Helovīni

Senās ieražas

Helovīnu pirmsākumi meklējami aptuveni 2000 gadu tālā senatnē pie ķeltiem, kuri 1. novembrī atzīmēja Jaunā gada svinības — vasaras beigas un aukstuma un tumsas iestāšanos, kas asociējas ar mirušo kultu. Ķelti ticēja, ka naktī no 31. oktobra uz 1. novembri dzīvo un mirušo pasaules savienojas un mirušās dvēseles nāk apciemot dzīvos. Lai izvairītos no saskarsmes ar mirušajiem, ķelti kurināja milzīgus ugunskurus. Svētku laikā viņi tērpās kostīmos, kas darināti no dzīvnieku kažoka vai ādas. Svinību beigās tos iemeta ugunskurā.

Pēc 43. gada, kad lielāko daļu ķeltu teritorijas iekaroja romieši, ieviesās divi svētki, kas bija analogi ķeltu Jaunajam gadam. Kad ap 800. gadu ķeltu zemēs nostiprinājās kristietības ietekme, pāvests Bonifācijs IV 1. novembri pārdevēja par Visu svēto dienu, kad tika godināti svētie un kristiešu mocekļi. Šie svētki tika nodēvēti par All — hallows jeb Allhallowmas. Savukārt vakaru pirms šīs dienas jeb pirms ķeltu Jaunā gada sāka saukt par Visu svēto priekšvakaru jeb Allhalows Eve, no kā arī radies nosaukums Halloween jeb Helovīni.

Ceļš līdz mūsdienām

Kad eiropieši ieceļoja Ziemeļamerikas kontinentā, viņi līdzi bija paņēmuši savus Helovīna kostīmus. Tā kā pirmie emigranti sākotnēji bija pakļauti stiprai protestantu ietekmei, Visu svēto dienas priekšvakars bija strikti aizliegts. Tas bija cēlonis vietējo indiāņu un eiropiešu tradīciju saplūšanai, jo arī indiāņu kopienās eksistēja līdzīgi svētki. Tas sekmēja Helovīnu amerikāņu versijas rašanos. Pirmās svinēšanas iezīmes sevī iekļāva kopīgu pulcēšanos ar teatra- lizētiem uzvedumiem un stāstu stāstīšanu par mirušo pasauli. 19. gs. šāda veida pulcēšanās jau kļuva izplatīta daudzviet Ziemeļamerikas teritorijā, taču vienoti Helovīni vēl netika svinēti. 19. gs. otrajā pusē Ziemeļamerikas kontinents piedzīvoja otro milzīgo imigrantu pieplūdumu. Jaunie imigranti, īpaši tie, kuriem bija īru saknes, kontinentā ieviesa nacionalizētu Helovīnu svinēšanas tradīciju. Kontinenta iedzīvotāji pārņēma īru un angļu paražu tērpties kostīmos, lai ietu no mājas uz māju, taujājot pēc ēdiena un naudas. Jaunās sievietes ticēja, ka šajā vakarā viņas ar dzijas, ābola vai spoguļa palīdzību var uzzināt sava topošā vīra vārdu.
Arī izgrebtu ķirbju popularitātes pirmsākumi meklējami Īrijā. Angliski izgrebtais ķirbis ar ievietoto lukturīti vai svecīti tiek dēvēts par JackO'Lantern jeb Džeka laternu. Tās sākums cēlies no īru mīta par skopo Džeku, kas bija uzaicinājis pie sevis velnu uz nelielu iedzeršanu, taču nevēlējās samaksāt par savu dzērienu un apmānīja velnu. Savukārt velns pēc tam atriebies skopajam Džekam, neuzņemot viņa dvēseli ellē. Viņš aizsūtīja Džeku tumsā ar vienu degošu ogli, kas bija vienīgais gaismas avots tumšajā ceļā. Džeks ielicis ogli izgrebtā rācenī un klaiņo ar to pa pasauli līdz mūsdienām.

19. un 20. gs. mijā reliģiskās Helovīna tradīcijas ASV tikpat kā bija izskaustas, taču laika posmā no 1920. līdz 1930. gadam Visu svēto vakars pārtapa par nācijas svētkiem, kuros vieta bija gan bērniem, gan pieaugušajiem un kuriem bija izklaidējoša nozīme. Sākotnēji jaunie svētki bija lieliska iespēja izpausties gados jaunajiem vandāļiem, taču līdz ar 50. gadiem vandālisms tika izskausts. Tā dzima mūsdienu Helovīni, kas šobrīd ASV ir otri komerciāli veiksmīgākie svētki pēc Ziemassvētkiem. Arī Džeka laternas mūsdienās tiek pārveidotas pa savam, grebjot spokainas sejas ķirbjos, rāceņos un kartupeļos, lai atbaidītu nabadzīgo, skopo Džeku un citas klīstošas dvēseles.

Specializētajos veikalos plašā klāstā var iegādāties arī monstru un briesmoņu maskas, taču jāsaka, ka tās sāk iziet no modes.
Helovīni mūsdienās vairs nav tikai bērnu un jauniešu svētki. ASV pašlaik jaunākā aktualitāte ir slavenību pievēršanās aktīvai Helovīnu svinēšanai, kas savukārt rada lavīnveidīgu reakciju sabiedrības pieaugušo daļā.

Helovīni var būt bīstami!

Tāda ir kristīgās Baznīcas nostāja. Tā uzsver, ka Helovīnu nozīme nav tikai veiksmīga komercdarbība un izklaide. Tie ir pagāniski un sātaniski svētki, kas ir īpaši kaitīgi bērniem, jo viņi spēlējas ar to, ko nepazīst. Kad bērns saģērbjas par raganu vai kādu mošķi, viņš faktiski arī iejūtas šajā tēlā, tādējādi tiek izjauktas labā un ļaunā robežas.
Svēto ikonas ir logs, kas atveras uz debesīm, bet ķirbīši ar zobiem — uz pavisam citu pasauli. Tā ir saskare ar okultismu, kas nobloķē bērnu garīgo dzīvi un galu galā padara viņus nespējīgus pieņemt Jēzu par savu personīgo Pestītāju. Helovīnu izklaidēs velns, melu tēvs, vazā to dalībniekus aiz deguna, vilina, sasaista un muļķo. Helovīnu rituālos slēpjas bīstams spēks, kas atver durvis ļauno garu ietekmei. Tie var sākt kontrolēt cilvēku, it īpaši bērna domas, dvēseli, garīgo dzīvi un pat ķermeni. Helovīni ir viens no tiem neauglīgajiem tumsības darbiem, par ko mūs brīdina sv. apustulis Pāvils. Un pats Kristus atgādina: “Esiet nomodā, pretojieties velnam!”

Genovefa KALVIŠA