Veselā divas pusītes

Skolotājas dzimtā puse — Šķeltovas pagasta sādža Križovka, kurā dzīvo šobaltdien un izbraukusi bija tikai uz mācību laiku. Šķeltovas astoņgadīgajā skolā Jeļena bija viena no labākajām skolniecēm — mācījās uz četri un pieci tā laika piecu baļļu sistēmā. Par profesiju bija dažādas vēlmes, tostarp kļūt par žurnālisti vai bibliotekāri, bet īsto palīdzēja izvēlēties krievu valodas un literatūras skolotāja Vera Komarova, kura bija spilgts atdarināšanas piemērs.

Jeļena: “Šī brīnišķīgā skolotāja mani faktiski pamudināja izvēlēties filologa profesiju, un astotās klases beigu posmā profesijas izvēle noformējās pilnībā. Turpinot mācības Krāslavas 2. vidusskolā, vēl vairāk iepatikās vēsture, un pēc vidusskolas vairs nešaubījos, par ko kļūt. Iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē Krievu valodas un literatūras fakultātē ar otru specialitāti — vēsture. Universitātē man arī ļoti paveicās ar pasniedzējiem, kuru uzvārdi runā paši par sevi arī šobaltdien — Fjodorovs, Bodrovs, Veinbergs, Stankēviča, Šteimans. Visi mani tagadējie panākumi un spēja profesionāli strādāt ar bērniem, pateicoties universitātes spilgtākajiem pasniedzējiem. Tajā laikā skolotājs bija stingri piesaistīts mācību programmai, viņam nebija tādas brīvības un iespēju meklēt mācību materiālus, kādas ir mūsdienās.”

Jeļena saņēma norīkojumu uz Višķu pamatskolu, kurā nostrādāja gadu. Šī skola diemžēl jau slēgta. Kad izgāja pie vīra, viņa atgriezās dzimtenē un sāka strādāt savā bijušajā skolā, kur rit jau 23. darba gads. Arī šodien viņa nedomā pamest savu skolu, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Laikam tā arī izpaužas patiesa mīlestība uz dzimto vietu. Darba gaitas šeit uzsāka pārbūves gados, bet laika ritējumā daudz kas ir mainījies. Būtiskākā pārmaiņa — atnāca strādāt uz krievvalodīgu skolu, kura pārtapa latviešu skolā. Kā visā mūsu dzīvē, arī izglītības jomā ir nemitīgas pārmaiņas. Jeļena uzskata, ka izglītība ir gan mūsu sabiedrības spogulis, gan tās pamatsastāvdaļa. Izglītībā sabiedrības dzīve atspoguļojas kā nekur citur. Viss, kas notiek pieaugušo pasaulē, atstāj iespaidu uz bērniem. Kad sabiedrība izcīnīja savu brīvību pilnā apmērā, to momentā uztvēra jaunākā paaudze.

Jeļena: “Neesmu piekritēja tam, ka brīvību jāsaprot burtiski, proti, esi brīvs no visa. Brīvība ir arī pienākumi un ierobežojumi, bet pats galvenais — nekad nevajag aizmirst, ka pirmām kārtām esi cilvēks! Ja esi cilvēks, tad tev jābūt savam pozitīvam skatam uz pasauli, uzvedības kultūrai, tikumiskajām vērtībām. To arī mācu bērniem.”

Skolotāja ar nožēlu konstatē, ka Latvijas brīvvalstī krietni sarucis skolēnu skaits. Kad viņa šeit sāka strādāt, bērnu skaits nepārsniedza simtu, bet bija visas klases. Ar laiku izveidojās nepilni klašu komplekti, tagad vairs nav dažu klašu. 2010./2011. mācību gadā skolā nebija 5. un 8. klases, kas sevišķi sāpīgi, jo nākamgad nebūs izlaiduma klases.

