Cilvēks — kāds viņš ir?

Šim pasākumam mēs gatavojāmies kopā ar filozofijas skolotāju L. Kairāni. “Cilvēka filozofiskā izpratne ir saskatīt viņā ne tikai skaisto un krietno, bet arī slikto, nejauko.” Ar šiem vārdiem diskusiju sāka pasākuma vadītāji 11. klases skolēni Vadims Bovtramovičs un es, Aleksandrs Palijs.

Par to, kas ir diskusija, tās veidiem un mērķi savā prezentācijā pastāstīja 12. b klases skolniece Jūlija Meņicka. Izmantojot dažādus argumentus, diskusijas dalībnieki izteica trīs teorijas par cilvēku, trīs dažādus uzskatus par vienu un to pašu problēmu.
Cilvēks ir vislielākais brīnums. Kādam ir jābūt labam cilvēkam? Uz šo jautājumu atbildēja pirmā dalībnieku grupa. Viņu argumenti bija tādi, ka sliktu cilvēku nav — ir cilvēki, kuriem klājas slikti. Un tā ir mūsdienu galvenā slimība. Sliktu cilvēku nav — ir dažādi laba cilvēka kritēriji, stereotipi, slikti apstākļi.

“Katrā cilvēkā ir saule. Tikai ļaujiet tai spīdēt,” ar šiem dižā Sokrāta vārdiem savu uzstāšanos pabeidza pirmā grupa.

Tad vārdu lūdza oponenti, kuri mēģināja pierādīt, ka cilvēks pēc savas dabas ir slikts. No dabas viedokļa cilvēks ir sliktāks par dzīvnieku, jo dzīvnieki nelieto alkoholu, nesmēķē, nenodod, nenogalina, lai izceltos. Cilvēks, pārkāpjot dabas likumus, pārvērš zemi par kapsētu. Skolēni risināja sarunu par egocentrismu, garīguma deficītu mūsdienu pasaulē, citēja Voltēru, Nīči, Kantu un citus pazīstamus filozofus. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus Kristus mācīja piedot ienaidniekiem. Taču kopš tā laika cilvēks maz ko iemācījies. Kari, korupcija, alkatība pazudina cilvēkus arī tagad. Diskusija bija dedzīga, interesanta.

Visbeidzot mēs sadzirdējām 11. - 12. klašu audzēkņu trešās grupas uzstāšanos, kura uzskata, ka cilvēks pēc savas dabas vienlaikus ir gan labs, gan slikts. Skolēni atcerējās teiku par diviem vilkiem. Teikas prezentācijā bija apslēpta “rozīnīte”. Katrā cilvēkā noris cīņa, kas ir ļoti līdzīga divu vilku cīņai. Pirmais no viņiem pārstāv sliktumu (skaudība, greizsirdība, egoisms, meli). Otrais — labumu (miers, mīlestība, cerība, taisnība, uzticība). Kurš tad vilks uzvar? Vienmēr uzvar tas, kuru tu baro. Respektīvi, katram cilvēkam pašam jāizlemj, kuru viņam barot.

Skolēnu uzstāšanās bija sava veida kompromiss un apstiprinājums tam, ka mūsu dzīve ir vienotības un pretmetu cīņas likuma izpausme.

Ar dzejoļiem, kuros apslēpta filozofiska jēga, pie auditorijas vērsās skolas direktore L. Senčenkova. Bet viešņa no ģimnāzijas skolotāja V. Nalivaiko novēlēja skolēniem barot vilku, kurš pārstāv labo.

“Šodien kā nekad pasaules liktenis atkarīgs no iniciatīviem, radošiem, tikumiskiem cilvēkiem. Gribas cerēt, ka šādi cilvēki būsim mēs,” šādus vārdus diskusijas nobeigumā teica Vadims Bovtramovičs.

Aleksandrs PALIJS, “Varavīksnes” skolas 11. klases audzēknis