Sirds aicinājums

Dzīvesstāts
Lai arī dzimusi Daugavpilī, Ināra ir krāslaviete, savulaik pabeidza Krāslavas ģimnāziju, studēja Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē, kur ieguva sākumskolas skolotājas specialitāti, bet par skolotāju nekļuva. Pēc vairākiem gadiem uzsāka studijas Baltijas Starptautiskās akadēmijas Daugavpils filiālē tiesību zinātnēs un tās sekmīgi pabeidza.

Darba gaitas Ināra sākusi 1984. gadā Krievijas ziemeļos — Arhangeļskas apglabā, Lešukonskas ciematā kā audzinātāja vietējā bērnudārzā. Par savu tālo ceļojumu viņai ir jāpateicas dzīvesbiedram Jevgēnijam, kurš Rīgā izmācījās par civilās aviācijas dispečeru un saņēma turp norīkojumu darbā. Savu iespēju par labām sekmēm palikt Baltijā, konkrēti Lietuvā, viņš neapdomīgi uzdāvināja kādam kursa biedram, kurš bija apprecējis lietuvieti un burtiski izlūdzās šo vietu. Pēc tam citu variantu vairs nebija. Ināra uzsver, ka vīram darbs ļoti paticis, Arhangeļskas apglabā nodzīvojuši pat gadu ilgāk par obligāti atstrādājamiem trim, bet nācās pieņemt lēmumu doties mājupceļā ļoti šausmīgo dzīves apstākļu dēļ un bez jel kādām cerībām tos uzlabot. Rīgā darba nebija, apmetušies Krāslavā pie vecākiem. Abi pārkvalificējās — dzīvesbiedrs strādā muitā, Ināra 1989. gadā sāka strādāt Krāslavas rajona padomes Izglītības nodaļā par sekretāri.

Saikne ar Krāslavas dzimtsarakstu nodaļu Inārai sākās 1984. gada vasarā — jūlijā šeit toreizējā iestādes vadītāja Ģertrūde Šlikova reģistrēja Ināras un Jevgēnija laulību. Kas gan toreiz varēja paredzēt, ka pēc nepilniem desmit gadiem — 1992. gadā — Ināra pati strādās Krāslavas dzimtsarakstu iestādes inspektores amatā, kurp viņu uzaicināja Šlikovas kundze. Līdz šai dienai dzimtsarakstos nostrādāti 19 gadi, no tiem 14 vadītājas amatā.

Pirmo darba piedāvājumu Ināra atteica, jo juta lielu nedrošību — izglītības nodaļas sekretāres darbs un laulību reģistrācija viņas prātā bija divas nesavienojamas lietas. Ināra kā sekretāre nebijās no darba ar dokumentāciju, bet laulību reģistrācija — tas ir daudz nopietnāk. Nebija pārliecības, ka spēs apstāties cilvēku priekšā, nekļūdīgi visu norunāt un vēl atstāt pozitīvu iespaidu. Bet Šlikovas kundze neatlaidās un aicināja otrreiz. Šoreiz Ināru uzmundrināja dzīvesbiedrs, kura “ej” bija viņai liktenīgs. Tagad viņa nenožēlo savu tās dienas lēmumu, šo darba vietu uzskata par savu un saka milzīgu paldies Šlikovas kundzei, kura spēja jaunajā sievietē pamanīt kaut ko tādu, kas pašai nebija pamanāms, bet šim darbam ļoti nepieciešams.

“Toreiz šim piedāvājumam piekritu ar norunu, lai viņa paskatās, vai es vispār varu darīt šo darbu,” atceras Ināra. ”Vēl nebiju noformēta darbā, kad reģistrēju pirmo pāri, un Šlikovas kundze pateica: “Būs labi!” Viņa nekļūdījās, jo ir apveltīta ar fenomenālām spējām, kas ļauj saprast un izjust otru cilvēku. Ne velti viņa ir pazīstama ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām, savulaik bijusi neskaitāmos semināros, kur pati rādīja reģistrācijas, viņas pieredze ir kolosāla. Starp citu, agrāk tā bija forša lieta, kad es atnācu strādāt, tā vairs nebija. Proti, tika organizēti semināri, skates, kur visas Latvijas dzimtsarakstu darbinieki sanāca kopā un skatījās reģistrācijas procesu dzīvajā, ar reāliem pāriem. Tagad jāpaļaujas uz nejauši iegūtu informāciju, ja kaut kur tiec aizbraukt — tā ir liela veiksme. Biežāk ir, ka kāds atnāk ciemos un pasaka ko jaunu. Tas ir labi, jo mums visiem vajag pilnveidoties, nevar sēdēt, klēpi rokas salikušiem, jo laulību šodien var reģistrēt jebkurā dzimtsarakstu nodaļā, tas būtībā rada konkurenci.”

