A. Plotka: “Šodien mūsu ekonomika nav pašpietiekama”

Var sacīt, ka Aivara panākumi ir spēcīgs pretarguments izplatītam viedoklim, ka laukos jaunatnei nav izaugsmes iespēju. Jaunieša izvēlētā pētāmā darba tēma sasaucas gan ar viņa iepriekšējo izglītību, gan ar pašreizējā darba jomu, gan ar deputāta amatu. Tālab aicināju viņu uz interviju, lai uzklausītu jaunā speciālista redzējumu par pašvaldību darbu.

— Kur saskati lielāko problēmu tautsaimniecības jomā?

— Latvijā pastāv sociāli ekonomiskās atšķirības starp valsts reģioniem, novadiem. Atšķirības infrastruktūras nodrošinājumā, nodarbinātībā, darba samaksā, investīciju ieguldījumu apjomā un citas atšķirības, kuras nepieciešams mazināt un novērst, lai veidotu vidi, kas nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem un veicinātu ilgtspējīgu valsts tautsaimniecības attīstību. Atceraties admi- nistratīvi teritoriālo reformu (ATR), kas tika pabeigta 2009. gadā. Kas notika ar Krāslavas un blakus rajonu? Rajonus sašķēla un izveidoja jaunus novadus. Būtībā pagastus sadalīja starp novadiem un apvienoja. Vārdi konsolidācija un optimizācija kļuvuši ļoti populāri mūsu valstsvīru aprindās. Viņu atspēriena punkts bija tā brīža nacionālās attīstības plāns — apvienosim, optimizēsim, veicināsim un attīstīsim. Praksē tas neizdevās — novadi sadalījās perspektīvajos un neperspektīvajos, jo plānā bija atrunāts, ka reģionu centrus atbalstīs vairāk un pārējie palika nomaļus.

— Tagad ļoti populārs mūsu ekonomikas ekspertu aprindās ir teritoriālās attīstības indekss...

— Tā gan, operējot ar šo indeksu, parasti vaino novada domi, ka novads neattīstās. Bet tā nav taisnība. Nav tā, ka viena pašvaldība strādā labāk, otra — sliktāk. Pašvaldība ir ievietota konkrētā rāmī, kas ir iestrādāts nacionālajā attīstības plānā — naudu dosim, piemēram, reģionu centriem un pat nav svarīgi, kas pie varas novada pašvaldībā. Analizējot sarakstu ar pašvaldību teritoriālās attīstības indeksu, visas Top 20 pašvaldības atrodas Pierīgas reģionā un visas zemākā indeksa pašvaldības nomaļajā pierobežā. Diemžēl topošajā jaunajā nacionālās attīstības plānā atkal tiek runāts par jaunu apvienošanu. Bijušais premjers Valdis Dombrovskis saka: “Turpināsim valsts administratīvi teritoriālās struktūras sakārtošanu un pilnveidošanu, lai pabeigtu administratīvi teritoriālo reformu. Izveidosim efektīvu sistēmu pašvaldību nostiprināšanai, kompetences un kapacitātes paaugstināšanai, atbalstot spēcīgu reģionu centru attīstību.”

— Par ko tas liecina?

— Tas liecina par sadalījumu — perspektīvs un neperspektīvs. Tas liecina, ka valstsvīri domā tikai vienā ekonomiskajā dimensijā. Starp citu, viņiem patīk vēl viens vārds — izaugsme. Problēma rodas tur, ka šie cilvēki vārdu “ekonomika” saprot ļoti šauri — kā materiālo labumu gūšanas veidu un naudas pelnīšanas māku. Taču šim vārdam ir daudz plašāka nozīme. Vārds “ekonomika” tulkojumā nozīmē “mājas kārtība”. Lai mājās būtu kārtība, nauda un materiālie labumi ir nepieciešami, bet tas nav pietiekams nosacījums. Ja ekonomikas nostādnes un izprašana ir kļuvušas tik šauras, tad neapšaubāmi tas kaitē tautas izdzīvošanas interesēm. Mikrolīmenī nauda ir svarīga, bet makrolīmenī nauda nav labums, nauda ir labuma pārdales līdzeklis.
Mums ir strikti jānodala jēdzieni “izaugsme” un “attīstība”, kurus bieži vietā un nevietā lieto politiķi. Jo izaugsme ekonomikas izpratnē ir aktivitāšu apjoma pieaugums noteiktā teritorijā (to mēra ar IKP pieaugumu). Savukārt attīstība jau ir daudz sarežģītāks jēdziens. To nevar izmērīt ar vienu skaitli vai ciparu, šis jēdziens izpaužas kā iedzīvotāju labklājība, tās pieaugums un valsts kopējā potenciāla kāpums.

