Latvija — Anglija — Latvija

Astrīda ir vietējā — dzimusi un augusi Šķeltovas pagastā, mācījusies Izvaltas vidusskolā, kura tajos gados tika reorganizēta par pamatskolu. Pēc tam sekoja mācības Višķu lauksaimniecības tehnikumā — specializācija mājsaimniecībā. Ieguva vidusskolas izglītību, iestājās Jelgavas Lauksaimniecības universitātē un pabeidza ar specializāciju tūrismā, vēlāk studēja arī uzņēmējdarbību maģistrantūrā. Darba gaitas uzsāka Jēkabpils pilsētā viesnīcā “Daugavkrasti”, no 2004. gada rudens līdz 2007. gada sākumam dzīvoja un strādāja ārzemēs. Vecāku mājās atgriezās pēc bērna piedzimšanas, jo uzskatīja, ka dzimtajās sienās tomēr sajūta drošāka. Darbu uzreiz nemeklēja, vēlējās maksimāli veltīt sevi bērnam, kuru nosauca interesantā vārdā — Annija. Nokristīja gan par Annu — vecmāmiņas vārdā. Šobrīd bērnam jau četri gadiņi. Pērnā gada decembrī pie pagasta ēkas Astrīda ieraudzīja paziņojumu par vakanci tautas namā un pieteicās darbā. Viņa izlēma, ka bērns ir gana paaudzies un mammai jāattīstās, lai bērnam arī turpmāk būtu interesanti pavadīt laiku kopā ar māti.

Lai gan uz šodienu sarunbiedrei nav kultūras darbinieka specialitātes, viņa plāno to iegūt, kad izpētīs iespējas mācīties, jo gatava pastāvīgi strādāt par kultūras darbinieci. Šobrīd darba pienākumu pildīšanā lielas problēmas nerodas, jo kultūras darbs kā tāds viņai nav svešs. Nebija pazīstama vien dokumentācijas daļa. Skolas un studiju gados Astrīda pati bija aktīva pašdarbniece, ilgus gadus dejoja latviešu tautas dejas skolas bērnu deju kolektīvā, turpināja dejot Jelgavā valstī plaši pazīstamajā kolektīvā “Kalve”. Teātrī darbojusies tikai skolas laikā, cik tas bija nepieciešams.

Vārdu sakot, jaunajā darbā nav vīlusies. Kad gāja strādāt, apmēram zināja situāciju kultūras jomā. Līdzekļu ir tik, cik ir, izvērsties plaši nav kur, tālab jādomā par projektiem. Tautas namā no padomju laikiem nav bijis nekāda liela remonta, tikai tagad pavērusies cerība: šī gada 17. februārī Lauku atbalsta dienestā iesniegts projekts par saietu namu rekonstrukciju Aglonas novadā. Tā mērķis — veikt Aglonas novada Šķeltovas un Priežmales saietu namu rekonstrukciju iedzīvotāju sabiedriskās dzīves aktivizēšanai un apdzīvotības saglabāšanai. Pro-jekta gaitā konkrēti Šķeltovas saietu namā paredzēts griestu remonts, grīdu, kāpņu izbūve, kāpņu margu remonts, lieveņa un ieejas pandusa izbūve, sienu apdare, iekšējo durvju nomaiņa, elektroinstalācijas atjaunošana, ūdens apgādes, kanalizācijas ierīkošana, santehnikas uzstādīšana, apkures instalācijas nomaiņa, ieejas mezgla, nojumes rekonstrukcija.

