Ceļojums uz Austriju

“No 29. novembra līdz 4. decembrim notika starptautiskā “Comenius” projekta “Cilvēks un daba. Vērtības, kas atspoguļojas leģendās un mītos” darba seminārs Austrijā, Landekā, kas atrodas vienā no federālajām zemēm — Tirolē,” stāsta M. Mickeviča. “Šis ir ceturtais projekta seminārs, iepriekš viena vizīte notika Grieķijā, Spānijā, tad visi dalībnieki bija ieradušies arī Latvijā. Vēl palikušas vizītes Somijā un Vācijā. Braucām kuplā sastāvā, Austrijā prezentējām mūsu skolā realizēto projektu “Annas Sakses pasakas par ziediem”.

Pirms šī brauciena skolā notika zīmējumu konkurss par Annas Sakses pasakām, kurā iesaistījām 5.-9. klašu skolēnus. Atsaucība bija ļoti liela, tapa interesanti un skaisti zīmējumi, visi tie tika aizvesti un parādīti Austrijā “Comenius” projekta dalībniekiem. Savukārt 8.-12. klašu skolēni rakstīja esejas angļu valodā, sasaistot Annas Sakses pasakas par ziediem ar mūsdienām. Arī šo skolēnu aktivitāte bija liela. Pirms ceļojuma sagatavojām prezentāciju, skolēnu darba grupa izveidoja krāšņu bukletu. Iesaistījām Dagdas mākslas skolu, kuras audzēkņi visām “Comenius” projekta dalībvalstīm darināja skaistas puķes. Skolotāja Diāna Stikute krustdūrienā izšuva piecu ziedu motīvus, kuru izvēlējās pēc Annas Sakses pasakām: īriss, narcise, lilija, mežrozīte un vītenis. Mājturības skolotājs Aigars Vigulis šiem pieciem izšuvumiem izgatavoja koka rāmīšus. Spānijas, Grieķijas, Vācijas, Austrijas un Somijas skolu pārstāvji, kuri saņēma šīs mūsu dāvanas, bija pārsteigti.

Kad jau braucām mājup no Landekas, ģimnāzijas direktors uzaicināja uz savu skolu, kur redzējām savas dāvanas skolas vestibilā — stikla kolonnā bija izstādīts buklets, mākslas skolas bērnu darinātā puķe un skolotājas Diānas izšuvums. Klāt pievienota informācija, ka tas viss ir no Dagdas.

Paviesojāmies pilsētas domē, kuras mērs mums uzdāvināja grāmatu par Landeku. Arī pie viņiem ir partiju sistēma, kā rezultāts — sadrumstalota dome no piecām partijām. Ļoti lielu darbu domē veic tieši sekretāre — pilsētas mēra labā roka šī vārda tiešā nozīmē. Domē ierīkots stends, kurā apskatāmi visi iepriekšējie domes vadītāji, sākot ar aptuveni 1800. gadu. Pati sēžu zāle ir ar jumta logiem un lieliem logiem telpā, kas paver skatu uz kalniem. Galds ir apaļš pēc formas. Austrijā ir ļoti labi ceļi un ļoti liels braukšanas ātrums. No Minhenes uz Landeku braucām ar 180 km stundā. Apmeklējām dažādas pilis, pacēlāmies kalnos, Insbrukā izbaudījām Ziemassvētku tirgu — tās ir vienreizējas un neatkārtojamas iespējas, kas jāizmanto.”

Pedagoģes uzsver, ka, piedaloties “Comenius” projektā, skolēniem un skolotājiem bija iespēja ieraudzīt ļoti skaistu valsti, komunicēt ar iedzīvotājiem svešvalodās, dzīvot austriešu ģimenēs. Iepriekšējā “Comenius” projektā katra skolēna ģimene uzņēma viesus savās mājās. Skolotājas Diānas meita jau pabeigusi 12. klasi, bet mācību laikā viņas ģimenē nedēļu dzīvoja meitene no Spānijas, pie Mārtiņa — no Austrijas, pie Santas un Gintas — no Vācijas, pie Alīnas — no Austrijas.
Par iespēju skolai piedalīties “Comenius” projektā lielā mērā jāpateicas tieši Marijai Micķevičai. Viņa stāsta, ka mērķis ir pēc iespējas vairāk bērniem dot iespēju apmeklēt ārzemes. Līdz šim izdevies aizvest 16 skolēnus. Kurš katrs braukt nevar, ir savi nosacījumi. Pirmais — uzņemt ģimenē citas valsts bērnu. Papildu kritēriji: labas sekmes mācībās, aktīva iesaistīšanās projekta realizēšanā, sabiedriskajā dzīvē un citi. Ja skolēns kaut ko sliktu sadara, tad viņa vietā brauks cits, bet Dagdas vidusskolā tādu problēmu nav bijis. Projekta vadītāja meklē lētākos ceļojuma variantus, lai par atvēlēto summu varētu aizvest pēc iespējas vairāk dalībnieku. Tālab nākamajās aktivitātēs uz Somiju iesaistīs arī bērnus, kuri varbūt nebija uzņēmuši savās ģimenēs viesus no ārzemēm. Plānots, ka uz Somiju brauks seši skolēni un divi skolotāji. Dažam labam tieši “Comenius” projekts ļāva doties savā pirmajā ceļojumā uz svešām zemēm.

