Miers jūsu mājās

Uzrakstīt šīs atmiņas mani pamudināja tikšanās ar novadnieku, kurš kādreiz tika izvests uz Vāciju. Viņš atbrauca no tālās Austrālijas, lai apmeklētu vecāku kapu kopiņas. Uzzinājis, ka esmu skolotāja, pajautāja: “Kā jūs varat audzināt bērnus valstī, kur ir tik daudz sēru dienu? Kāpēc pat tādi nozīmīgi svētki kā Marijas pasludināšanas diena pie jums ir sēru diena? Visas nelaimes taču sākās agrāk, vēl kopš kara.” Viņš, tāpat kā daudzi citi, piespiedu kārtā tika izvests uz Vāciju, būdams gandrīz vēl bērns. Ko toreiz es varēju atbildēt viņam? Mēs visi priecājāmies, ka sākas jauna, labāka dzīve. Atskurbums nāca vēlāk. Kāpēc tad mēs neizmantojām šādu iespēju?

Šie jautājumi nedod mieru ilgus gadus. Lai atbildētu uz tiem, nācās “pāršķirstīt” savu dzīvi, iztaujāt radus, izlasīt daudz grāmatu, pabūt dažās valstīs. Mani novadnieki teica: “Uzraksti, tu esi izglītota.” Tad arī pamēģināšu izdarīt to. Bet šim nolūkam ir jāatgriežas bērnībā. Visi zina, ka bērna atmiņa uz visu mūžu saglabā gan priecīgus, gan traģiskus notikumus. Manas paaudzes bērnu atmiņā tie, lai cik dīvaini tas būtu, saplūda vienkop. Kā tas varēja notikt? Un kā pēc visa tā varēja palikt krietniem cilvēkiem? Varbūt gadījumi, par kuriem es pastāstīšu, palīdzēs jauniem cilvēkiem labāk saprast neseno vēsturi. Laikrakstos un mācību grā- matās taču bieži rakstīta puspatiesība, kas reizēm ir ļaunāka par meliem.

Bērnības atmiņas. Pavasaris, marts... Mēs ejam ciemos pie tēvoča, tēvabrāļa. Es zinu, ka pie viņiem ir meitenīte, kura piedzimusi “laimes krekliņā”. Es nedaudz apskaudu viņu: visi domāja, ka gan šo meitenīti, gan viņas ģimeni gaida tikai laimīga dzīve. Taču pieaugušie, it kā aizmirsuši par meitenīti, nezin kāpēc cenšas pārliecināt tēvoci uz kaut kurieni bēgt. Viņš neparko nepiekrīt. Kā tas ir — bēgt? Kurp? Pamest savu māju, zemi, vēl jo vairāk — pavasarī? Atstāt bērnus bez mājām? Ne par ko! Viņi taču nejuta nekādu savu vainu. Pēc pāris nedēļām viņus patiešām izveda uz Sibīriju, kaut arī tante bija vēl viena bērniņa gaidās. Tēvocis sūtīja vēstules no Sibīrijas. Pateikt, ka tur bija grūti, tātad nepateikt neko. Taču nedz vēstulēs, nedz vēlāk, kad viņi atgriezās, viņš nekad nesūdzējās par vietējo iedzīvotāju sliktu attieksmi pret viņiem — ekpropriētajiem ar tulznainām rokām. Tāpat kā Martai, taisnīgās filmas “Ilgais ceļš kāpās” varonei, cilvēki palīdzēja cits citam, kā varēja.

Taču man ļoti gribas, lai neaizmirstu arī tos, kuri palika pie mums, it sevišķi laukos. Par tiem, kuri neaizbēga uz pilsētu vai vēl sliktāk — ar ienaidniekiem uz ārzemēm.

Kādreiz viens dzejnieks rakstīja: nevar dēls mierīgi skatīties uz savas mātes bēdām, nevar būt cienīgs pilsonis tas, kurš nemīl tēviju. Iespējams, ka tie cilvēki to nezināja, taču dzīvoja tieši tā.

