Soidi, kivki, raibakozi (pastāstīšu par Latgales igauņiem)

Senāk latgaļu ciltis apdzīvoja zemes vēl aiz Valmieras, Cēsīm (Autānes) un Gaujas, uz Daugavas — Aizkraukles pilskalns Skrīveros — jau robežzona. Dīvajas upe, kas ietek Daugavā pie Klidziņas — latgaļu svētā upe. Līvi (tā viņi paši sevi sauca) vienmēr bijuši latgaļu kaimiņi — no tā laika, kad balti no austrumu stepēm ieklīda šais vietās.

Pakāpeniski līvi asimilējās, zaudējot savu valodu, saplūstot latgaļu etnosā.

17. gadsimtā katoļticīgos Igaunijā sāka vajāt, jo tika ieviesta luterticība. Mūki tika izdzīti un devās uz Latgali. Viņiem sekoja daudz zemnieku, kuri negribēja mainīt ticību. Pēc dažādu avotu ziņām, aptuveni 10 000.

Tie apmetas tagadējā Rēzeknes novada — Strūžāni agrāk tā arī saucās — Esti, arī uzvārds Igaunis tur ir. Ikaunīki — ap Varakļāniem, Zepi (sepp — kalējs), Igoveni — Kaunatas pusē. Arī Čudari varētu būt igauņi, jo tai laikā krieviski saukti “čudj”. Arī Poišs (puisis). Visvairāk igauņu koloniju bijis Ludzas novadā. Pēc 1895. gada tautas skaitīšanas datiem, Vitebskas guberņā dzīvoja līdz 4000 igauņu. Tā kā viņi bija ieceļojuši no Dien- vidigaunijas, runāja savā dialektā, kas atšķīrās no igauņu literārās valodas.

Tātad — Ludzas novada lielākās igauņu kolonijas — Mērdzenes pagasts (tolaik — Mihalova). Tur vēl ir Igauņu sādža, kādos 10 ciemos dzīvojuši igauņi. Uzvārdi — Buļs, Soikāns, Poikāns (igauniski poika, poiss — puisis). Arī manējais uzvārds — Silkāns. Vēl līdz Ulmaņlaikiem to rakstīja — Sivkāns, vēlāk latviskoja. Kā raksta valodnieks Leonards Latkovskis, tas ir cēlies no igauņu vārda soika. Uzvārds Missa (no tā — Misāns) arī tur vēl sastopams. Atceros, bērnībā pēc kādiem kapusvētkiem Styglovas (Vacpirogovas) kapos baznīckungs Puncuļs teica: “Jūs domājat, ka esat latvieši. Bet 18. gs. sākumā pēc Ziemeļu kara šī vieta bija pilnīgi izmirusi no mēra. Vārds “mjārdziņa” — vieta, kas izmirusi no mēra.” Nevis no vārda “mārga — meitene, kā tiek tagad romantiski iestāstīts. Vietā iegāja un piespiedu kārtā tika ievesti dzimtzemnieki — igauņi un lietuvieši. Piemēram, Šķirmantu sādžā pie Mērdzenes — lietuvieši.

Toreizējie Pildas un Nirzas pagasti. Pilda igauniski nozīmē — līdzens lauks, tīrums. Igauņu pētnieks Oskars Kallass uzrāda visu Pildas pagastu 20 km garumā igauņu apdzīvotu. Ludzāniete Antoņina Andrejeva man stāsta, kā iegājuši viņas senči: ap 1860. gadu Pildas pagasta Pracapoles muižā iegājuši divi brāļi Mekši — Jānis un Andrīvs. Palūguši poļu panam atļauju apmesties. Sākumā dzīvoja Sņitkovūs, apprecot vietējās meitenes. Jau Ulmaņlaikā Mekšu skaits bija strauji pieaudzis. Kādu sādžu, kur viņi dzīvoja, nosauca Paideri (ienācēji no Paides Igaunijā). Paideru tuvumā ir augsts, garš Kābista kalns (no vārda kaabu — cepure). Pildā (Ņukšos) ļoti daudz Mekšu apglabāti. Atceros mūsu “bitinīku” Staņislavu Mekšu — gara auguma, mierīgu vīru. Igauņiem bija raksturīgs liels augums un mierīgs raksturs. Arī Undas no Inkinu ciema varbūt ir ienācēji no Igaunijas. Kādam ciemam starp Ņukšiem un Pildu bijis dīvains nosaukums Raibakozi (Kiriva-kidze).

Lielajā Rugaižas silā, kas robežojas ar Kaunatas Kromānu ciemu, atradās Locava — igauņu līdumnieku sādža. Stāsta Pildas iedzīvotāja Indrika: “Kad biju maza, tēvs ar māti runāja igauniski, lai mēs, bērni, nesaprastu. Arī ar tēvoci no Šķirpāniem runāja igauniski, bet mūs nez kādēļ nemācīja.” Tā arī valoda iznīka.

Pēdējais no vietējiem igauniski runāja Nikolajs Nikanovs no Pildas Tjapšu ciema. Pie viņa ciemojies igauņu zinātnieks P. Voolaine. Tagad Pildā dzīvo Antoņina Nikanova, kura vēl atceras zinātnieku, rāda foto ar viņu, ar savu vecomāti (tā runājusi tikai igauniski). Germi (tā saucas ari Gajevas pasta nodaļa), Jakimenko, Karošenko, Germiovi, Nikanovi, Vonda, Buļs (ienācēji no Sāremā salas), Ņukša, Kalva, Eniki, Lauders, Paiders, Unda, Igoveni, Lanka, Lamba — tādi igauņu uzvārdi ir areālā no tagadējā Ciblas pagasta Grečiem (Greeki), Pureņu pagasta Paideriem un Macinkiem līdz pat Raipoles Raibakozim, Vondim un Lauderiem.

Vēl 20. gs. 60. gados Raipoles kapusvētkos igauņu valoda vien skanējusi. Arī tagad tur kapos — katrs otrais igauņu uzvārds. Bija tāds zirgu ceļš Raipole - Raibakozi - Dyukši (kur latgaļu pilskalns, saukts par Zalta kolnu) - Tjapši. Tas galīgi mežā. Pa to ceļu ar riteni nokļuvu Tjapšos — kalnu un ezeru pusē. Uz mājām vēl ir igauņu uzvārdi, bet valoda vairs neskan. Tāpat kā šis zirgu ceļš, kas tālāk ved uz Kūrmu, arī igauņu vārdi un vietvārdi “aizaug” ar laika sausumu, izzūd igauņu pēdas Latgales ciemu ceļos un takās.

Ilmārs SILKĀNS no Mērdzenes igauņiem

No “Rēzeknes Vēstīm”