Šobrīd Šķeltovas tautas namā darbojas četri kolektīvi: ansamblis “Zvoņņica”, vokāli instrumentālā grupa “Foršs laiks”, Austrumu deju grupa “Xabibi” un dramatiskais kolektīvs, kuru veido bērni un jaunieši. Astrīda plāno izveidot pieaugušo dramatisko kolektīvu, kas uzstātos vismaz uz lielākajiem svētkiem. Pagaidām viņa nebūvē dižākus plānus, jo uz papīra var visu kaut ko sarakstīt, jo papīrs pacieš visu, bet kāda tam būs jēga, ja nekas nerealizēsies. Pagastā ir daži cilvēki, kas māk dzīt jokus, taču viņus grūti ierunāt kāpt uz skatuves. Patiesībā neko vairāk no jaunās vadītājas nevar prasīt, jo viņa nostrādājusi tikai pāris mēnešus.

Vispār iedzīvotāji pašdarbībā nav viegli iesaistāmi, šī problēma pastāv ne tikai Šķeltovā, bet arī jebkurā citā pagastā. Par pašdarbniekiem nekļūst, jo cilvēki ir iesīkstējuši savā ikdienā, pašiem sevi grūti pārvarēt, dažreiz grūti izrauties no bezcerības. Filozofija vispārzināma — naudas nav un neko negribas, sēdēšu mājās. Lai arī daudz gribētāju kļūt par pašdarbniekiem nav, Astrīda uz visu raugās optimistiski: priekšā Lieldienas, un ir liela vēlme sarīkot skaistu pasākumu ar lielu dalībnieku skaitu un labu aktivitāti. Šķeltovas īpatnība ir daudznacionālā vide — jebkuram pasākumam jābūt vērstam uz visām tautībām. Plakātus nākas rakstīt latviešu un krievu valodā, arī scenāriji jāmeklē abās valodās. Lielu palīdzību un atbalstu jaunajā darbā manai sarunbiedrei sniedz iepriekšējā vadītāja Ļena Afanasjeva, kura ir gan konsul- tante, gan padomdevēja, ja kaut kas ir jādara krievu valodā.

Ieskatoties Šķeltovas tautas nama galveno pasākumu plānā uz 2011. gadu, var secināt, ka lauku miestiņam tas gana labs: ir izvēle doties uz diskovakaru, balli vai svētku sarīkojumu. Pēc Lieldienu pasākuma ieplānots Mātes dienai veltīts pasākums “Balta nāca māmuliņa...”, Atpūtas vakars “Tiem, kam pāri 50”, svētki bērniem “Mīļā bērnība”, diskovakars “Īsa, īsa Jāņu nakts” un citi.

Kā katram no mums, arī Astrīdai ir hobiji. Bērnībā ar tēvu abi vietējā dīķi makšķerēja. Tagadējie hobiji ir apģērbu šūšana un dejošana. Kad atļauj laiks, lasa grāmatas. Tagad tas jādara īpaši daudz, jo bērnam patīk klausīties pasakas. Ir savi iemīļoti televīzijas raidījumi, savukārt dators tiek lietots tikai pēc nepieciešamības. Savulaik kopā ar māsu Mariju krāja kalendārīšus, tagad ar tiem spēlējas bērns. Laukos Astrīdai patika vienmēr, arī tagad ar mammu tur nelielu piemājas saimniecību. Mamma, kura ģimenes apstākļu dēļ savulaik nespēja realizēt sapni kļūt par vilciena pavadoni, bija vienkārša slaucēja, tētis — fermas darbinieks, diemžēl ir aizsaulē jau 17 gadus.