Mūsdienu krīzes grūtības nemaz nav salīdzināmas ar kara un pēckara grūtībām. Tēvi gāja frontē, bet mātes palika ar bērniem.
Vācu karaspēka priekšējās daļas nāca ar uzrakstu uz siksnām: “Dievs ir ar mums.” Mana māte, kad pārnāca mājās, nereti sastapās ar jaunajiem “saimniekiem”. Reizēm viņi pat smaidīja manai mazajai māsiņai. Marta... Viņiem tas bija pazīstams vārds — tā sauca kāda virsnieka sievu. Taču šis uzraksts, pieminot Dievu, vēlāk viņiem netraucēja pielikt pistoli pie mātes deniņiem, kad “ciemiņi” nevarēja atrast mūsu dārzā paslēpušās meitenes un zēnu, kurus dzina no Krievijas un Baltkrievijas, lai tie kalpotu viņiem. Toreiz mana māte patiešām palīdzēja šiem bērniem. Tikai brīnumainā kārtā vecmāmuļai kaimiņienei uz ceļiem izdevās izlūgties dzīvību manai mātei. Atkāpjoties viņi paķēra līdzi visu, ko varēja, apēda visus trušus un pat suni.

Atceros, kā dažus gadus pēc kara mums nācās ēst no kareivju atstātajiem šķīvjiem un lietot vāciešu mantas. “Labi” cilvēki nosūdzēja, par to mums pat sadeva. Izglāba tikai tas, ka tētis karoja frontē. Pēc tam, kad izveda tēvoci, mans tētis un citi ciema ļaudis “labprātīgi” iestājās kolhozā. Toreiz pievāca visu inventāru, lopus, konfiscēja “liekās” ēkas. Šķūnis vairs nepiederēja mums. Mēs slepus rotaļājāmies: šļūcām no tā salmu jumta, kas no vienas puses aizsniedzās līdz pat zemei. Taču pieaugušie pārtrauca mūsu rotaļas: tur taču glabājās inventārs un siens “mūsu ne mūsu” zirgiem!

Cilvēki strādāja no ausmas līdz rietam, rēķinot izstrādes dienas, par kurām saņēma nieka grašus. Strādāja pēc labākās sirdsapziņas, jo tolaik daudzi vienkārši neprata strādāt citādi. Turklāt mans tēvs, piemēram, pirms un pēc darba dienas strādāja zirgu fermā, jo gribēja glābt zirgus. Jaunie saimnieki, kuri neprata apieties ar zirgiem, izturējās pret tiem nežēlīgi. Daudz vēlāk par kolhoza pajām mēs dabūjam tikai vienu vecu, slimu zirgu.

Lai uzartu tīrumu, reizēm tas bija jāatbrīvo no munīcijas, kas bija palikusi zemē. Mēs gājām skatīties, kā virs tīruma liesmoja uguns un dārdēja sprādzieni. Tas bija ļoti bīstami, taču tēvi frontinieki pat nelika manīt. Mans tēvs pēc darba bez maksas apstrādāja bēgļu atraitņu piemājas zemes gabalus. Kad kādu reizi vakarā es palīdzēju viņam nomazgāties, ieraudzīju, cik nomelnējis mugurpusē bija viņa nesen baltais krekls. Bet reizēm tas vienkārši plīsa no sviedriem. Bija bail par tēvu. Taču viņš tikai jautri teica: “Kamēr esmu dzīvs, jūs necietīsiet badu.”

Cik daudz bija prieka, kad tēvs pulcināja kopā visus apkaimes ļaudis un mēs ātrāk par mašīnām traucāmies ar zirgu Sankazaru, kuru tēvs bija izārstējis. Ziemā tēvs mācīja jaunos zirgus. Mēs auļojām pa Daugavas ledu ar trīs gadu veco skaistuli, kuram tēvs deva iesauku Solovejs. Tas skrēja, gluži kā dziedāja. Un skaļi, nepacietīgi zviedza, kad tam nedeva cukurgraudu, ko mēs paši dabūjām tika retās reizēs.

