Manu radu un novadnieku piemiņai
(Turpinājums. Sāk. 19. numurā, š. g. 8. martā )
2. daļa.
Jaunības gadi
Dzīve turpinājās, kļuva mazliet vieglāk. Vecāki vēl bija jauni, bērni skolēni pamazām izauga. Pat mācīties vidusskolā mēs aizgājām uz kaimiņu Druju, lai neīrētu dzīvokli vai neapmestos internātā. Nebija naudas, arī palīgi mājā vienmēr bija vajadzīgi. Pēc skolas brīvā laika nebija. Lūk, jums arī atbilde, kāpēc jaunieši nepieļāva huligāniskas izdarības.
No Sibīrijas atgriezās novadnieki, radi. Svētdienās pēc dievkalpojuma baznīcā vai nu pie mums, vai arī pie viņiem pulcējās ap 20 cilvēku. Acīmredzot tāpēc mums saglabājušās sirsnīgas attiecības starp brālēniem un māsīcām. Mēs nedalījām arī mantojumu, kas nebija diez cik liels: kurš strādāja uz zemes, tas arī saņēma to.
Vidusskolā mūs mācīja lieliski skolotāji. Gadījās visādi arī toreiz, taču viņi centās nogludināt asos stūrus. Par ārpusklases darbu skolotājiem neko nemaksāja. Tomēr cik daudz pedagogi deva mums! Viņi neaizturēja tos, kuri gribēja iet studēt uz garīgo semināru, vai arī doties uz citu pilsētu, kad kļuva skaidrs, ka mums pēc varas iestāžu pavēles pāris gadu nāksies nostrādāt sovhozā. Lai gan vēsture atkal atkārtojās: tos, kuri atstāja dzimtās vietas, gaidīja ērkšķaināks ceļš. Bet mēs, kuri palikām, tomēr ieguvām izvēles brīvību.
Reizēm atceros, kā kādreiz labākais miega līdzeklis bija bieza grāmata “Traktori” — viena uz divām. Kad lasīju es, gulēja draudzene, kad lasīja draudzene, gulēju es. Taču kaut ko jau mēs iegaumējām, jo nekādas zināšanas nav liekas. Bet bezizejas brīžos, jau studējot institūtā, es tulkoju tehniskos tekstus Jelgavas studentiem. Te zināšanas par traktora uzbūvi man arī noderēja. Arī jaunībā grūtību bija gana, taču tās ir paciešamas pavisam citādi nekā vecumdienās. Atmiņā saglabājies daudz gaišu notikumu. Gan tūristu salidojums, kur mēs dziedājām ģitāras pavadījumā kopā ar jauno Juriju Antonovu. Mēs klausījāmies iesācēja Raimonda Paula mūziku un pat dejojām, kad viņš spēlēja Rīgas klubos.
Maskavā mēs tikāmies ar slaveno Tūru Heijerdālu, lielo ceļotāju. Planetārijā, kur viņš uzstājās, pirmo reizi ieraudzījām dienvidu zvaigž-ņotās debesis un to galveno zvaigznāju — Dienvidu krustu. Naudu šim braucienam nopelnījām paši. Ar divriteņiem vēl braucām apskatīt neappludināto Staburagu, dziedājām dziesmas Vecrīgas ielās. Es rādīju saviem draugiem Brīvības pieminekli. Mana māmiņa, tāpat kā daudzi citi, vāca naudu pieminekļa celtniecībai un bija tā atklāšanas lieciniece. “Apskaudiet mūs, apskaudiet līdz sirmam vecumam, Agatas Nesaules romāna varoņi!” Romāna varone kļuva bagāta, taču viņai jau bija liegta iespēja paskrieties pa rasotu zāli savā viensētā, nekad dzīvē viņa vairs neredzēja Staburaga, Siguldas, atjaunotās Rīgas skaistumu.
Mēs bezgala cienām tos novadniekus, kuri nokļuva ārzemēs, taču atceras savu dzimteni un palīdz tai. Taču vienlaikus dīvaini, smieklīgi un pārņem kauns, kad valsts gatavojas piešķirt viņiem dubulto pilsonību, bet vēl atdod mājas, kuras esam saglabājuši un atjaunojuši. Nereti taču šīs mājas tiem cilvēkiem pat nav vajadzīgas, tāpēc ar laiku tās pārvēršas drupās.