Šeit varētu likt punktu, ja vien Astrīdas dzīvē nebūtu bijis interesants laika posms ārzemēs, par kuru palūdzu dalīties atmiņās.
Astrīda: “Es braucu ar nelielu domubiedru grupu, kopā bijām septiņi. Turklāt nebraucām uz dullo, viss bija iepriekš izrunāts un sarunāts, bet nebija noformēts ar oficiāliem līgumiem, vienošanās bija mutiskas. Kad atbraucām, izrādījās, ka piedāvājums mūs neapmierina, tāpēc sadalījāmies un meklējām citu darbu. Dzīvesvieta mums bija, zinājām, ka var iet pieteikties uz darba aģentūrām. Tā arī darījām, pēc trim nedēļām atradu darbu. Protams, jau turp braucot, labi zinājām, lai izdzīvotu pirmo laiku, ir jābūt savai naudai. Skaidrā nevedām, visu darījām caur bankas kontu. Neteikšu, ka bija viegli, patiesībā bija grūti, bet mums bija konkrēts mērķis — nopelnīt naudu. Atpakaļ bez naudas nebrauksim, šī apņēmība bija ļoti liela un palīdzēja psiholoģiski. Nekādā ziņā tie nav no dzīves izmesti gadi. Ārzemēs es kļuvu drošāka, pārliecinātāka par saviem spēkiem un spējām, iemācījos angļu valodu saziņai sarunu līmenī, jo skolā mācījos vācu valodu. Tie bija pusotra gada kursi, nodarbības ļoti nopietnas un notika pāris reizes nedēļā ar eksāmenu galā. Mācīja pakāpeniski, tāpēc valodu apguvām salīdzinoši viegli un labā līmenī — katrā ziņā spējām saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Dzīvoju Anglijas izmēriem nelielā pilsētā — Bedfordā, netālu no Londonas. Pārtikas ziņā Anglija ir dārga, bet ne tāda, kā Norvēģija vai Zviedrija. Mēs jau zinājām veikalus, kāda kur pārtika, kur lētāka un labāka. Finansiāli ekonomiskajā ziņā tas laika posms, kad ieradāmies svešajā zemē, nebija ne labs, ne arī tik slikts, kā tagad. Ja vajadzēja darbu, ar piepūli, bet varēja atrast. No drošības viedokļa arī neko sliktu nevaru sacīt. Uz valodas kursiem gājām vakaros un tālu gabalu. Nekādu ekscesu nebija. Vienkārši cilvēkiem ir tendence atrast sliktāko un pasniegt to medijos, tāpēc rodas aplams priekšstats. Visur ir noziedzība, pārsvarā vairāk problēmu rada iebraucēji no Austrumu valstīm. Vietējie arī var sagādāt galvassāpes, jo ir pieraduši staigāt uz klubiem, kur daudz lieto alkoholu. Bet nemeklē pats sev kašķi, nevajadzēs ciest.

Es strādāju rūpnīcā — gan vienkārši ar puķēm, gan izgatavoju ziedu pušķus. Puķu likšana bija viegls, bet garlaicīgs darbs, savukārt pušķus veidot ir pasmagi. Lai vai kā, tur bija stabilitāte. Savi plusi un mīnusi ir visās vietās. Darbs ļoti nopietns: no rīta mēs sapulcējāmies pie aģentūras precīzi laikā, tad sauca uzvārdus, ja cilvēks ir, to atzīmēja. Ar autobusu aizveda uz rūpnīcu, tur atkal gaidījām, kamēr katru nosauca un pateica, uz kuru milzīgā rūpnīcas galu iet. Viņu birojā vien strādā desmiti cilvēku. Uz konveijera līnijām bija “vaizeri” jeb mūsu izpratnē — brigadieri, kuri atbildēja par kvalitāti, kvantitāti utt. Jāatzīst, man viņi nelikās īpaši centīgi darbinieki. Darba temps augsts, bet brīžiem līnijas palaida lēnāk, kad pēc produkcijas nebija liels pieprasījums. Slinkot nevarēja jebkurā gadījumā, vietā paņems citu, un viss. Samaksas ziņā mūsu redzējumā bija vērts braukt. Bet es neteiktu, ka tā bija liela peļņa tiem, kuri domāja par apmešanos uz pastāvīgu dzīvi Anglijā, nevis atgriešanos uz mājām, vienalga, uz Poliju, Lietuvu, Latviju vai tamlīdzīgu valsti. Taču viennozīmīgi stabilitāte tur bija lielāka nekā Latvijā.