— Kādas īpašības nepieciešamas jūsu darbā?

— Mums faktiski jāsaliek kopā četras profesijas: psihologs, pedagogs, jurists un aktieris. Ceru, ka man tas izdevies labi. Starp citu, mans pirmais reģistrētais pāris pašķirās, bet visam jāpieiet no gaišās puses — katram savs ceļš dzīvē. Reiz pie mums reģistrēja laulību pāris no Rīgas. Ne līgavai, ne līgavainim ar Latgali nav nekāda sakara, vienkārši izvēlējas klusāku vietu, lai neviens neko nezina. Pēc tam mums bija milzīgs prieks dzirdēt, ka viņi palika ļoti apmierināti un nenožēlo, ka braukuši tādu gaisa gabalu.

Kādreiz biju domājusi, ka cilvēki neklausās, ko tu runā reģistrācijas laikā. Īstenībā klausās ļoti uzmanīgi, turklāt katru vārdu. Tāpēc nedrīkst kļūdīties vai ar savu tekstu nejauši aizvainot. Atceros vēl vienu pāri — paši rīdzinieki, arī viņu bērni rīdzinieki. Pāris izvēlējās vienkāršu reģistrāciju, bez mūzikas. Bet kaut kādi vārdi ir jāsaka. Nākamajā dienā nejauši satiku viņu bērnus, kuri pateica paldies un to, ka Rīgā viss esot citādāk. Pēc dienas vai divām atnāca jaunlaulātie un viņu pirmie vārdi bija par to, ka jūs ļoti pareizi sākāt reģistrāciju: “Parasti neviens nepievērš uzmanību tam, vai cilvēki tikai sāk kopdzīvi vai jau dzīvo kopā, bet mēs dzīvojam kopā jau desmit gadu!” Ar kaut kādu sesto prātu izjutu, kā sakārtot savu runu, un trāpīju. Šķiet, kas tur — sīkums, bet cilvēkam šī nianse ir ļoti svarīga.

— Kā Jūsu amatā vairāk — darba ar dokumentāciju vai reģistrāciju?

— Reģistrāciju ir ļoti maz, vairāk dokumentācijas. Tagad man tā vairs neprasa, bet tad, kad sāku strādāt, paziņas darba dienās man bieži jautāja: “Kāpēc tu ej uz darbu?” Redz, padomju laikā ie- dzīvotāju apziņā dzimtsaraksti saistījās tikai ar reģistrācijām. Īstenībā tā ir aisberga virsotne, lielākais apjoms veidojas no pašreizējā darba un arhīva grāma- tām. Mums bieži ir saskare ar valodniekiem, lai visu pareizi uzrakstītu. Bieži ir informatīvie semināri, lai neatpaliktu no likumdošanas.

— Vai tiešām visos 18 gados nebija kuriozu?

— Viens palicis prātā. Pie mums laulību ceremonija sastāv no divām daļām: juridiskā un liriskā. Juridiskā ir kā tiesas namā: “jā” vārds ir jājautā un atbilde jādzird. Runāju juridisko daļu un redzu, ka līgavainis man mirkšķina ar aci. Esmu strādājusi ilgus gadus, redzējusi dažādas situācijas. Satraukumā un emocijās cilvēkiem ne tikai plakstiņš noraustās, bet arī raudājuši ir un citas ķibeles gadījušās. Skatos, viņš pamirkšķina otru reizi, pēc tam trešo reizi, tad sapratu, ka kungs tā rīkojas tīšām. Tajā brīdī jau gribēju apturēt reģistrāciju, jo tas ir mans darbs, kas precīzi jāizpilda. Tādi gadījumi praksē ir bijuši, piemēram, kad kāds runā. Šajā gadījumā nepārtraucu — paskatījos uz līgavu, kura man šķita tik laimīga un padomāju, kāpēc man jābojā cilvēkam garastāvoklis tā neapdomīgā jokdara dēļ? Es turpināju savu darbu, viņš pārstāja mirkšķināt un viss beidzās laimīgi.
Reizēm cilvēki ir vieglprātīgi. Manā praksē nebija gadījumu, ka kāds neteiktu “jā” vārdu, bet Šlikovas kundzes praksē reiz līgavainis pateica: “Es padomāšu”. Reģistrācija tika pārtraukta, jo cilvēks nebija gatavs stāties laulībā, viņam jāpadomā. Laulības reģistrācija ir ļoti nopietns process, jokiem te vietas nav. Tas ir sava veida līgums, kuru noslēdz visu klātbūtnē. Ja atbilde ir “nē” vai padomāšu, tad juridisks fakts nenotiek.