Skolniece Santa: “Projekts ir apsveicams, jo mums tika dota iespēja paskatīties, kā dzīvo cilvēki citās valstīs. Radās iespēja paplašināt savas zināšanas par citu tautu kultūru, klātienē sazināties ar iedzīvotājiem, komunicēt svešvalodās. Austrijā patika katru rītu iziet uz balkona un ieraudzīt kalnus. Tāda eksotika, kādas pie mums nav. Te ziemā ir sniegs un pelēkas mājas, tur sniegs un krāšņi dekorētas mājas. Mums stāstīja, ka pirms Ziemassvētkiem notiek konkurss starp viesnīcām par skaistāko rotājumu. Tā kā viesnīcu tur ļoti daudz, pilsēta ir krāšņi izrotāta. Meiteni, kuras ģimenē dzīvoju, ieraudzīju pirmoreiz. Iepazīšanās noritēja viegli, kopumā cilvēki Austrijā ir ļoti komunikabli. Tagad man ir daudz jaunu draugu un kontaktu internetā, ar kuriem varu sarakstīties brīvajā laikā. Visa rezultātā es labāk apgūstu valodu, jau pēc pirmās dienas Austrijā sajutu, ka mana izruna uzlabojas un vārdu krājums paplašinās. Vēl viens ieguvums: kad viens pats esi svešā valstī, tad gribot negribot sāc vairāk domāt par to, kā pareizāk rīkoties tajā vai citā situācijā. Nav tā, kā mājās, kad vari paļauties, ka tavā vietā domās vai darīs citi.

Austrijā mani uzņēma neliela ģimene, kurā ir meitene, viņas brālis un tēvs. Visu laiku bijām pilsētā, mājās tikai no rītiem, vakarā un pa nakti. Interesanti, ka viņi katru rītu vienādi brokasto: sausa bulciņa un veikalā pērk nevis desas luņķi, kā mēs darām, bet gan sagrieztu, turklāt tik plānās šķēlēs, ka spīd cauri.”

Skolniece Ginta: “Dzīvoju, kā man šķiet, turīgā ģimenē pie vienas meitenes kopā ar savu klasesbiedreni Alīnu, kura šodien nevarēja ierasties uz šo sarunu. Arī mēs jūsmojām par kalniem, kas no balkona paveras uz visām pusēm. Mēs jūsmojām, bet vietējie mūs nesaprata, sak, kas tur liels — kalni? Vienkārši mēs tādus neredzam pie sevis ik dienu. Dzīves apstākļi bija ideāli: trīsstāvu māja ar pagrabu, var sacīt, faktiski tai bija četri stāvi. Pirmajā mitinājās omīte, otrajā — tēvs ar māti, trešajā brālis un māsa. Mūs ielaida brāļa istabā, kas bija diezgan plaša. Ienākot priekšā ieraudzījām vēl četras durvis: uz tualeti, vannas istabu, virtuvi un istabu. Bija gan televizors, gan dators, vispār — bagāti. Uz trīs kilometrus attālo pasākumu norises vietu mūs ikreiz aizveda meitenes mamma ar mašīnu. Vispār ģimene bija ļoti sirsnīga un labestīga, var sacīt — kā savējā. Vienmēr viss bija ļoti garšīgi, lai gan meitenes mamma sacīja: “Neesmu laba šefpavāre!” Ēdiens līdzīgs tam, kas Latvijā un mums pierasts. Piemēram, ēdām makaronus ar mērci, kas līdzīga gulašam. Piedāvāja austriešu tradicionālo ēdienu no maizes klimpām. Interesanti, ka Latvijā mēs salātus liekam katrs savā šķīvī, bet viņiem uz galda stāv liela salātu bļoda, un no tās visi ēd. Manuprāt, mums bija pārāk maz laika, lai Austrija apniktu, tālab gribējās palikt ilgāk. Ja būtu dotas pāris nedēļas vai ilgāks laiks, tas būtu pietie- kami, lai sajustu ilgas pēc savas ģimenes un vēlmi doties mājup, bet nedēļas tiešām bija par maz.”