Piemēram, jūs iztālēm redzat arbūzu. No tālienes tas ir liels, skat, labi auga, bet vai tas ir labs un garšīgs? Jūs to nezināsiet, kamēr nepienāksiet tuvāk un nepārbaudīsiet. Ierobežotā telpā bezgalīgi augt nav iespējams, bet jaunais attīstības plāns runā par ekonomisko izrāvienu, par to, ka mēs, pašvaldības, bezgalīgi augsim.

Ritenis nav jāizgudro. Cilvēka morāle ir tā, kas nosaka viņa uzvedību. Naudas kārē mēs cenšamies augt lielāki un aizmirstam par vidi un labklājību. Kas cilvēkam galvenais? Dzīvot laimīgi. Bet kā? Cilvēkam svarīgi, ja ir ģimene, tīrs gaiss, nesagandēta vide, protams, arī nauda mikrolīmenī ir svarīga. Bet šobrīd izaugsme balstīta tikai uz naudu un vide tiek degradēta.

— Kur saskatāt briesmas tajā, ka atbalsts tiek lielākajam un perspektīvākajām pašvaldībām, lauksaimniekam, uzņēmējam utt.?

— No savas lauksaimniecības konsultanta prakses, es redzu, ka patiešām lielsaimniecības ir izdevīgas, jo tās ražo vairāk kviešu, piena, apstrādā lielākas zemes platības. Ar nosacījumu, ka limitējošais ir kapitāls (šinī gadījumā, par kapitālu uzskatīsim naudu). Jā, patiešām, izdevīgākais ir lielākais, kas ražo vairāk. Ja ražošana koncentrēta vienā vietā samazinās pašizmaksa uz vienu produkcijas vienību, bet palielinās transporta izmaksas, jo teritorijas ir lielas, tālu jābrauc. Var secināt, ka lielražošāna ir efektīva tikai tik ilgi, kamēr transporta izmaksas nepārsniedz zināmu slieksni. Tad var izrādīties, ka mazas saimniecības būs izdevīgākas, jo būs mazāk atkarīgas no ārējiem faktoriem. Ar ārējiem faktoriem saprotu - zemes nomu, kredītsaistības, degvielas cenas. Piemēram, “Ulmaņlaikos” lauki bija blīvi apdzīvoti, kur veiksmīgi saimniekoja mazas saimnicības. Arī pasaules globalizācijas tendences ienes savu leptu. Tas skar iedzīvotāju tikumus, ko Rietumeiropas valstis nemanāmi iepludina mmūsu vidē. Piemērs - mēs svinam Helovīnu jau kā savu tradīciju. Mūsu tradicionālos tikumus aizstāj, proti, darbs tiek aizstāts ar biznesu, ģimene ar mājsaimniecību, vērtība ar pievienoto vērtību u.t.t.

— Jums ir pieredze novada domes deputāta amatā. Kādi būtu iespējamie risinājumi novadu situācijas uzlabošanai?

