Frontes vietā - vācu represijas

Jānis ir dzimis un audzis ciemā Juhniki, kas ir apmēram 2-3 kilometrus no tagadējiem Kalniešiem (kā apgalvo sarunbiedrs, viņa bērnībā tādus Kalniešus neviens nezināja, šo vietu vietējie sauca pavisam citādi). Viņa tēvam ar māti bija seši bērni, no tiem trīs jau nomiruši, turklāt divus no tiem Jānis nekad pat redzējis nav. Šodien brāļi Jānis un Roberts dzīvo vienā pilsētā, māsa Helēna arī nav tālu - ciemā Podži Murovankas pusē. Bet tā tas nav bijis vienmēr, jo karš tuviniekus izšķīra uz gadiem.

Skolas gaitas Jānis uzsāka 1929. gadā Juhniku poļu pamatskolā, kas atradās pretī vecāku mājas logiem. Pirmajās trīs klasēs bērni mācījās poļu, latviešu un krievu valodā, bet ceturtajā klasē papildus nāca klāt vācu valoda. 30. gados Juhniku skolu slēdza, Jānis turpināja mācības Kalniešos, kur arī pabeidza sešgadīgo skolu, kas tolaik bija izvietota Bolotkas mājā. Turpināt skoloties viņš nevarēja, jo tam vajadzēja naudu, bet vecāku kabatas bija tukšas.

“Dzīvojām nabadzīgi, brīvas naudas vecākiem nebija, es paliku pie tēva Juhnikos apstrādāt zemi,” atceras Jānis. “Tajā laikā cilvēki paši izaudzēja visu, ko vajag saim-niecībā, visa sādža tā dzīvoja. Stādījām kartupeļus, sējām auzas, rudzus, kviešus, griķus. Starp citu, tēvs visvairāk sēja tieši šo kultūru, jo augsne bija smilšaina, bet griķi tādā tāpat labi auga. Kopā ar mežu ģimenei piederēja apmēram 15 hektāru zemes, bet auglības ziņā tā bija ļoti slikta. Tēvam bija arī zirgs, turējām 3-4 govis, aitas vilnai, sivēnus gaļai, mājputnus. Citādi izdzīvot nevarēja. Visu ražojām pašpatēriņam, jo ģimene bija liela - pašiem tik tikko pietika. Tikai nedaudz no izaudzētās produkcijas tēvs pārdeva.

Esmu dzīvojis pie četrām dažādām varām, atklāti sakot, tik ļoti izlielītos Ulmaņlaikus es vairs negribu ne redzēt, ne piedzīvot. Pirmo kostīmu sev iegādājos tikai 16 gadu vecumā praktiski verga cienīgā darbā. Diena pagāja darbā uz lauka, bet agri no rīta, kad vēl gaismiņa tikai ausa, es skrēju uz mežu lasīt sēnes, kuras izkaltēju, vedu uz Krāslavu pārpircējiem un par tādā veidā nopelnītajiem 15 latiem nopirku pirmo uzvalku, kreklu, bikses. Cilvēki Ulmaņlaikā dzīvoja ļoti pieticīgi, ļoti. Atceros savu vecmāmiņu, kura pati vairs neko nespēja darīt. Viņai bija trīs dēli, kauns stāstīt, bet vienu mēnesi māte dzīvoja pie viena dēla, otru - pie otrā, trešo - pie trešā. Tā viņu veda no dēla pie dēla, lai paēdinātu. Tā nedarīja visi, bet daudzi, jo saime rāvās vaiga sviedros, lai izaudzētu pārtiku, bet pansionātu, kā tagad, tolaik nebija.

Kad Latvijā ienāca sveša armija un nodibinājās padomju vara, kļuva vēl smagāk. Saka, ka tagad ir bezdarbs. Es saku, ka ļaudis nav redzējuši bezdarbu. Lūk, tajā laikā bija bezdarbs! Ja saimnieks paaicināja graudus malt un samaksāja par to divus latus - cilvēks viņam rokas bučoja. Ja caur lielu pazīšanos izdevās kaut kā iekārtoties darbā, tā bija dzīves lielākā laime, un, nedod Dievs, šo vietu pazaudēt. Man paveicās, es ar tēva zirgu vedu granti uz jaunās skolas būvlaukumu, pastrādāju arī ēkas celtniecībā. Padomju vara pastāvēja ļoti īsu laiku, drīz ienāca vācieši, kuri uzlika kontribūciju katrai saimniecībai. Cilvēki atkal cieta, jo daudziem jau tāpat nebija nekā, ko dot svešiniekiem.” Līdz karošanai Jānis nemaz netika, lai gan tika iesaukts dienēt Sarkanajā armijā. Viņš godprātīgi atsaucās pavēstei un kopā ar savu paziņu Boļeslavu, kurš vēlāk krita frontē, devās uz mācībām. Ceļā satika cilvēkus, kuri paziņoja, ka vācieši jau bumbo Liepāju.

