēriem! Blakus peldēja stores un belugas, akvārijā līdzās skalojās laši, foreles un kuprlaši. Visgaršīgākie eksponāti. Taču arī te es ilgi nepakavējos. Mans mērķis bija haizivis! Nākamajā zālē mani gaidīja zemūdens valstība — spilgta un aizraujoša! Te sākas jauna zona: “mitro džungļu zona”. Lūk, arī piraijas... Tādas mazas un pat jocīgas zivtiņas... Līdz tam brīdim, kamēr ūdenī nokļūst svaigas gaļas gabals. Vienā mirklī ūdens akvārijā it kā sāka vārīties, bet miermīlīgās zivtiņas pārvērtās par maziem briesmoņiem ar milzīgiem žokļiem, kas bija pilni ar asiem zobiem... Nākamā stikla siena stāsta par appludināto Amazones mūžamežu iemītniekiem. Te var veselu dienu skatīties un pētīt. Tomēr vienalga kaut ko palaidīsi garām. Lūk, parādījās “spļāvējas”, zivis, kas vaktē virs ūdens lidojošos kukaiņus un ar trāpīgu spļāvienu tos gāž ūdenī, sarosījās “lēcējas”. Šīs zivis, jādomā, ir vienīgās, kas izrāpo uz sauszemes. Nākamā ir “pārejas” zona, te var apskatīt nelielus akvārijus, kuru ir vesela galerija, un sīki izpētīt tādas zivis kā jūras velns, jūras zirdziņš, mēnesszivs, adatzivs... Katra akvārija iemītniece šķiet neparastāka un interesantāka par iepriekšējo! Priekšā “jūras piekrastes zona”. Manuprāt, ne pārāk interesanta, izņemot skaņu noformējumu un mākslīgo ūdenskritumu, kura strūklās var saskatīt vairākas spožas sīkās zivtiņas. Tagad, lūk, galvenā ekspozīcija.

Iedomājieties stikla tuneli. Jūs nostājaties uz kustīga celiņa un... ceļojums sākas. Tieši virs jums aizpeld milzīgas zobainas zivis, tām blakus “pielīdējas”, kas visu mūžu barojas ar paliekām no haizivju “galda”. Katru dienu plkst. 19.00 okeanārijā notiek šovs — haizivju barošana. Var iedomāties, cik efektīgs ir šāds skats. Starp citu, haizivis baro ar saldētām zivīm, garnelēm, kalmāriem. Stipra sasaldēšana ir garantija, ka kopā ar barību akvārijā neiekļūs kaitīgas baktērijas. Kopā ar haizivīm un to “liekēžiem” nedzīvo neviens. Zemūdens monstri peld no sava akvārija viena gala uz otru, it kā meklējot kaut ko ēdamu. Haizivju uzbūve ir tāda, ka tās spiestas visu laiku kustēties, lai dzīvotu, elpotu. Tām ir slikta redze, taču lieliska oža. Haizivis speciāli neuzbrūk cilvēkiem. Vienkārši ļoti bieži tās pieņem cilvēkus par jūras kotikiem un citiem jūras iemītniekiem. Zem plēsoņas ciešā skatiena, no kā asinis stingst dzīslās, es atcerējos par haizivīm visu, ko zināju. To, ko nezināju, noskaidroju pie kopējiem. Viņi pastāstīja, ka haizivis nekad neslimo. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos. No haizivju spurām gatavojot zāles, kas palīdzot izārstēt dažus vēža veidus. Starp citu, puiši man teica, ka tīrīt centrālo akvāriju nav visai tīkams darbs. Uz to laiku haizivis ievilina nelielā “aplokā”, taču, tiklīdz ūdenī parādās cilvēks, haizivis sāk uztraukties un bēgt no “aploka”. “Tu tīri akvāriju un dzirdi, kā tās tur rosās, bet pats domā tikai par to, lai ātrāk pabeigtu darbu un izkļūtu uz sauszemes!” Okeanārijā strādā aptuveni 20 akvāriju kopēji, kuru galvenais uzdevums ir visu akvāriju uzkopšana un ūdens kvalitātes stāvokļa novērojumi. Okeanārija štatā pastāvīgi strādā ārsti ihtiopatologi, kuri seko zivju veselībai un nepieciešamības gadījumā ārstē tās. Iestādes kopējā platība ir 5000 kvadrātmetru.

Aiz galvenās ekspozīcijas atrodas “koraļļu rifu zona”. Pēc monstru apskates te acis vienkārši atpūšas. Viss ļoti skaisti, spoži, gaiši. Uzreiz atceries multfilmas “Kapteini Nemo meklējot”, “Zemūdens iemītnieki”... Zivis klauni, skalārijas, jūras gailīši utt. Pie izejas jums pasniedz fotogrāfiju. Tas ir tad, ja jūs pierunās štata fotogrāfs. Vienīgā atļautā fotogrāfija: aizvēsturiskas haizivs žokļos. Tādi, lūk, prieki. Pie izejas jūs gaida arī bode ar jūras suvenīriem. Var iegādāties kaltētu jūras zirdziņu, eksotiskus jūras gliemežvākus, sporta kreklus, cepurītes, figūriņas, atklātnes... Taču, kad izej no okeanārija, visvairāk gribas tur nokļūt atkal...

Nākamais stāsts, godājamo lasītāj, būs par multikulturālo Pēterburgu... Tas būs ne mazāk interesants!

Andrejs JAKUBOVSKIS