Atceros kādu kuriozu gadījumu, kas notika Rīgā. Kāda dāma no Amerikas saņēma mantojumā māju. Kaut ko viņa tajā pārtaisīja un uzreiz gandrīz divkārtīgi paaugstināja īres maksu. Viņa sevišķi lepojās ar to, ka pagalmā novietoja vāzes ar puķēm. Īrnieki mēģināja strīdēties ar sievieti, bet viņa nosauca tos par “mežoņiem”. Ar to nepietika, kādu reizi Rīgas tirgū dāmu apzaga. Mans radinieks piedāvāja viņai naudu, uz ko sieviete visai asi atbildēja, ka “viņai no šīs mežoņu un ubagu valsts nekas neesot vajadzīgs”. Var nodomāt, ka Amerikā neviens nekad nav aplaupīts... Taču mans radinieks neko nesāka skaidrot šai sievietei. Viņš vienkārši sāka dziedāt jautru padomju laiku dziesmu. Domāju, ka dāma neko nesaprata. Bet Dievs ar viņu. Kā tur teikts: “Nekaisiet pērles cūku priekšā...”
Lai visiem kļūtu saprotams, par ko es te runāju, pastāstīšu nedaudz par pēckara Vāciju, kur pēc institūta beigšanas man nācās stažēties.
Mēs atbraucām uz šo valsti saulainā septembra rītā. Visur bija redzami plakāti ar skaistas, jaunas meitenes portretu un uzrakstu “Man — 20!” Tas bija jaunās Vācijas portrets.
Mēs tikām apveltīti ar uzmanību un gādību, kaut arī ēdināja mūs visai pieticīgi. Arī paši vācieši, it sevišķi studenti, nebija diez cik pārtikuši. Tomēr drupas te neredzēja. Tikai viena baznīca Berlīnē apzināti nebija atjaunota — par mācību nākamajām paaudzēm.
Mūs sevišķi pārsteidza mazā pilsētiņa Baucena, kā arī Drēzdene. Baucenā cilvēki runāja dīvainā, bet gandrīz saprotamā valodā. Tie bija sorbi. Viņus nespēja iznīcināt pat Hitlers, lai gan Baucenas cietumā bija ieslodzīts pats Ernsts Tēlmanis. Tagad maz kurš zina šo dižo vācieti. Dievkalpojums Baucenas baznīcā notika divās valodās — sorbu un vācu, turklāt tajā bija divi altāri, taču tas nevienu nemulsināja. Sorbi varēja studēt Drēzdenes universitātē savā dzimtajā valodā (interesanti, kāpēc tad mēs nevaram studēt latgaliešu valodā?)
Taču mūs īpaši pārsteidza Drēzdene. Šo pilsētu muzeju pašās kara beigās pilnībā bija izpostījuši amerikāņi. Bet pēc 20 gadiem iedzīvotāji ar visas valsts palīdzību atjaunoja to. Vai jums tas ko izsaka? Kad mēs pienācām pie Drēzdenes galerijas, pie ieejas mūs pārsteidza uzraksts ar krītu krievu valodā. Kā tas varēja saglabāties? Kāpēc to nenodzēsa? Izrādījās, ka vācieši apzināti saglabāja to. Tur bija uzrakstīts: “Pārbaudīts. Mīnu nav.”
Vācijas iedzīvotāji pieredzēja visu ko — gan kara laikā, gan vēlāk. Tomēr cilvēki, kuri bija pateicīgi par izglābšanos, nosargāja tikai to labo, nosargāja un tagad nodod saviem bērniem. Tieši Drēzdenē iedzīvotāji sevišķi aktīvi cīnās pret neofašistiem.
Vācijā mūs ļoti pārsteidza tas, ka studenti no rītiem gāja uz institūtu ar bērnu ratiņiem. Izrādījās, ka valdība sniedz visāda veida palīdzību jaunajām ģimenēm. Jaunībā spēka pietiek visam: ir iespēja gan mācīties, gan audzināt bērnus. Jaunā ģimene Vācijā, tāpat kā Polijā, saņēma pat atsevišķu dzīvokli. Bet pēc otrā bērna piedzimšanas pilnībā tika dzēsts kredīts. Iespējams, tagad dažam labam kļūs skaidrs, kāpēc Vācija arī mūsu dienās tik ātri pārvar krīzi.
