1. Sešas karstas dieniņas

Sveika, Ukraina!

Tā jau sanāca, ka Ukraina kļuva par otro dzimteni manām māsām, krāslavietēm. Ieguvušas augstāko izglītību Kijevā, gan Jeļena, gan Varvara veiksmīgi apprecējās, bet apmaiņas vizītes kļuva par obligātu ģimenes rituālu. Māsas vi- lina uz Latviju nedziedināma nostalģija, es laiku pa laikam dodos tūkstoš kilometru garajā ceļā tikai nopietna iegansta dēļ. Septītajā augustā uz kāzām mani ielūdza Aleksejs, Varjeņkas dēls. Kā lai te atsaka. Ja pirms trim gadiem uz tādām pašām viņa jaunākās māsas Iriškas svinībām es devos tālajā ceļā kā galvenais kāzu fotogrāfs, tad šoreiz man piedāvāja vienkārši atpūsties un papriecāties pēc sirds patikas. Protams, fotoaparātu es paķēru līdzi un gandrīz karnevāla jautrības virpulī, pavisam aizmirsis par atpūtu, es palaidu garām daudzus tostus. Nemaz nenožēloju: tā manā dzīvē bija visazartiskākā fotografēšana, par ko liecina pussimta interesantu fotouzņēmumu uz mana darba galda. Jautras sejas, kas iemūžinātas negaidot, sarkanu toņu pārpilnība...

Tas bija sestdien, bet manas atbraukšanas otrajā dienā, piektdien, devos uz vasaras svelmes sakarsēto Lubnas tirgu, lai iepazītos ar valsts krīzes ikdienu. Ukrainu nodarbina tieši tādas pašas problēmas kā Latviju.

Dzīves spogulis — tirgus

Lubnā, pilsētā ar vairāk nekā 50000 iedzīvotāju, ir viens kopējais tirgus, kas atgādina Daugavpils tirgu deviņdesmito gadu beigās. Pēdējā laikā parādījusies tikai viena segta rinda un arī tā uz pašu nomnieku rēķina. Šīs vasaras svelmē atklāto metāla konteineru-kiosku īpašniekiem un nomātājiem ir vieglāk elpot. Uz daudzām segtām kārbām uzraksti: iznomā, pārdod. Atšķirībā no Latvijas mantu tirgū tur pārsvarā ir lētas preces ar Ķīnas marku. Kopumā tirgū tagad ir mazāk cilvēku, nav vairs agrākās burzmas, kas liecina par ukraiņu dzīves līmeņa lejupslīdi. Pirms trim gadiem dolārs maksāja 5 grivnas, vēlāk, kad sākās inflācija, 10, tagad — 8 grivnas. Tā ka finanšu zaudējumus izjutusi katra ģimene. Tas pats bezdarbs un drosmīga cīņa par izdzīvošanu. Atšķirībā no latgaliešiem auglīgā Poltavas apgabala iedzīvotāji masveidā nepamet dzimtās vietas. Vietējās varas iestādes netraucē izdzīvošanas procesam, tāpēc mani patīkami pārsteidza stihiskais pārtikas preču tirgus apkārt pilsētas tirgum. Gar ietvēm pircējiem tiek piedāvāti dārzeņi un augļi, arbūzi un melones, piens un krējums, medus un jaunas kukurūzas vālītes. Bet vēl svaigas zivis un vēži... Nelielos daudzumos produkcija tiek iztirgota diezgan ātri. Kaulēšanās ir ne tikai īsti vietā, bet arī obligāta. Tā arī ir stihiskā tirgus galvenā īpašība, kur neviens nepaliek zaudētājos. Protams, jūs, cienījamie lasītāji, interesē cenas. Lai būtu ērtāk, es vadīšos no eiro kursa, kas patlaban līdzinās tieši desmit grivnām. Agrāk mani vienmēr pārsteidza skaisto Hersonas arbūzu kalni augustā. Šos augļus tad es tiesāju, cik vien sirds kāroja. Tagad šo ielas atribūtu es neredzēju nedz Lubnā, nedz Kijevā. Arbūzu biznesmeņi, dzenoties pēc peļņas, sāka pārmērīgi pielietot minerālmēslus, kas izraisīja pircēju saindēšanos. Vienā momentā pieauga pie- prasījums pēc vietējiem Poltavas arbūziem. Kaut arī tie nav tik saldi, toties pilnīgi droši ēdami. Bet cenas atgriezās gandrīz līdz deviņdesmito gadu līmenim: par vienu eiro var nopirkt tieši desmit kilogramu svītroto augļu, kas atdzesētā veidā ir labāki par jebkādiem dzērieniem un pat dienvidu augļiem.