— Gatavu recepšu nav, tomēr katra novada vadībai jābūt redzējumam par iespējamiem attīstības virzieniem un konkrēti nospraustiem mērķiem, ko tad gribam panākt, sasniegt vai vismaz uzdrošināties izdarīt tā, lai mums vēlams process izkustētos no vietas. Šinī gadījumā nebūtu jābaidās rīkoties un aktīvi darboties Latvijas Pašvaldību savienībā. Proti, vēlreiz atkārtošos — jābūt redzējumam un mērķim. Būtu aktīvi jāuzstājas par korekciju ieviešanu “Valsts pārvaldes likumā”, “Publisko iepirkumu likumā”, nosakot (definējot), ko tad īsti pašvaldības var darīt uzņēmējdarbības attīstībā.

Ir tādas jomas, kurās pašvaldībām vajadzētu ļaut darboties pastāvīgi. Piemēram, jāļauj pašiem sarūpēt pārtiku izglītības iestādēm. Ir ko darīt nekustamo īpašumu apsaimniekošanā, komunālās saimniecības attīstībā. Tās un vēl dažas citas jomas ar pašvaldību cieši saistītas, un tajās mums būtu svarīgi, lai pašvaldībām ļauj veikt uzņēmējdarbību. Jāatļauj tādu jomu attīstība, kas ir pašvaldības stratēģiskās jomas. Tagad likums pašvaldībām saka — varat veicināt un attīstīt uzņēmējdarbību, bet paši — nē. Maģiskie vārdi — veicināt un attīstīt — pēc būtības nepasaka neko. Katrs traktē pa savam. Kā var veicināt, kā attīstīt? Ja ar šo vārdu nekas nav pateikts, nav arī ko iebilst. Mēs veicinājām, attīstījām, bet nesanāca. Piedodiet. Tā tas no gada uz gadu turpinās.

Jāļauj pašvaldībām arī atjēgties no pirmās reformas, bet tagadējais nacionālās attīstības plāns atkal virzīts uz apvienošanu. Tā tagad ir nevietā, tagad jāliek akcents uz lauku, nevis reģionu centru attīstību. Mums paliek tukši lauki un tā ir milzīga problēma. Ja nav cilvēku, nav pašvaldības. Kopš 1991. gada mums nebija neviens gads ar pozitīvu iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Mēs vai nu izmirstam vai braucam projām no gada uz gadu. Kas svarīgs — cilvēks vai cipars? Ar cipariem var jebko pierādīt. Ja valsti pārvalda kā uzņēmumu, tad ir tā: kad tas strādā labi, viss daudzmaz notiek, kad slikti — rodas lieki cilvēki, kuri brauc projām. Viņus taču nevar pamest bez darba? Tagad izplūdīsim pa Eiropu un šeit paliks pensionāri, invalīdi un viss.

— Biedrība “Dagdas novada lauksaimnieki” realizē līdz šim Dagdas novadā nebijušu pasākumu “Kļūsti uzņēmējs laukos” ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbības spējas jaunajā paaudzē. Ieceres pamatā ir ogu audzēšana vasarā un jūs bijāt starp tiem, kuri to aktīvi virzīja.

— Jā, tā programma paredzēta tieši novada jauniešiem un skolas vecuma bērniem, ko sekmīgi realizējam. Tas ir piliens jūrā, taču šie ir centieni mainīt domāšanu un ieaudzināt mūsu tautas tradicionālos tikumus bērniem un jauniešiem. Ieaudzināt to, par ko es te runāju. Bet šeit būtu nepieciešama plašāka pieeja, kur šādu iniciatīvu virzīšanai jābūt prioritātē. Svarīgas ir nacionālās intereses, nevis bizness. Protams, jo mazāk cilvēku, jo vairāk brīvu zemju, jo vieglāk taisīt biznesu. Piemēram, skolām, bērnudārziem veicam pārtikas produktu iepirkumu un pērkam vislētāko produktu.