— Vai atjaunotajā brīvvalstī dzimtsarakstu darbā ir kaut kas atšķirīgs no padomju gadiem?

— Mums tagad ir izsludināšana, kas agrāk nebija. Negaidīt mēnesi var tikai divos gadījumos — ja dodas karā vai ir uz nāves gultas. Ja kādam ir pretenzijas pret konkrētu laulību, tad mēneša laikā cilvēkiem ir iespējas tās izteikt rakstiskā veidā. Protams, ne jau tā, ka viena tante teica, bet pierādot savu pretenziju, piemēram, ar dokumentētiem faktiem. Šis laiks ir arī tādēļ, lai sakārtotu līdz galam kādus dokumentus, tas tagad aktuāli, slēdzot laulības ar ārzemniekiem. Starp citu, laulību ceremonija ir publiska — to var noskatīties jebkurš.

Gadās, ka laulību izsludina, bet pāris vispār neierodas. Ir arī tā, ka piezvana, vairākkārt pārceļ reģistrācijas datumu, tik un tā neatnāk. Gadās, nonāk slimnīcā un nevar ierasties uz reģistrāciju, taču pārceļ datumu un reģistrējas vēlāk. Man nācies reģistrēt laulību arī mājās, jo cilvēks nebija transportējams. Arī tas ar likumu paredzēts.

Ar vecāku atļauju laulībā var stāties no 16 gadu vecuma, ja otrs ir pilngadīgs. Starp mūsu laulātajiem jaunākajam bija 17 gadu. Vispār mūspusē tie ir reti gadījumi, labi ja viens nepilngadīgs pāris gadā. Bet bērni dzimst, taču precēties tik agri neiet. Daudz ir paternitātes bērnu.

Kad atnācu strādāt, nebija tādu lietu, kā laulību līgumi. Pēc tam vienu brīdi šo funkciju pildījām mēs, pat spiedām spiedogu pasē, ka ir tāds līgums. Pēc tam šo funkciju no mums pārņēma notāri. Laulību līgums ir cilvēku brīva izvēle, tā nav obligāta prasība pie reģistrācijas. Smalkāk par tiem izstāstītu notāri. Mums nav svarīgi, lai tas būtu noslēgts, bet cilvēkiem vajadzētu pievērst tam uzmanību, dzīvē ir dažādas situācijas, un līgumā var visu atrunāt.

Sakarā ar lielākām izvēles iespējām ir mainījušies cilvēku attieksme pret laulību reģistrāciju. Tagad ir iespēja izvēlēties svinīgu ceremoniju vai vienkārši atnākt pēc dokumentiem. Daļai cilvēku svinīgums nemaz nav vajadzīgs, tāpēc viņiem ir dota šī iespēja saņemt dokumentus, un viss. Ja esi ticīgs, ir iespēja laulāties baznīcā un netērēt savu laiku šeit. Ja agrāk cilvēks bija piesaistīts pierakstam jeb deklarētajai dzīvesvietai, tagad reģistrēt laulību var jebkur — kaut vai Ventspilī.

Kad sāku strādāt, nebija tik daudz pāru, kuri vēlas svinīgu reģistrāciju, ja laulībā stājas otru vai trešo reizi. Tagad tādu ir daudz. Mainījusies cilvēku attieksme, jo tie tomēr ir ģimenes svētki, un cilvēki izvēlas svinīgas reģistrācijas. Varbūt arī vairs nav tā nosodījuma sabiedrībā, kāds bija agrāk. Mums paši cilvēki saka: “Kā mēs tā tagad sasēdīsimies pie galda, un viss? Nē, mums pirms tās sēšanās pie galda vajag svinīgumu.”