Abiem kļuva skaidrs, ka ir karš un būs jāiet karot. Vācieši pārsteidza ne tikai šos divus puišus, bet visu Sarkano armiju, kura pārspēka priekšā faktiski muka, nevis plānveidīgi atkāpās. Pēc pāris dienām abi kājām atnāca līdz Pesčankai, lai savāktu karavīru atstātos ieročus. Drīz vācieši bija klāt un jaunieši saņēma kārtējās pavēstes - brīvprātīgi ierasties iesaucamajā punktā, lai iekļautos Latvijas armijā.

Jāņa izaugsmē liela loma bija poļu pamatskolai, kas atstāja savu zīmogu jaunieša uzvedības modelī. Viņš iestājās poļu jauniešu organizācijā un aktīvi piedalījās tās darbībā. Kā pats atzīst, bāzās visur, vajag - nevajag! Kad atnāca vācieši, poļu organizācija vēl darbojās, pateicoties tam tās biedri bija labi informēti par notiekošo un to, kas Latvijas tautai ir vācieši un kas - padomju vara.

“Latvijas armijas kā tādas faktiski nebija, tas bija leģiona iedīglis,” turpina Jānis. ”Ja jau tajā aicina brīvprātīgi, tad mēs, jaunieši, to uztvērām burtiski - brīvprātīgi. Ignorēju vienu pavēsti, otru. Domāju, kad nobriedīšu un gribēšu, tad arī atnākšu. Pagāja varbūt nedēļa, pēkšņi redzu, ka uz ceļa izvietojas karavīri, bet mūsu mājā ienāca viens aizsargs ar sarakstu rokā un sacīja, ka tēvam, man un brālim jākravājas ceļā. Tēvs uz to brīdi jau bija ļoti slims un atbildēja, lai kaut vai nošauj, bet viņš nevar paiet. Brālis bija agri no rīta aizgājis uz mežu cirst krūmus, karavīri jau neies skraidīt pa mežu un meklēt viņu. Tā savāca tikai mani un vēl četrus puišus no mūsu sādžas. Lika paņemt līdzi ēdamo divām nedēļām. No visām sādžām kopā savāca kādus trīsdesmit, visus sadzina Kalniešu skolā. 12. maijā smidzināja lietus, mūs nostādīja ierindā un pateica, ka būs jāiet uz Skaistu. Tur jau bija ložmetēji ierakumos un mūs pilnībā pārņēma vācieši.

Sākās dokumentu noformēšana rindas kārtībā. Pases atņēma. Neko neskaidroja, zinājām vien to, kas agrāk bija pateikts. Nakti pavadījām skolā, nākamajā dienā mūs aizveda uz Krāslavas dzelzceļa staciju. Cilvēkus vienkārši sadzina vilciena vagonos un pārveda uz Daugavpils cietoksni. Bet tur priekšā jau gaidīja tūkstošiem cilvēku no visas Latgales. Cietoksnī sabijām trīs diennaktis, pa to laiku mūs sašķiroja, sasēdināja vilciena vagonos un uz Vāciju. Sievietes, jaunas meitenes, vīrieši, puiši - visi vienkop. Vagonus apsargāja vācu karavīri. Nevienu neinteresēja, kā cilvēkiem tādos apstākļos nokārtot dabiskās vajadzības. Vilciens apstājās lauka vidū, vienu dzimumu aizdzina uz vienu pusi, otru - uz otru pusi, un pēc brīža turpinājām ceļu tālāk. Ēdamais tikai tas, kas bija paņemts savs, neko citu ēst nedeva. Mūsu ešelona galapunkts izrādījās Hamburga, visus sadzina kaut kādos angāros. Nometnē bijām vairāk par tūkstoti no Latgales, bažīgi gaidījām, kas būs tālāk?

Pirmā nometne - Gamburgvedel - nebija koncentrācijas lēģeris, taču tāpat visi bijām ieslodzītie aiz dzeloņdrātīm. Nometnes saimnieks bija kāds bagāts vācietis, kurš uzturēja šo nometni, pretī saņemot pasūtījumus no kuģiem, fabrikām, lieliem uzņēmumiem, kam vajadzēja vergu darbaspēku. Mūs uzreiz sadalīja sotņikos - grupās pa simtam, no kurām tad uz aci izraudzījās darbaspēku. Ir pasūtījums, no rīta atnāk vācietis un ar pirkstu parāda, kuram jāiet darbā. Kad savu pārtiku apēdām, nometnē sākās bads. Cilvēki sāka pampt. Visu varētu izciest, bet badu!.. Ēdiena vietā katram deva puslitra kaut kādas balandu zupas un maizi, kas pēc maizes nemaz negaršoja. Blakus bija izmitināti kara gūstekņi, kuri mūs apsaukāja par bandītiem. Knapi izdzīvojām. Strādāt nācās visus smagos fiziskos darbus, visu laiku domājot tikai par ēšanu.

(Turpinājumu lasiet nākamajā numurā)

Juris ROGA