Bet kas ir vislētākais? Ne jau mūsu vietējā ražotāja, kurš nevar konkurēt ar lielražotājiem, kas sazini ko izaudzējuši. Pašvaldībai jāļauj veidot zemnieku kooperatīvus, jāļauj tos atbalstīt. Jo tas ir pašpatēriņš, attīstītās ekonomikas to izmanto, bet mums vajag iepirkt. Es runāju par pašpietiekamu ekonomiku — tādai tai jābūt. Cik ilgi izdzīvotu Dagda, ja dabas kataklizma to nogrieztu no ārpasaules? Kamēr beigsies pašu resursi. Pāris dienas, jo mūsu ekonomika nav pašpietiekama. Mums nav ražošanas. Mums jāsaražo tik daudz, cik spējam patērēt un visupirms tas jādara pašvaldības līmenī. Bet šeit ir svarīgi, lai valsts pārvaldē būtu cilvēki, kuri domā, ka cilvēkam arī šeit Dagdā vai citā mazā miestā ir jādzīvo un jāļauj darīt to, kas veicina pašpietiekamu ekonomiku.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA








— Kur saskatāt briesmas tajā, ka atbalsts tiek lielākajām un perspektīvākajām pašvaldībām, lauksaimniekam, uzņēmējam utt.?
— No savas lauksaimniecības konsultanta prakses, es redzu, ka patiešām lielsaimniecības ir izdevīgas, jo tās ražo vairāk kviešu, piena, apstrādā lielākas zemes platības. Ar nosacījumu, ka limitējošais ir kapitāls (šinī gadījumā, par kapitālu uzskatīsim naudu). Jā, patiešām, izdevīgākais ir lielākais, kas ražo vairāk. Ja ražošana koncentrēta vienā vietā, samazinās pašizmaksa uz vienu produkcijas vienību, bet palielinās transporta izmaksas, jo teritorijas ir lielas, tālu jābrauc. Var secināt, ka lielražošana ir efektīva tikai tik ilgi, kamēr transporta izmaksas nepārsniedz zināmu slieksni. Tad var izrādīties, ka mazas saimniecības būs izdevīgākas, jo būs mazāk atkarīgas no ārējiem faktoriem. Ar ārējiem faktoriem saprotu - zemes nomu, kredītsaistības, degvielas cenas. Piemēram, “Ulmaņlaikos” lauki bija blīvi apdzīvoti, kur veiksmīgi saimniekoja mazas saimniecības. Jūtama arī pasaules globalizācijas ietekme. Tas skar iedzīvotāju tikumus, ko Rietumeiropas valstis nemanāmi iepludina mūsu vidē. Piemērs - mēs svinam Helovīnu jau kā savu tradīciju. Mūsu tradicionālos tikumus aizstāj, proti, darbs tiek aizstāts ar biznesu, ģimene ar mājsaimniecību, vērtība ar pievienoto vērtību u.t.t.
— Jums ir pieredze novada domes deputāta amatā. Kādi būtu iespējamie risinājumi novadu situācijas uzlabošanai?
— Gatavu recepšu nav, tomēr katra novada vadībai jābūt redzējumam par iespējamiem attīstības virzieniem un konkrēti nospraustiem mērķiem, ko tad gribam panākt, sasniegt vai vismaz uzdrošināties izdarīt tā, lai mums vēlams process izkustētos no vietas. Šinī gadījumā nebūtu jābaidās rīkoties un aktīvi darboties Latvijas Pašvaldību savienībā. Proti, vēlreiz atkārtošos — jābūt redzējumam un mērķim. Būtu aktīvi jāuzstājas par korekciju ieviešanu “Valsts pārvaldes likumā”, “Publisko iepirkumu likumā”, nosakot (definējot), ko tad īsti pašvaldības var darīt uzņēmējdarbības attīstībā.