Padomju laikā praktiski nebija ārzemnieku, bet tagad no 80 reģistrācijām gadā vairāk par 10 ir ar ārzemnieku. Krāslavai tas ir daudz. Reģistrācijas norit ar tulka starpniecību, to nodrošina cilvēki paši. Var ņemt jebkuru, kas spēj iztulkot, manā praksē nākuši un tulkojuši angļu un vācu valodas skolotāji. Ja meitenes jau dzīvo ārzemēs, brauc tikai reģistrēt laulību, gadās, ka līgavaiņi saprot arī krievu valodu. Galvenais, lai ceremonijā jaunie saprastu, kas notiek. Mani novērojumi liecina, ka Krāslavas bērnu vecāki savu atvašu laulības ar ārzemniekiem uztver normāli. Ir redzams, ka šie cilvēki ir laimīgi, ir savstarpēja sapratne, viņu attiecības ir skaistas.

Jāzīmē, ka daudzviet ārzemēs ir iestādes, kas, teiksim, nesaprot priesteru izsniegtās apliecības, kur Latvijas ģerboņa vietā ir zīmodziņš ar krustu, prasa, lai būtu Latvijas ģerbonis. Īstenībā cilvēkiem būtu vērts ienākt pie mums un noskaidrot šos jautājumus. Kad priesteris paziņo mums par baznīcā noslēgtu laulību, mēs pie sevis sastādām reģistru un, pamatojoties uz to, varam izsniegt atkārtotu apliecību paši. Tā būs ar Latvijas ģerboni.

Ja laulības ir baznīcā, cilvēkam nav jānāk pie mums. Priesteris pieņem iesniegumu, reģistrē, ja atļauts izsniegt apliecības, viņš to izsniedz, un tai ir tāda spēks, kā šeit izsniegtajam dokumentam. Bet priesteris pēc šīs laulības obligāti sniedz mums paziņojumu. Diemžēl ir bijuši gadījumi arī mūsu rajona teritorijā, ka dokumentus neiesniedz vispār, tad cilvēkiem rodas problēmas. Dažreiz arī paši cilvēki līdz galam visu nenoskaidro. Bija gadījums. Gados veciem cilvēkiem galvenais bija salaulāties, papīru nevajadzēja. Ja jau nevajag, priesteris apliecību neiedeva. Bet večuks nomira, babiņa Dieva priekšā bija salaulāta, bet ne mantas ziņā, ne pabalstu ziņā neko nevarēja nokārtot, jo nebija dokumenta. Arī šajā ziņā jābūt nopietnam un atbildīgam — ja ejat pie priestera, noskaidrojiet visu, pajautājiet, kāds dokuments tiks izsniegts. Šis jautājums aktualizējās ar 1994. gadu, PSRS laikā tas nebija aktuāli.

— Savulaik, bērnu reģistrējot, dāvināja krāsainā metāla saulītes. Pēc tam nebija nekā. Nesen, pirms dažiem gadiem, pašvaldība atbalstīja jūsu iniciatīvu un ieviesa “subraba” karotīti. Vai ir vēl kādi interesanti fakti?

— Agrāk sabiedrībā bija pieņemts tā: kad vecāki reģistrēja bērnu, nāca sveikt no darba kolektīva, rajona padomes, arodbiedrības, ciema padomes un kas tik vēl. Tagad arī nāk sveicēji, bet tas vairs nav tik plaši. Toties tagad ir daudz foto un video kameru, to kādreiz nebija. Atšķirībā no citiem dzimtsarakstiem, esam ļoti demokrātiski — mēs ļaujam fotografēt un filmēt jebkuram, jo katram taču ir sava gaume. Mūzika pasākumos ir nepieciešama, ja agrāk mums spēlēja mūzikas skolas darbinieki, tad tagad fonā spēlē mūzika no diskiem. Laiki mainās, dzīvā mūzika maksā dārgi, turklāt ne vienmēr pedagogi vasarā vēlas nākt un spēlēt, jo tās ir sestdienas. Esam ļoti demokrātiski, ļaujam cilvēkam izvēlēties arī mūziku. Kāds pāris sacīja, ka ļoti patīk saksofona mūzika. Lūdzu, tikai atnesiet savlaicīgi attiecīgu disku. Pie mums pat solījumus lasa, pirms mij gredzenus. Es pieņemu visus jauninājumus, ja vien tie neizjauc pašu reģistrācijas procesu. Ļoti grūti ir ar dzeju — atrast, lai derētu tieši jaunajiem. Neviens nekad nevar izjautāt tik smalki, lai izprastu, kas otram iekšā. Bija gadījums, ka pēc lūguma lasīju līgavas māsas rakstīto dzeju. Es brīdināju, ka varbūt nebūs tik labi, kā viņi cer. Bet izdevās ļoti labi.