Skolēns Mārtiņš: “Austrijā ļoti uzlaboju savas angļu valodas zināšanas, jo ģimenē, kur dzīvoju, puiša vecāki ļoti labi runāja angliski, var sacīt, ka viņiem tā bija kā mums krievu valoda. Vispār Austrijā runā vācu valodā ar tiroliešu akcentu. Dzīvoju jaukā, viesmīlīgā ģimenē, kur vecākiem ir trīs dēli. Interesants fakts — skolā ļoti maz meiteņu. Puiša klasē, pie kura ģimenē dzīvoju, ir 15 skolēni, no tiem tikai viena meitene. Austrijā ļoti patika, bet nedēļas beigās biju noilgojies pēc mājām. Kalni vispār pasakaini, bet slēpot neriskējām, lai gan iespēja bija. Mājās pārvedu austriešu šokolādi un vītinātu cūkgaļu — tieši to, kuru ražo pilsētā, kurā dzīvojām. Starp citu, mani uzņēmušās ģimenes tētis strādā gaļas kombinātā, kur to gaļu ražo. Atvedu arī dažādus suvenīrus.”

Projekta vadītāja Marija Micķeviča: “Pilsēta atrodas 800 metru virs jūras līmeņa, bet pacēlāmies kalnos vienā no pasaulslaveniem Austrijas kūrortiem, kas ir 2800 metru virs jūras līmeņa. Braucām skaistos vagoniņos un arī atpakaļ nokļuvām tāpat. Kalna virsotnē bija mīnus 14 grādu. Slēpoja faktiski tikai austriešu skolēni, bet somi un grieķi snovbordoja. Mūsu meitenes bija nolēmušas slēpot, bet, kad ieraudzīja kalnus, pārdomāja. Austrieši jautāja, cik augsti pie mums kalni? Atbildējām, ka augstākais ir 311 metru. Viņi sacīja, ka tas vien tāds pakāpiens. Pavēroju slēpotāju ātrumu — tas ir 50-70 km stundā. Sakumā neliels nobrauciens, tālāk tas kļūst straujāks un ir 1700 metru. Varēja ņemt skolotāju un mācīties slēpot, bet lēti tas nav. Visādā ziņā kalna virsotnē bija interesanti. Vienlaikus 40 pacēlāji dažādos virzienos dienā pārved tūkstošiem cilvēku. Pašā pakājē bija tikai vienas vienīgas viesnīcas, un tik dārgas, un tik skaistas!”

Dagdas skolēniem bija interesanti uzzināt, ka cigaretes, vīnu un alu Austrijas pilsētā var iegādāties no 16 gadu vecuma. Uz katra stūra automāti. Skolā smēķē un nekautrējas. Jautājuši, vai skolotāji neiebilst, cenšas apkarot netikumu. Izrādās, ka tikai aicina nesmēķēt, citu drastisku metožu nav. Stundās skolēni netiek ierobežoti, viņi var sēdēt virsjakās un cepurēs, var likt kājas uz galda, katram uz galda atrodas termoss ar tēju vai kafiju, no kura laiku pa laikam iemalko. Atmosfēra atraisīta un brīva. Izrādās, ka Austrijā skolēni netiek ēdināti pusdienās, tāpēc bērni visu ēdamo ņem no mājam, liek uz galda un ēd, kad gribas.

Marija Mickeviča: “Tie pedagogi, kas apmeklēja mūsu Dagdas vidusskolu, man sacīja, ka labprāt gribētu strādāt Dagdas skolā tieši saistībā ar disciplīnu un skolēnu ārpusstundu aktivitātēm. Bet viņiem ir citādāks dzīves veids, dažos aspektos krasi atšķirīgs no mūsu.

Paldies par transporta nodrošināšanu Dagdas novada domei! ”

Mūsu jauniešiem Austrijā šķita dīvaini, ka vakaros ielas ir tukšas un nevar satikt jaunus cilvēkus. Izrādās, tur nav ierasts darba nedēļas vidū ballēties, jo rīt taču jādodas uz skolu. Mārtiņš, Santa un Ginta ir vienisprātis tajā ziņā, ka Latvijas skolu sistēma viņiem tuvāka sirdij, bet tik plašu brīvību, sevišķi smēķēšanas jautājumā, viņi negrib. Katrā kafejnīcā var smēķēt, lai gan ir zāle nesmēķētājiem. Jaunieši gāja dejot — tur zāle smēķētājiem. Dejojot vajadzēja ļoti uzmanīties, lai ar cigareti nejauši neizdedzina caurumu drēbēs. Ekstremāli apstākļi, nepierasti...

Juris ROGA