Galvenais brends

Vēl vienas krīzes sekas — pārtikas produktu vispārējā sadārdzināšanās. Savus negatīvos koriģējumus izdarīja arī sausā vasara. Ja iepriekšējā braucienā, aprakstot dārzeņu cenas, es pastāvīgi izmantoju vispopulārāko mēra vienību — spaini, tad tagad visplašāk pielietojams ir kilograms. Tad, lūk, par vienu kilogramu kartupeļu tagad prasa 3 - 5 grivnas, bet sīpoli un tomāti maksā divreiz lētāk. Toties prece atbilst jebkura pircēja gaumei. Tomāti — no vīnogas lieluma līdz kilogramam. Dzelteni, rozā, tumšsarkani, melni. Tāda pati arī sīpolu dažādība, bez kuriem ukraiņi nevar iedomāties savu nacionālo virtuvi. Bet saldie sarkanie Krimas sīpoli popularitātes ziņā neatpaliek no augļiem.

No iepriekšējām vizītēm, iebraucot Kijevā, man saglabājās atmiņā bezgalīgas dārzeņu un augļu spaiņu rindas gar šoseju pie lieliem ciemiem. Šogad šis stihiskais piedāvājums gājis mazumā, kas, iespējams, arī liecina par garāmbraucēju pieprasījuma samazināšanos. Daudzi pilsētnieki uz vasarnīcu zemes uzrakuši zālienus un tagad audzē dārzeņus savos sakņu dārzos.
Tagad par galveno. Īsta sālīta ukraiņu speķa garša popularitātes ziņā ir galvenā nacionālā simbola neatminēts noslēpums. Atceros, kā vienā no atbraukšanas reizēm, pusdienās krietni saēdies ukraiņu boršču pie viesmīlīgajiem radiem, es piecēlos no bagātīga galda un izgāju ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Bet te tev nu bija: uzreiz nokļuvu apaļīgas sievietes — jaunas kaimiņienes rokās, kura vienā mirklī apsedza palodzi ar galdautu. Par atteikšanos nebija ko domāt, auglības dieviete pavēlēja viesim no Latvijas izrādīt cieņu ukrainietei. Nobaudījis mājas gorilku, lai neizraisītu dedzināšanu, es paņēmu gabaliņu bieza speķa, kas tūdaļ izkusa mutē. Roka neviļus pastiepās pēc otrā un trešā gabaliņa. Protams, noslēpums nevis sālīšanā, bet gan Ukrainas speķa cūku šķirnē, kas ir slavena visā pasaulē. Un arī barībā, kur arī šobaltdien nav nekādas ķīmijas, ja jau runa ir par augstas kvalitātes produktu savām vajadzībām.

Gaļas paviljonā bija neciešams karstums. Veikla pārdevēja nemaz nesamulsa, ieraugot fotoaparātu, labprāt atbildēja uz iebraucēja korespondenta jautājumiem. Nataša dievojās, ka viņa nav pārpircēja, bet tirgojas tikai ar pašu audzēto produkciju. Kopā ar dzīvesbied- ru, kurš sākumā šķībi skatījās uz svešinieku, bet vēlāk nomierinājās. Dzīvojot laukos, ģimenes pāris gadā izaudzē pussimta barokļu, kas nodrošina normālu dzīvi. Apsālīts speķis karstā laikā maksā 15 grivnu (mūsu naudā 1 latu), bet, iestājoties aukstākam laikam, cena paaugstināsies divkārt. Augstas kvalitātes cūkgaļa pašlaik tiek pārdota par 3,5 latiem kilogramā. Ar piena produktiem situācija daudzējādā ziņā līdzinās Latvijai. Iepirkuma cenas — krāpnieciskas, cenas veikalos — desmitkārtīgas. Tirgus mehānismi gan te, gan tur darbojas vienādi.

Lubnas piena kombināts ir izslavēts visā valstī ar savu produkciju. Jūs neticēsiet: teicamas kvalitātes šokolādes saldējums vafeļu glāzē maksā tikai vienu grivnu, bet atvēsināta vietējā kefīra lieliskā garša arī tagad rosina patīkamas atmiņas.
Ņemot vērā krīzes situāciju, vietējās varas iestādes netraucē izdzīvošanas procesam. Neviens nedzen projām pārdevējus no stihiskām pārtikas preču rindām gar ietvēm. Runīgā cūkgaļas pārdevēja pastāstīja man, ka ērta darba vieta gaļas paviljonā viņai izmaksā tikai 3 eiro dienā. Plus simboliska maksa par kvalitātes kontroli.

Apmeklējot vietējos pārtikas preču veikalu, neviļus pamanīju būtisku atšķirību no Latvijas veikaliem. Tas ir vietējo preču pārsvars, kur ir zemākas par importa preču cenām. Tiesa, to es pamanīju Lubnā, bet Kijevas lepnajos lielveikalos ir tikpat plašs piedāvājumu klāsts, kā arī Rīgā. Latvijas šprotes, kā arī Rīgas balzāms rotā dārgo importa preču plauktus. Acīmredzot, ja ir piedāvājums, ir arī pieprasījums. Es gan atzinu par labāku paņemt dāvanas no mājām, un piecas pudeles balzāma izvedu pāri robežām bez problēmām.

Aleksejs GONČAROVS