Atgriežoties pie bērnu tēmas, padomju laiks manā atmiņā izceļas ar vienkāršākiem vārdiem, kurus vecāki deva saviem bērniem. Tagad dod sarežģītus, arī divkāršus vārdus. Krievi bērniem izvēlas savai tautībai raksturīgus vārdus, latvieši — savai, poļi — savai utt. Vai arī izvēlas neitrālus, kas der vairākām tautībām. Padomju laikā daudzi centās atbrīvoties no otrā vārda vai uzvārda. Kārtojot mantojuma lietas, tagad nereti atklājas, ka cilvēkam bijis otrs vārds, uzvārds, bet laika gaitā viens no tiem pazaudēts. Sanāk lieki izdevumi, lai sakārtotu dokumentus. Personīgi sev es negribētu divus vārdus vai uzvārdus, jo tas sagādā neērtības.

Kad sāku strādāt dzimtsarakstos, faktiski visi pāri izvēlējās vīra uzvārdu. Tagad arvien biežāk ir tā, ka sieva paliek savā, vīrs savā uzvārdā, jo tas saistīts ar daudzu dokumentu maiņu, ir īpašumi, dzīve iegrozās tā, ka visu pamainīt ļoti sarežģīti. Arī PSRS laikā varēja atstāt savu uzvārdu, bet bija stipra tradīcija pāriet vīra uzvārdā. Tagad ir pat otrādi — vīri paņem sievu uzvārdus, kas interesanti, tādi līgavaiņi, mums nāk no Daugavpils rajona. Likums nosaka, ka cilvēka vārds var sastāvēt ne vairāk kā no diviem vārdiem, tas pats sakāms par uzvārdu. Bet ir situācijas, kad precas ar ārzemnieku, kuram, piemēram, ir trīs uzvārdi. Ja sieva pāriet viņa uzvārdā, dokumentos jāraksta visi trīs.

— Jūsu iestādei ir jāpilda arī skumjas funkcijas...

— Līdz 1993. gadam mums bija laulību šķiršana, tad šo funkciju pilnibā veica tiesas. No vienas puses mazāk darba, bet cilvēkiem kļuva sliktāk. Bija tā: ja abiem nav nekādu pretenziju vienam pret otru, laulību varēja izšķirt dzimtsarakstos salīdzinoši vieglā ceļā. Tagad atjaunoja šo veco pieeju, un to var izdarīt pie notāra. Manuprāt, vajadzēja šo funkciju atļaut veikt ne tikai notāriem, bet arī dzimtsarakstiem, jo cilvēki bija pieraduši laulību šķirt šeit. Atļaut šķirt laulību bez liekām problēmām ir pareizi, jo tā cilvēki ātrāk sakārtotu savas attiecības un nevajadzētu pēc tam staigāt pa tiesu namiem, kad dzimst bērni un sākas citas problēmas, kas rodas no tā, ka nav šķirta iepriekšējā laulība.

Vēl viena drūma funkcija ir miršanas reģistrācija. Šajā jomā manā laikā nebija praktiski nekādu lielu pārmaiņu. Miršanas un dzimšanas reģistrācija vēl arvien saistīta ar deklarēto dzīvesvietu, kā arī ar dzimšanas vai miršanas fakta notikšanas vietu. Bet pavasarī varētu būt izmaiņas likumā, jo pati dzīve saka priekšā, ka šāda piesaiste ir lieka un neērta cilvēkiem.

— Paldies par sarunu!

Juris ROGA