Esmu cilvēks, kurš mīl dzimtās mājas. Tomēr man nebija grūti izturēt bez dzimtās puses, jo atšķirībā no daudziem citiem, kas naudu tikai krāja, es bieži braucu uz mājām. Nebiju no tiem, kuri gadiem nebrauc, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Vecāku mājas mums pieder jau nez kurā paaudzē, tās visi saucam par savu māju, lai kur mēs dzīvotu, jo mūsu ģimene ir saliedēta un draudzīga.

Es aizbraucu pat ne tik daudz naudas dēļ, cik ļoti gribējās redzēt kaut ko jaunu. Man bija iekrāta pieredze katru gadu ar deju kolektīvu braukāt pa ārzemēm. Būdama studente, trīs mēnešus uzturējos Norvēģijā. Tad sekoja trīs gadi mājās, nekur nebiju ceļojusi, tālab piekritu piedāvājumam un ar draudzeni aizbraucu.

Bērns piedzima Anglijas slimnīcā, kad jau tur biju nostrādājusi vairāk par diviem gadiem. Es domāju, tagad daudzi zina, ko nozīmē dzemdības ārzemēs: tāpat kā pie mums, bet daudz vienkāršāk, jo nav nekādu bezjēdzīgu ierobežojumu. Piemēram, nevajadzēja iziet nekādas ultrasonogrāfijas. Uz pārbaudēm slimnīcā nācu kājām — 10-15 minūšu gājiens. Apskatās, ja netuvojas dzemdības, atlaiž mājās. Pat tad, kad pateica, ka būs jādzemdē, es drīkstēju aiziet mājās pēc visa nepieciešamā. Dzemdības norit atsevišķā telpā, tev vienam apkārt tekalē mediķi.

Attieksme — kolosāla. Ja kaut ko nesaproti viņu valodā, pacietīgi skaidro vēl un vēl. Mediķi palātā ienāca ar smaidu, uzmundrināja, ik pēc 15 minūtēm pārbaudīja bērna sirdspukstus. Viņi strādā maiņās, kad nāk jauna maiņa, notiek iepazīšanās, un dakteris pasaka, līdz cikiem viņš būs pacienta ārsts. Nāk cita maiņa, atkal tas pats. Tā bija vienkārša, bet liela pilsētas slimnīca, labi aprīkota ar dažādu aparatūru. Pēc dzemdībām pārveda uz palātu, kurā bija četras gultas, nodalītas ar aizkariem. Bērns ir visu laiku blakus mātei. Es visu redzēju — kā viņu nosver, kā saģērbj, kur noliek utt. Ja viss labi, jau otrajā vai trešajā dienā sievieti ar bērnu atlaiž mājās. Medicīna vispār ir ārkārtīgi dārga, lieku dienu slimnīcā neturēs nevienu. Dzemdības man nemaksāja neko, jo biju nostrādājusi legāli divus gadus. Ja darbā gadījās saslimt, vajadzēja pašam meklēt ārstu, bet maksāt par ārstēšanu nevajadzēja. Tāpēc jau no algas ietur ļoti lielus nodokļus, ne pa jokam. Citi smējās, ka nav vērts strādāt lieku dienu, lielo nodokļu dēļ ieguvums ir pavisam neliels.

Nezinu, vai brauktu vēlreiz — tagad ir bērns, liela atbildība. Citi brauc, atstājot bērnus šeit, bet es tā noteikti negribētu darīt. Viena lieta uz pāris mēnešiem, bet vecāki atstāj bērnus gadiem ilgi, atsvešinās viens no otra. Kad beidzot paņem bērnu uz ārzemēm, brīnās, ko viņš tik dusmīgs un neapmierināts. Ārprāts, ārprāts! Principā, labi izpētot apstākļus, var braukt ar visu bērnu, jo tur arī ir bērnudārzi, var auklīti sameklēt. Tiesa, tas ir liels risks, sevišķi braucot pirmo reizi.”

Juris ROGA