Vāciete Johanna... no Augstkalnes

Pirmās nedēļas mūsu valstī, par kuru līdz šim brīdim Johannai bija visai neskaidrs priekšstats, aizritēja nemanot — jauni iespaidi, notikumi un iepazīšanās. AFS studenti nekad iepriekš nezina, kurā valstī, bet vēl jo vairāk kurā šīs valsts pilsētā viņi nokļūs — līdz pēdējam brīdim konkrētā vieta viņiem paliek pārsteigums. Par to, kur viņi dzīvos gada laikā, viesi uzzina tikai dažas nedēļas pirms savas aizbraukšanas. Johannai šis pārsteigums pēc viņas atzinuma bija patīkams. Pat pirmās dienas Krāslavā meitenei bija pozitīvu emociju pilnas. Galvenokārt tāpēc, ka viņai laimējās ar jauno kolektīvu: ja 10. a klases audzēkņi redz, ka Johannai vajadzīga palīdzība, kāds no viņiem uzreiz parādās blakus. Tas palīdz grūtajā adaptācijas periodā. Bet jaunā “māmiņa” un viņas gatavotie ēdieni ir vienkārši pasaka! Ne jau velti tikai vislabākās atmiņas par šo Krāslavas ģimeni palikušas Žanam no Brazīlijas un Bestam no Taizemes, kuri arī te dzīvoja, uzturoties gadu mūsu pilsētā. Starp citu, šis tas jaunajā vietā Johannai izraisīja pārsteigumu. Piemēram, meitenei bija ļoti neparasti dzirdēt divas valodas — latviešu un krievu.

Tas pēc Johannas domām ir ne tikai dīvaini, bet arī diezgan sarežģīti skolēniem. Turklāt Vācijā mācību diena nav tik gara kā pie mums — mājās Johanna pārnāca jau apmē- ram pulksten vienos dienā. Taču pašas stundas ir garākas. Tāpēc kādu laiku nācās pierast arī pie tā. Bet vēl Johanna ēd pusdienas “Varavīksnes” skolā. Mums tā ir pati par sevi saprotama lieta, bet Vācijā pusdienas skolēniem nav paredzētas (ja nu mūsu bērni mācītos līdz pulksten vieniem dienā!). Starp citu, pusdienas Johannai apmaksā firma “Eko-Centrs”. Turklāt ne jau viņai vienai — gan pagājušajā, gan aizpagājušajā gadā ārzemju skolēni, kuri dzīvoja Krāslavā saskaņā ar AFS programmu, izmantoja šo privilēģiju, par ko, bez šaubām, jāpateicas vietējās kompānijas vadībai.

Mūsu tikšanās laikā Johanna ar prieku pastāstīja par sevi, dalījās iespaidos un nākotnes plānos, bez gala pārejot no angļu valodas uz krievu un tad uz latviešu valodu (dažas šīs valodas frāzes viņa jau paspējusi apgūt). Meitene ļoti mīl savu dzimto Kvedlinburgu, kur atrodas daudz dažādu vēstures pieminekļu. Viens no viņas senajiem vaļaspriekiem ir muzeju un teātra apmeklējumi (starp citu, pēc Vācijas mērauklām nelielajā pilsētā ir arī teātris). Krāslavas muzeju Johanna pagaidām nav apmeklējusi, taču plāno to izdarīt tuvākajā laikā. Bet vēl viņai patīk brīvdienās pavadīt laiku dabā — viņas ģimenei ir ārpilsētas māja, kur bieži atpūšas Johanna un viņas draugi. Starp citu, par ģimeni: meitenes vecāki veltījuši sevi medicīnai. Tēvs ir ortopēds, māte — fizioterapeite. Tāpēc nav brīnums, ka nākotnē meitene arī plāno saistīt savu dzīvi ar šo nozari. Bet papildu valodu zināšanas, kuras viņa apgūs pie mums, bez šaubām, vienmēr noderēs. Starp citu, valodu apgūšana — tas, Johannasprāt, nav pašmērķis. Protams, viņa intensīvi mācās krievu valodu trīs reizes nedēļā. Taču viņai ir daudz svarīgāk uzzināt iespējami vairāk par viņai jaunās valsts kultūru, cilvēkiem un parašām.

Iepazīšanās ar Johannu, bez šaubām, atstāj iespaidu. Ne tikai tāpēc, ka cilvēks atbraucis no citas valsts — ar ārzemniekiem pie mums šodien diez vai kādu pārsteigsi? Vienkārši cilvēks izrādījās patiešām interesants, aktīvs, kurš paspēj izdarīt visu un dara to ar prieku un “uguntiņu”. Johanna dzied vecāko klašu audzēkņu korī, apmeklē Krāslavas mūzikas skolu, jo arī mājās spēlēja alta vijoli un pianīnu, turpina pilnveidot savas, manuprāt, arī bez tā visai labās angļu valodas zināšanas... Tāpēc novēlēsim viņai veiksmi! Cerēsim, ka mūsu pilsētā darbīgā Johanna jutīsies labi.

Marina NIPĀNE