Kūka ar neparasto nosaukumu "Bites dzēliens" ir populāra Vācijā un iemīļota visās paaudzēs. Mēs ļoti maz zinām par vācu desertiem, koncentrējot uzmanību uz pamatēdieniem un zupām. Deserti reti saglabājas ilgi, receptes mainās, dažas sastāvdaļas no uztura pazūd uz visiem laikiem, un jaunas izmaina desertu līdz nepazīšanai. Turklāt cukurs kā lielākās daļas desertu sastāvdaļa kļuvis par plaši pieejamu produktu ne tik sen, pirms kādiem 150 gadiem, ne vairāk. Saldie ēdieni vispār ļoti ilgu laiku bija pieejami tikai bagātiem un dižciltīgiem. Bet ar kūku Bienenshtich viss ir savādāk. Lieta tāda, ka cukurs šajā desertā nepavisam nav galvenais produkts, jo visu saldumu šim ēdienam nodrošina medus. Un turklāt ar šīs kūkas dzimšanu ir saistīta kāda viduslaiku leģenda, ticama un oriģināla.
Kopš seniem laikiem Reina ir bijusi Vācijas galvenā transporta artērija. Kad tagadējās Vācijas teritorijā parādījās valstis, kurām bija regulāri jāpapildina valsts kase, no tirgotājiem tika iekasēta maksa par lielās Vācijas upes izmantošanu. Šo maksu var nosaukt par nodokli vai nodevu, bet tirgotājiem nosaukums īpašu lomu nespēlēja. Viņi maksāja un maksāja. Hercogi, baroni un pēc tam arī imperators uzticēja Reinas nodokļa iekasēšanu mazām pilsētiņām, kas atradās Vācijas ūdeņiem bagātākās upes krastos.
1474. gadā šodien nezināmu iemeslu dēļ Svētās Romas impērijas ķeizars, Vācijas karalis nolēma atņemt tiesības iekasēt "Reinas nodokli" no Lincas pie Reinas pilsētas un nodot tiesības Andernahas pilsētai, kas atrodas 30 kilometrus augšpus Reinas. Visticamāk, Lincas pie Reinas iedzīvotāji par nodokļu iekasēšanas darbu "paņēma" pārāk daudz, ķeizaram atstājot arvien mazāk.
Tāpēc tika nolemts nodevu iekasēšanas tiesības nodot citiem, lai pārmācītu un neļautu zagt no valsts. Ķeizara lēmums bija paziņots, un strīds par to izsauktu lielas nepatikšanas. Taču uz notikušo nebija iespējams nereaģēt. Tāpēc neapmierinātākie un spēcīgākie Lincas pie Reinas iedzīvotāji pulcējās, paņēma līdzi nūjas un dakšas, iekāpa laivās un kuģoja uz Andernahu, lai piekautu laimīgos konkurentus un atmaksātu par savu aizvainojumu.
Atriebēju plāns bija vienkāršs — izkāpt pie pilsētas mūriem agrā rītā, ielauzties pilsētā, tiklīdz vārti ir atvērti un piekaut visus, kurus satiks, tad ātri iekāpt laivās un kuģot atpakaļ uz savu dzimto pilsētu. Plāns kāds nu bija, tāds bija, bet laiks bija tāds - skarbs, tiešs un nesarežģīts. Viss būtu noticis tā, ja ne kāda nejaušība.
Pilsētu izglāba divi dulburi, kuri strādāja par mācekļiem pie konditora Andernahas pilsētā. Mācekļi bija atlaisti brīvdienā, pareizāk sakot, pusi dienas. Jaunie pusspeciālisti daudz laika pavadīja alus pagrabā, tāpēc naktī ne visai pārliecinoši pārvietojās pa pilsētu. Divās piedzērušās, apstulbušās galvās vienlaikus ienāca negaidīta doma. Pilsēta gulēja, kas nozīmēja, ka uz pilsētas mūra izvietotos bišu stropus neviens nesargāja. Tātad pamieloties ar medu bija diezgan droši. Nolemts - darīts. Bija jāsteidzas, jo strauji tuvojās rītausmas laiks, kas nozīmē, ka bitēm drīz vajadzētu mosties. Mācekļi uzkāpa uz pilsētas mūra, viens turēja otru aiz kājām, bet tas no stropiem zaga medu, liekot medus kāres maisā. Iekarsušie “medus medībās” mācekļi ieraudzīja, kā krastā, iepretim pilsētas mūriem, pietauvojās pusotrs ducis laivu, no kurām kāpa ārā bargi vīri ar nūjām un dakšām. Sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā, medus zagļi sāka rīkoties izlēmīgi. Viņi rāva nost pie pilsētas mūra piestiprinātos bišu stropus un meta zemē. Saule jau parādījās, bija pienācis rīts. Satrakojušās no tāda dienas sākuma, bites uzbruka tiem, kas atradās tuvumā – apņēmīgajiem Lincas pie Reinas vīriem. Bites dzēla nežēlīgi. Bargie vīri apjuka, skrēja atpakaļ uz laivām, ļoti ātri saleca tajās un aizvācās. Tajā pašā dienā šis incidents kļuva zināms visiem Andernahas pilsētas iedzīvotājiem. Mācekļus izsauca pie birģermeistara un iztaujāja par visām detaļām. Pilsētas vīri nedaudz sarāja abus dulburus par medus zagšanu, taču nevarēja neatzīt viņu acīmredzamos nopelnus pilsētas glābšanā no atriebīgo kaimiņu uzbrukuma. Mācekļi saņēma katrs pa mazai medus muciņai un apmierināti devās strādāt uz konditoreju.
Andernahā tika izsludināti svētki, un pilsētas labākais konditors nolēma izdomāt īpašu gardumu ar neparastu nosaukumu. "Binenstich" (bites dzēliens) - nosaukums radās ātri. Bet par recepti bija jādomā. Līdz vakaram kūka bija gatava. Pilsētnieki ātri vien izgaršoja jauno gardumu, un jau pēc mēneša "bišu" kūkas recepte bija zināma visiem, neskatoties uz stingro noslēpumu, kas bija jāglabā visiem konditorejas darbiniekiem. Vainīgi bija tie paši mācekļi, ļoti kāri pēc bezmaksas alus. Viņi izpļāpāja recepti visiem tiem, kuri tika cienāti.
Kūka "Binenshtich" ir medus kūkas vācu versija, taču ļoti oriģinālā izpildījumā. Kūkas kārtas cep no saldās rauga mīklas, kā krēmu izmanto putotu saldā krējuma un medus maisījumu. Kūkas virspusi rotā medus un melases maisījumā karamelizētas mandeļu skaidiņas. Mīklai cukura vietā tiek pievienots tikai medus, tāpēc kūkas kārtas ir tumšā krāsā, bet krēms ir ideāli balts. Šodien krēmu gatavo citādāk. Krēmam pievieno pudiņa pulveri. Visu kārtīgi samaisa un saputo. Mūsdienās kūkai pievieno aromātiskas sastāvdaļas, nereti mandeļu skaidiņu vietā kūku rotā ar ogām un želeju, reizēm krēmu gatavo no sviesta. Ir daudz iespēju, katrs var izdomāt savu īpašo “Bienenstich” “noti”. Jebkurā gadījumā vācu "bišu" kūkas gabaliņš būs lielisks papildinājums tasei aromātiskas kafijas vai tējas. Patīkamu degustēšanu!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Attēlā: Improvizācija par tēmu “Bienenstich”(recepte laikrakstā)
.jpg)
.JPG)
