TH!NK ABOUT IT projekts Portugālē: ceļojuma piezīmes

Projekta ietvaros šī gada sākumā tika izveidota virtuāla kopiena, kas balstījās uz Eiropas žurnālistikas centra ierosināto iniciatīvu izpētīt visus ar ūdeni saistītos aspektus. Laikā no 2011.janvāra līdz martam projekta dalībnieki veidoja savus emuārus, iesūtīja fotogrāfijas, kur pētīja ūdens postošo ietekmi uz sabiedrību, analizēja ūdens patēriņa statistiku, apkopoja civilizācijas vēsturē ierakstītos lielākos plūdu gadījumus, sniedza savus ierosinājumus, kā atrisināt ūdens nepietiekamību Āfrikas valstīs, kā samazināt ūdens piesārņotību, dalījās pārdomās par to, vai seno civilizāciju pielūgtajiem ūdens dieviem ir ietekme uz pašlaik notiekošajiem vides procesiem utt. Tika iesūtīti 456 raksti, iesniegti vairāki simti fotogrāfiju. Rezultātā projekta žūrija profesionālu žurnālistu, vides speciālistu un fotogrāfu sastāvā, balstoties uz tādiem kritērijiem kā oriģinalitāte, ietekme uz sabiedrību, kvalitāte un multimediju izmantojums, izvēlējās trīsdesmit veiksmīgākos jaunos blogotājus un fotogrāfus, kas aprīļa vidū devās uz Lisabonu mācību ekskursijā. Par to, kādas zināšanas ieguvām un cik saturīgi pavadījām laiku multikulturālā sabiedrībā, vēsta manas ceļojuma piezīmes.

17.aprīlis. Ierašanās. Eiropas Komisija, šķiet padomājusi par visu — gan par to, lai mums nebūtu jāpavada garas stundas lidostā, lai mēs veiksmīgi nokļūtu savos viesnīcas apartamentos un pēc iespējas ātrāk iejustos projekta grupā. Pat tāds neliels šķērslis kā numuru neesamība uz ēku sienām netraucē samērā ātri atrast vajadzīgās vietas, jo portugāļi, pat tie, kuri ar angļu valodu ir uz “jūs”, pēc savas dabas ir ļoti izpalīdzīgi. Kāda lisaboniete nakts vidū palīdz man atrast nepieciešamo ēku, un tas, ka mēs sazināmies spāniski+portugāliski+angliski, ierašanos šajā dienvidu zemē padara vēl jo interesantāku.

18. aprīlis. Pirmā mācību diena. No rīta iepazīstamies. Tie, kuri virtuālajā vidē šķita samērā noslēgti un nepieejami, īstenībā izrādās ārkārtīgi komunikabli un pozitīvi noskaņoti cilvēki. Brokastis sākas ar sarunu par starptautisko korupciju, kurā īsts eksperts izrādās dalībnieks no Beļģijas, organizācijas Transparency International biedrs. Eiropas Komisija paredzējusi mūs iepazīstināt ar jaunākajiem projektiem saistībā ar ūdeni un vidi veselas dienas garumā. Ja globālās sasilšanas cēloņi un ietekme jau ir samērā zināmi aspekti, tad klimata pārmaiņu procesi Portugāles un Vidusjūras baseina valstu kontekstā tiek plaši pār-spriesti. Dodamies uz Eiropas Jūras Aizsardzības aģentūru (European Maritime Safety Agency), kur uzzinām gan par lielākajiem izaicinājumiem ūdens aizsardzībā, gan par to, kas tiek darīts, lai mazinātu no kuģu kursēšanas veidojošos ūdens piesārņotību. Par to pēcāk būs jāraksta analīze.

19. aprīlis. Šodien teorētiskās apmācības tiek veiksmīgi īstenotas dažādu praktisko aktivitāšu ietvarā. Rīta pusē dodamies uz Ūdens muzeju un akveduktiem, bet pēcpusdienā uz Lisabonas piepilsētu Sintru. Tur atrodas Monserrate aizsargājamais dabas parks, kur esošo sugu daudzveidība pārsteidz pat rūdītākos dabas pētniekus — šeit ir ne vien Ķīnas raudošā ciprese, Kanāriju salu augi, Himalaju rododendri, bet arī agaves, kamēlijas un meksikāņu dārziem raksturīgās palmas. Tas vien, ka esam šādā dabas daudzveidības ielokā, nebeidz sajūsmināt, bet vēl jo lielāks pārsteigums rodas, kad parka projektu koordinatores iesaista mūs ekosistēmas saglabāšanā — mēs sniedzam savus ieteikumus topošā projekta vajadzībām, kā arī veicam pavisam nelielu, bet nozīmīgu uzdevumu — piekaram putnu būrīšus pie viena no senākajiem parka kokiem.