Ir tādas jomas, kurās pašvaldībām vajadzētu ļaut darboties pastāvīgi. Piemēram, jāļauj pašiem sarūpēt pārtiku izglītības iestādēm. Ir ko darīt nekustamo īpašumu apsaimniekošanā, komunālās saimniecības attīstībā. Tās un vēl dažas citas jomas ar pašvaldību cieši saistītas, un tajās mums būtu svarīgi, lai pašvaldībām ļauj veikt uzņēmējdarbību. Jāatļauj tādu jomu attīstība, kas ir pašvaldības stratēģiskās jomas. Tagad likums pašvaldībām saka — varat veicināt un attīstīt uzņēmējdarbību, bet paši — nē. Maģiskie vārdi — veicināt un attīstīt — pēc būtības nepasaka neko. Katrs traktē pa savam. Kā var veicināt, kā attīstīt? Ja ar šo vārdu nekas nav pateikts, nav arī ko iebilst. Mēs veicinājām, attīstījām, bet nesanāca. Piedodiet. Tā tas no gada uz gadu turpinās.
Jāļauj pašvaldībām arī atjēgties no pirmās reformas, bet tagadējais nacionālās attīstības plāns atkal virzīts uz apvienošanu. Tā tagad ir nevietā, tagad jāliek akcents uz lauku, nevis reģionu centru attīstību. Mums paliek tukši lauki un tā ir milzīga problēma. Ja nav cilvēku, nav pašvaldības. Kopš 1991. gada mums nebija neviens gads ar pozitīvu iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Mēs vai nu izmirstam vai braucam projām no gada uz gadu. Kas svarīgs — cilvēks vai cipars? Ar cipariem var jebko pierādīt. Ja valsti pārvalda kā uzņēmumu, tad ir tā: kad tas strādā labi, viss daudzmaz notiek, kad slikti — rodas lieki cilvēki, kuri brauc projām. Viņus taču nevar pamest bez darba? Tagad izplūdīsim pa Eiropu un šeit paliks pensionāri, invalīdi un viss.
— Biedrība “Dagdas novada lauksaimnieki” realizē līdz šim Dagdas novadā nebijušu pasākumu “Kļūsti uzņēmējs laukos” ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbības spējas jaunajā paaudzē. Ieceres pamatā ir ogu audzēšana vasarā un jūs bijāt starp tiem, kuri to aktīvi virzīja.
— Jā, tā programma paredzēta tieši novada jauniešiem un skolas vecuma bērniem, ko sekmīgi realizējam. Tas ir piliens jūrā, taču šie ir centieni mainīt domāšanu un ieaudzināt mūsu tautas tradicionālos tikumus bērniem un jauniešiem. Ieaudzināt to, par ko es te runāju. Bet šeit būtu nepieciešama plašāka pieeja, kur šādu iniciatīvu virzīšanai jābūt prioritātē. Svarīgas ir nacionālās intereses, nevis bizness. Protams, jo mazāk cilvēku, jo vairāk brīvu zemju, jo vieglāk taisīt biznesu. Piemēram, skolām, bērnudārziem veicam pārtikas produktu iepirkumu un pērkam vislētāko produktu.
Bet kas ir vislētākais? Ne jau mūsu vietējā ražotāja piedāvājums, kurš nevar konkurēt ar lielražotājiem, kas sazini ko izaudzējuši. Pašvaldībai jāļauj veidot zemnieku kooperatīvus, jāļauj tos atbalstīt. Jo tas ir pašpatēriņš, attīstītās ekonomikas to izmanto, bet mums vajag iepirkt. Es runāju par pašpietiekamu ekonomiku — tādai tai jābūt. Cik ilgi izdzīvotu Dagda, ja dabas kataklizma to nogrieztu no ārpasaules? Kamēr beigsies pašu resursi. Pāris dienas, jo mūsu ekonomika nav pašpietiekama. Mums nav ražošanas. Mums jāsaražo tik daudz, cik spējam patērēt un visupirms tas jādara pašvaldības līmenī. Bet šeit ir svarīgi, lai valsts pārvaldē būtu cilvēki, kuri domā, ka cilvēkam arī šeit Dagdā vai citā mazā miestā ir jādzīvo un jāļauj darīt to, kas veicina pašpietiekamu ekonomiku.
— Paldies par interviju!
Juris ROGA