Kā savu lielāko lepnumu vācieši mums parādīja krievu sādžu pie Potsdamas. Viņi aizveda mūs uz Aleksandra laukumu un pastāstīja, ka šis laukums bija nosaukts krievu cara vārdā. Turklāt viņi solīja palīdzēt mums apgūt vācu valodu un savu vārdu turēja. Bet pašlaik mūsu valstī pārāk daudz tiek lietota angļu valoda. Mēs esam aizmirsuši, ka kādreiz vācu valoda, tāpat kā krievu valoda, bija viena no visizplatītākajām Rīgā. Kāpēc tad mēs nesaglabājām to un atkārtojam savas kļūdas? Nav vieglāk arī ar krievu valodu: dižās valodas vietā mēs ieviešam jauniešu slengu vai pat lietojam lamu vārdus! Grēks smieties, bet jāsmejas!
Mūsu novadnieks M. Brazevičs, kurš pēc ilgām ciešanām kļuva par zinātnieku, dzejnieku, rakstīja par Krāslavu kā par mīļoto sievieti: “Pilsēta ir mans sapnis, pilsēta ir mana mīlestība. Un mans sapnis tālajā, svešajā pusē...” Daudzus gadus viņš pavadīja Sibīrijā, strādāja tur, mācījās pats un mācīja citus.
Kādu reizi mūsu kinoteātrī viņš pasniedza mācību stundu jaunajiem. Zinātnieku viņa bērnības draugs pazina ne uzreiz. Palūdza atgādināt, kur viņi varēja tikties. Medards iesaucās: “Kā tad tu nevari atcerēties? Mēs kopā ar tevi ganījām govis!” Meitenes apkārt tikai iesaucās pārsteigumā, bet zinātnieks jautri iesmējās, tāda nodarbošanās taču bija tipiska jebkuram Latgales puikam. Viņa sapnis piepildījās — M. Brazevičs atdusas Krāslavas pilsētas vecajos kapos. Viņš bieži apmeklēja šo pilsētu un, lūk, uz visiem laikiem palika te!
Vācu tauta pārdzīvoja briesmīgu traģēdiju, un ne vienu vien. Viņu karogā ir melnā svītra. Taču ir arī sarkanā — piemiņai par izlietajām asinīm, bet galvenā — dzeltenā, saules, nākotnes krāsa.
Mums ir ko pamācīties no šīs tautas. Kāpēc drupu vietā diezgan ātri viņi uzcēla stabilu valsti? Sākotnēji, domājams, pamodās vāciešu sirdsapziņa. No ļaunuma drupām radās domas par labo. Kāpēc tā nevaram darīt mēs? Tāpēc ka ar godu sagaidām pat tos, kuri bēga kopā ar ienaidniekiem. Tieši viņi iegūs dubulto pilsonību. Bet tie, kuri dzīvoja, strādāja te savas valsts labā, atgriezās no izsūtījuma, neizdzina no savas mājas daudzbērnu ģimeni (bet tā patiešām bija), ir nepelnīti aizmirsti. To visu apbrīnojami aprakstīja savā dzejolī “Uz ziemeļiem” mūsu novadnieks, Daugavpils skolotājs Arsenijs Farmakovs. Tajā dzejnieks apraksta, kā viņus ceļā pavadīja ziedošie pūpoli, čukstēja papeles un gar vagoniem svilpoja ziemeļu vējš, kā skatam pavērās klaji tīrumi, drūma auksto ziemeļu daba un ceļā tika pavadītas nebeidzamas naktis. Bet nekas, arī tur viņi nedomāja par likstām un spēja atrast savu laimi.
Spēja un atrada! Kas tad ir labāk: pēc iespējas biežāk atgādināt par nelaimēm un bēdām, nojaukt nevēlamus pieminekļus, maskējot ar to nevēlēšanos veidot jaunas attiecības un laimīgu dzīvi? Vai kas cits?
Spānijā taču ir ģenerāļa Franko piemineklis, neviens pat nedomāja nojaukt to. Tiesa, ziedus nenes... Drīzāk spāņi tos aiznesīs dīvainajam Donam Kihotam. Un ar visu to dzīve Spānijā nav pasliktinājusies... Tad padarīsim savu dzīvi labāku arī mēs!
Ņina GADŪNE