20. aprīlis. Es nekad nedomāju, ka man būs izdevība vērot delfīnus to dabiskajā vidē. Lielākoties cilvēki šos vienreizējos, graciozos un, kā tiek lēsts, maģiskām spējām apveltītos zīdītājus iepazīst šovos, līdzīgos, kādus rīko mūsu kaimiņvalsts delfinārija vadītāji Klaipēdā. Taču šodien mēs dodamies atklātā okeānā, lai kopā ar ekspertiem novērotu kādas delfīnu ģimenītes izdarības. Pārsteidzoši, ka šie cilvēki zina katra delfīna vārdu, to, kad viņš ir dzimis un pat kā mainījies viņa svars dzīves laikā. Delfīni, šķiet, priecājas par cilvēku iesaistīšanos viņu gaitās, mazie met kūleņus, kamēr lielie ir rāmāki un gaida kārtējo gardo no piekrastes atvesto kumosu. Tiesa, nebēdnības nav pastāvīgas, uzzinām arīdzan par vairākām problēmām. Pēcpusdiena paiet citā, Arrabida dabas parkā, kur seko rūpīga iepazīšanās ar kārtējo ES atbalstīto projektu.

21. aprīlis. Pēdējā mācību dienā tiek organizēts brauciens uz Alcantaras notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm. Šeit mēs tiekam iepazīstināti ar galvenajām problēmām un izaicinājumiem Portugāles kontekstā, savukārt pēc tam sniedzam oficiālu projekta interviju par ūdens situāciju savās valstīs, lielākajiem šķēršļiem, ar kādiem sastopas žurnālisti un fotogrāfi, veidojot materiālus par ūdens piesārņošanu, ūdens nepietiekamību utt., kā arī ierosinām atsevišķas iniciatīvas turpmākajiem ES projektiem.
22. aprīlis. Mājupceļš.

Kas pēc projekta ir mainījies... Ir radusies pārliecība, ka zemeslodes diametrs samazinās un pasaules iedzīvotāji savā ziņā kļūst par kaimiņiem. Lisabonā satiku Meksikas pārstāvi, kura mācījusies Madridē, izgājusi praksi Beļģijā, bet vasarā plāno doties uz Maskavu, jo tur viņai ir daudz projektos iegūtu draugu. Iespējams, pa ceļam uz brītiņu viņa iegriezīsies arī Latvijā. Viens no aktīvākajiem un radošākajiem dalībniekiem bija beļģietis Benno, kurš profesionālās darbības ietvaros ir apceļojis vismaz 90 pasaules valstis, kāpis kalnos un niris ar delfīniem, bet joprojām nebeidz brīnīties par jaunu vietu burvību un tikšanos ar interesantiem cilvēkiem. Tā kā šeit bija tāda valstu dažādība — dalībnieki no Meksikas, Brazīlijas, Filipīnām, Itālijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras utt. — Latvija kārtējo reizi neizcēlās starp krāsainākajām kultūrām. Taču tikai īslaicīgi, jo, kā mēdz teikt, vislielākā interese rodas tieši par nezināmo. Man jau atkal nācās pacietīgi skaidrot, ka Latvija atrodas pa vidu starp Lietuvu un Igauniju, ka oficiālā valoda ir latviešu, nevis krievu, ka pie mums vēl nav ieviests eiro. Un jau nākamajā rītā atklājās, ka daudzi no dalībniekiem ir bijuši pie Baltijas jūras, apceļojuši Kurzemes piekrasti, mācījušies Tartu un alkst aizbraukt uz Latvijas laukiem Jāņos, lai lēktu pār ugunskuru un ceptu šašlikus. Varbūt jau šogad...

Anna ZEMBLICKA