Draudzības velomaratons - Latvija, Lietuva, Baltkrievija

Pietiekami sacīt, ka Latvijas puse vien pieteica vairāk nekā 80 velotūristus no Krāslavas, Rēzeknes, Ludzas, Līvāniem, Aglonas, bet sestā - "Latvijas Valsts meži" - bija resorkomanda. Lietuvu pārstāvēja skaistā Zarasas pilsēta, bet Baltkrievija bija sagatavojusi veselas piecas komandas: Glubokoje, Braslava, Verhņedvinska, Postavi, Miori. Uzreiz gribu ieviest skaidrību, kāpēc sporta laime visbiežāk pavadīja baltkrievus. Ļoti sarežģīto maratona, triatlona un tūrisma velotehnikas trasu saimnieki bija orientēti uz rekordiem, tāpēc pastiprināti trenējās. Turklāt baltkrievu komandās bija teicami sagatavoti sportisti velobraucēji. Bet, lūk, latvieši un lietuvieši sacensību grūtos posmus izskatīja tikai tūrisma aspektā, tāpēc viņi startēja lielās draudzīgās komandās, nevienu nezaudēdami ceļā un nekautrēdamies mazināt sacensību tempu pie objektiem, kas izraisīja braucēju vizuālo interesi. Daudzi no mums taču pirmo reizi apmeklēja valsti, kas ievērojami atšķiras no Latvijas un Lietuvas, kuras iestājušās Eiropas Savienībā. Starp citu, saliedētajā krāslaviešu komandā negaidot atklājās arī velotalanti: Inta Lipšāne un Juris Japiņš pārvarēja šķēršļu joslu pāri dziļai upei ne sliktāk par baltkrievu profesionālajiem sportistiem. Taču konkurence bija ļoti sīva un par prieku latviešiem un lietuviešiem tūrisma velotehnikas sacensībās uzvarēja komanda "Latvijas Valsts meži". Bet velomaratona un triatlona kausus sacensību galvenais tiesnesis Mihails Orehovs, viņš ir arī vietējās varas pārstāvis, pasniedza savējiem, Glubokojes sportistiem, kuri pazina distanci šķēršļotā apvidū kā savus piecus pirkstus. Līvāni un Aglona dabūja bronzu, toties Krāslavai tika pasniegts ļoti svarīgs kauss par visaugstāko komandas organizētību un aktīvu palīdzību visu sporta svētku pasākumu norisē. Šajā sakarā būtu jānorāda mūsu delegācijas galvenā pārstāvja Andra Badūna īpašais ieguldījums. Andris iedvesmoja velobraucējus un uzņēmās vadošo lomu kultūras programmā, ar ko arī iemantoja starptautiskā salidojuma dalībnieku vispārējās simpātijas.

It kā atgriežoties pie triju valstu sadarbības posma Eiropas reģionā "Ezeru zeme", festivāla organizētāji sarīkoja arī konkursu "Kulinārais mantojums, kurā pavārmākslas meistarību teicami demonstrēja Braslavas, Glubokojes un Verhņedvinskas pārstāvji. Man iepatikās oriģināla baltkrievu klusā daba: medījamie putni un līdaka kā ezeru novada simbols. Dziesmu konkursā konkurentus apsteidza mūsu komanda "Latvijas Valsts meži", kura piedāvāja žūrijas un skatītāju vērtējumam ļoti aktuālu ekoloģisko programmu. Īsu, taču efektīgu...

Tad uzliesmoja milzīgais draudzības ugunskurs, kurš naktī apgaismoja daudzkrāsaino telšu pilsētiņu. Konkursi, spēles, izjokošana, kur atkal lieliski uzstājās Krāslavas velotūristi. Tikai rītausmai svīstot, siltais lietutiņš apslāpēja ugunskuru, taču paredzētajā laikā velobraucēji jau bija uz kārtējā posma starta: kaislības turpināja virmot. Šķiršanās bija skumja, taču ar prieku tika uzņemta ziņa par to, ka nākamais starptautiskā velomaratona posms tieši pēc mēneša notiks Rēzeknē.
Festivāla visskaistākā dalībniece studente Jūlija Semčenoka, titula "Miss Glubokoje-2006" īpašniece, nosauca salidojuma labāko puisi. Festivāla dalībnieki ilgi aplaudēja atlētiskajam Latvijas pārstāvim. Ar skumjām mēs atstājām viesmīlīgo novadu, kuram nosaukumu devuši visdziļākie Baltkrievijas ezeri. Tomēr mūsu Dridzis vienalga ir dziļāks...

Kopš tā laika, kad kaimiņu republikas nošķīra robežu kordoni, Baltkrieviju es apmeklēju pirmo reizi. Rietumdvinas kreisais krasts ir nomale, kas radniecīga mūsu Latgalei, tāpēc pārsteidzošas izmaiņas es nemanīju, lai gan pagājis pusotra desmita gadu. Patīkami pārsteidza jauni asfalta ceļi, lopkopības fermas un citi agrorūpniecības objekti. Šī gada sausums nodarīja postu arī mūsu kaimiņiem: lielajos tīrumos dzeltēja kukurūza, kas nebija pastiepusies garumā, labu ražu nesolīja druvas, lieli ganāmpulki negribīgi plūkāja izdegušo zāli panīkušajās ganībās. Atjaunotnes pazīmes laukos kaut kā nemanīja, lai gan kaimiņvalsts pārstāvji mums stāstīja, ka Baltkrievijā sekmīgi tiekot realizēta agropilsētiņu celtniecības programma. Braslavā mēs redzējām krastmalas ielu ar bagātām kotedžām, bet Glubokojē mums paziņoja par progresējošu uzņēmējdarbību. Iespējams, taču rajona patērētāju biedrības veikali rajona centrā sarūgtināja pat ar ikdienas pieprasījuma preču sortimenta nabadzību. Par dolāriem, kas tika apmainīti pret "zaķīšiem" (2165 rubļi par vienu "zaļo"), Baltkrievijas muitā mums tika piedāvātas nebūt ne vietējā ražojuma preces.

Gan Šarkovščina, gan Glubokoje mani pārsteidza, jo tur ir saglabājies padomju stils. Tie paši ideoloģizētie ielu nosaukumi, tas pats vienkāršais mūsu aizmirstais reklāmas stils. Jaunais baltkrievu draugs pastāstīja man, ka Glubokojē saglabājusies Vladimira Iļjiča statuja, taču nedaudz pārveidotā izskatā. Pasaules proletariāta vadoņa labā roka, kas pavērsta pretim gaišajai nākotne, tagad ir nolaista. Demokrāti zobojās: Ļeņina roka rādīja pareizo ceļu: uz kaimiņu kapsētu, kas arī pamudināja varas iestādes izdarīt pārdrošus mākslinieciskus koriģējumus.

Nobeigumā par galveno. Kaimiņu baltkrievu sirsnīgums, atklātība un viesmīlība ir tāda pati kā agrāk, ko mēs izjutām visā pilnībā. Politiķu radītās mākslīgās barjeras agri vai vēlu izjauks tautas diplomātija. Šajā sakarā velomaratons izdarīja ļoti nopietnu pieteikumu stiprināt triju valstu jauniešu draudzību. Stabilas kaimiņattiecības - tas ir liels labums.

Aleksejs GONČAROVS