“Mums ir arī apvienotās klases, bet praktiski skolēni mācās katrs savā, jo skolotāji grib, lai bērni iegūst labas zināšanas,” turpina Jeļena. “Strādājam kaut bez samaksas, bet strādājam tā. Diemžēl, līdz ar dažādu brīvību parādīšanos, valsts un sabiedrības attieksme pret skolotāju pasliktinās. Izcilais krievu rakstnieks Antons Čehovs rakstīja, ka skolotājam jāzina daudz. Ja tā, tad tam ir nepieciešama ne tikai vēlme, bet arī iespējas, un vispirms jau finansiālās. Šodien skolotājam jau ir problēma zināt daudz, jo viss ir dārgs. Skolotājs skolēnam vairs nav vienīgais informācijas gūšanas avots. Ir internets, datu nesēji, televīzija. Lai skolotājs neatpaliktu, viņam vajag gan mācību, gan tehniskos līdzekļus, kuru šodien vajag daudz vairāk nekā kādreiz. Ir jāmāk parādīt skolēnam, ka informācijas ir daudz, un ir jāpalīdz viņam iemācīties atlasīt pareizāko informāciju. Neviens nevar iedot pareizo informāciju, bet var norādīt virzienu, ceļu. Ikviena lauku skolotāja sapnis ir personīgais dators un interaktīvā tāfele, jo šodien ar to var paveikt ļoti daudz. Skaidrs, ka tas ir dārgi, ja nav, tad skolotājam jābūt vēl spējīgākam un jāmāk tehnikas trūkumu aizvietot ar savām pedagoģiskajām spējām. Mēs zinām, ka var būt visjaunākās tehnoloģijas, bet nebūt zināšanu. Es uzskatu, ka zināšanas pirmām kārtām nodrošina dzīvais vārds, tas, kā skolotājs kontaktējas ar skolēnu. Tehnoloģijas ir otršķirīgas.”

Padomju gados skolēns bija ielikts stingros rāmjos, tagad tā vairs nav. Bet skolotāja tiek galā. Viņai palīdz dzīves pieredze un arī tas, ka lauku ģimenēs vēl saglabājusies cieņa pret vecākiem un skolotāja personību. Arī lauku ģimeņu skolēni ir centīgi. Savus panākumus pedagoģiskajā un skolotājas darbā viņa saista ar saviem skolēniem.

Jeļena: “Paldies visiem, kuri grib strādāt kopā ar mani, kaut ko izpētīt, kaut ko apgūt, kaut ko saprast. Skolotājs un skolēns ir viena veselā divas pusītes. Nav viena — nebūs otra. Esam ar panākumiem startējuši krievu valodas un literatūras olimpiādēs, kad vēl šeit bija krievu plūsmas skola, esam startējuši krievu valodas kā svešvalodas olimpiādēs latviešu skolā, piedalījāmies vēstures olimpiādēs, dažādos konkursos vēstures un krievu kultūras jomā. Šogad tikām līdz valsts olimpiādei, kurā Viktorija Japiņa izcīnīja 3. vietu. Bet tas nav pirmais gadījums, aizpērn valsts olimpiādes dalībnieks bija mūsu Edgars Danilovs.

Jau 11 gadus piedalāmies Tatjanas dienai veltītajā konkursā, kas vispār tiek rīkots 12 gadus. Pirmajā gadā mēs par to neko nezinājām, pēc tam neesam izlaiduši nevienu. Labākos darbus sūtām uz republiku, bija godalgotas vietas un piektajā dalības gadā izcīnījām “Grand Prix”. Slāvu rakstības dienās Daugavpilī startējam piecus gadus. Skolēni raksta sacerējumus, uzstājas ar dzejas lasījumiem, iestudē pasaku izrādes, lielākoties Puškina un Jeseņina. Pērn mūsu skolēns Ignats Makejevs šajā konkursā izcīnīja “Grand Prix”, agrāk bija pirmā vieta, šogad otrā vieta. Labi panākumi. Pateicoties dalībai krievu kultūras svētkos, divi mūsu skolēni brauca uz Krieviju ar Krievijas vēstniecības finansiālu atbalstu. Tie ir: Anastasija Bistrova un Andris Bižans.”

Kad pienāca laiks fotografēties, Jeļena aicināja doties skolas pagalmā, kur aug viņas mīļākie koki — kastaņas. Pilnībai pietrūka vien mīļākās puķes rokās — tulpes vai īrisa. Sarunas nobeigumā Jeļena atklāj, ka ir vēl divas pedagoģes, kuras ieguva profesiju un atgriezās strādāt savā dzimtajā pusē: Zoja Bistrova strādā Šķeltovas pamatskolā un Natālija Matiļkova ir skolotāja vietējā bērnudārzā, abas ir pelnījušas nonākt laikraksta slejās.

Juris ROGA