Atceros jaunos bērziņus Vasarsvētkos, kas bija ievietoti tukšās šāviņu čaulās. Brīvajā laikā pinām garu garās virtenes Piedrujas baznīcai. Tagad tādu sūnu un augu palicis ļoti maz. Un arī vainagus no tiem vairs nepin.

Baznīcā svētku reizēs vienmēr pulcējās daudz tautas. Nāca pat no kaimiņiem — no Baltkrievijas. Starp citu, tur arī tagad baznīcās vienmēr ir daudz ļaužu, bet mūsu Piedrujas baznīca kļuvusi tukša. Nav vairs ne skolas, ne bērnu! Tas ir ļoti bēdīgi. Gribas kaut dažus vārdus pateikt par sieviešu darbu. Mūsu sievietes centās apdarīt visu, turklāt pēc labākās sirdsapziņas. Bet tas bija vienkārši neiespējami. Sevišķi tām, kurām mā- jās nebija nedz vectētiņu, nedz vecmāmiņu — kā pie mums. Kādu reizi mēs sēdējām gaidot, kad izcepsies svaigā maize. Virtuvē jau bija jūtama tās smarža. Māte izņēma no krāsns mazu apaļu maizes klaipiņu ar iespiestu krustiņu virsū, kas bija izcepta speciāli mums. Ar krustiņu, jo maize bija svēts produkts. Bet vēl to iespieda tāpēc, lai cepšanas laikā maize neieplaisātu. Un, lūk, šajā visskaistā- kajā mirklī, kad mēs jau taisījāmies ēst, pie mums ieradās brigadieris un pavēlēja mātei iet darbā. Viņa palūdza uzgaidīt — lūk, maize neesot gatava. Tad viņš vienkārši aplēja krāsni ar aukstu ūdeni. Mēs ēdām pusizceptu maizi, pēc tam es vēl ilgi baidījos no cilvēkiem, kuri valkāja cepures ar spīdīgu nagu.

Lai nomierinātu bērnus, tētis pārnesa mājās ievainotu zaķēnu, kas mitinājās pie mums, kamēr izveseļojās. Līgosvētkus mēs svinējām tikai vienu vakaru, līksmojām, turklāt gandrīz neviens nepiedzērās. Viena vasaras diena taču gadu baro! Bet šajā laikā siena pļauja bija pašā spraigumā.

Mēs ar prieku apmeklējām skolu. Tur dzīve šķita vieglāka nekā mājās. Viena mana draudzene pat uzrakstīja uz finiera somas: “Mana soma, labrīt!”`

Tagad laikam sarežģīti iedomāties manas bērnības spēles. Tām bija vajadzīgs vairāk cilvēku. Bet tagad par bērna labāko draugu diemžēl kļuvis dators. Paldies mūsu vecākiem par bērnību, ko mēs pavadījām tīrumā, mežā, pie upes.
Atceros, kā nesām smagus spaiņus ar ūdeni no Daugavas, lai izkurinātu pirti. Toreiz tas vēl bija tīrs, un mēs varējām redzēt upes dibenā gliemežvākus, vērot zivju mazuļu rotaļas, kad skalojām veļu.

Man pat bija žēl Agates Nesaules romāna “Sieviete dzintarā” varoni! Viņas vecāki aizslēdza māju, paņēma biļeti uz kuģi, kas no Liepājas aizbrauca uz Vāciju. Kā viņiem ienāca prātā vest bērnus uz kara izpostīto valsti? Uz ko viņi cerēja? Izrādījās, ka tai meitenei bēdu bija ne mazāk (pat vairāk kā tiem, kuri bija izvesti uz Sibīriju vai palika dzimtenē). Taču par to pastāstīšu vēlāk.

Ņina GADŪNE