Tālākizglītība turpinās

— Ko dod kvalitātes pakāpes piešķiršana skolotājam?

— “Pirmkārt, skolā tiek izvērtēta katra pedagoga darba kvalitāte, un tas ir šīs idejas pamatsaturs. Skolotāji var parādīt, kāpēc viņu vērtējums ir augstāks. Un skola vienādi objektīvi, pēc kritērijiem, var parādīt, ka skolā ir labi skolotāji. Otra būtība ir tāda, ka ir piecas pakāpes, tās arī nosaka diferencētu atalgojuma sistēmu skolotājiem. Tas nozīmē, jo augstāka pakāpe, jo augstāks atalgojums. Un tā ir tā taustāmā pamatjēga. Klāt nāks piemaksa par kvalitāti tādā ziņā, ka skolotāji, kam, piemēram, ir vienāda slodze, lielāku algu saņems, ja ir augstāka kvalitātes pakāpe.

— No kādiem līdzekļiem paaugstinās skolotāju algu atkarībā no kvalitātes pakāpes?

— No Valsts budžeta. Mūsu sistēma ļauj izmantot to atalgojuma fondu, kāds Latvijā ir, nosakot pamatatalgojumu un nosakot to summu, kas nāk klāt par kvalitāti. Gaidīsim, kad budžets uzlabosies, tikpat labi kā kādreiz pedagogu algām. Ar to es gribu teikt, ka pedagogu algām, protams, jābūt lielākām, jo darbs ir jānovērtē adekvāti, bet tajā pašā laikā šī sistēma ļauj esošo finansējumu sadalīt šajās piecās gradācijās.”

— Vai tas nozīmē, ka finansējums izglītībai budžetā nepalielināsies?

— Šeit būtu jāskatās no diviem aspektiem. Viens aspekts, ka mēs nevaram būt mierā ar to atalgojumu, kāds ir šobrīd, bet tajā pašā laikā mēs varam šo diferencēto atalgojumu sistēmu ieviest arī pie esošā budžeta.

— Vai skolotāji, kuriem būs zemāka kvalitātes pakāpe, nebūs zaudētāju lomā?

— Tieši tāpēc ir šo divu gadu pieredze projektā un iepriekšējā projektā divi gadi, lai šo atalgojumu sistēmu izveidotu tā, lai pietiek gan tiem, kas varbūt ir bez pakāpes un saņem pamatalgu, gan tiem pedagogiem, kuriem ir gradēta alga.

2006/2008. gadā vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra īstenoja vienu no struktūrfonda projektiem, kura ietvaros izveidoja pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas sistēmu. Tātad izveidoja pašu sistēmu, un bija arī neliela aprobācija — 2000 pedagogu jau piedalījās, 187 izglītības iestādes bija iesaistītas jau tad. Šobrīd mēs arī to uztveram kā zināmu sistēmas tālāku attīstību un pilnveidi, jo faktiski katrā izglītības iestādē ir kāds pedagogs, kas piedalās, līdz ar to projektu vairs par tādu aprobāciju vairs nevar uzskatīt, bet jau par pilnveidi, tamdēļ mēs sakām, ka ik pa mirklim kādi uzlabojumi prasībās un kritērijos var parādīties. Bet 2012. gadā šī sistēma būs pabeigta. Protams, laika gaitā var būt visādas korekcijas. Tie pedagogi, kas būs iesaistīti šajā projektā, 2012. gada pavasarī saņems vienotu dokumentu, kas apliecina iegūto pakāpi. Tajā brīdī, kad valsts nolems šo sistēmu ieviest kā atalgojumu sistēmu, tad šo skolotāju apliecības būs derīgas. Un atalgojuma sistēma tiem 10 tūkstošiem pedagogu, kas mums ir tā kā nosacījums, kam būtu jāpiedalās šajā aktivitātē. Tā jau būs norma.

— Pirmais projekta posms ir beidzies. Kā Jūs to vērtējat?

— Mēs dalām pa posmiem tādēļ, ka pakārtojam šo projektu: trešā aktivitāte jeb pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas process ilgst četrus mēnešus. Un mācību gadā ir iespējami tikai divi posmi. Protams, ka vienā mācību posmā, ja mēs sākām novembrī un pabeidzām februārī, ir pirmais posms.

Man jāsaka, ka šī sistēma var apliecināt un apliecina, ka mums ir profesionāli skolotāji. Šī sistēma rāda, ka profesionāliem skolotājiem, ja viņi tā arī sevi parāda, ir jāmainās. Ir jāskatās mazliet citādāk uz jauno paaudzi un varbūt arī uz pašiem skolotājiem. Mēs neesam vienīgie informācijas avoti. It kā jau skolotāji to visu zina, bet šobrīd darba sistēma rāda, ka tas ir jāievieš dzīvē. Strauji jāmainās mācību metodikai, un es pieļauju, ka mainīsies arī varbūt mācību priekšmetu plānojums.
Otrs ieguvums viennozīmīgi ir skolas komandas izveide. Tas, ka administrācija, vērtējot skolotājus, ir paskatījusies uz viņiem mazliet citādāk. Tradicionāli skolas direktors saka: “Mēs pazīstam savus skolotājus, mēs pa viņiem visu zinām!” Bet pirmās atziņas, kas parādās sarunās ar skolu administrāciju, ir tādas: “Es ieraudzīju skolotāju citā gaismā”; “Es drīkstēju ieiet viņu stundā, nesatraucot ne skolotājus, ne skolēnus”; “Es ieraudzīju, kas skolas sistēmā būtu jāmaina”.
Visi skatās uz projektu kā uz attīstību, kā uz perspektīvu.

Kā trešo ieguvumu varētu minēt to (es ļoti ceru — tā arī ir), ka skolotāji sajuta gandarījumu ne tikai finanšu ieguvumā.
Sabiedrības attieksmē tiek kultivēts, ka mums ir slikta izglītības sistēma, mums ir slikti skolotāji, mums ir slikti bērni. Tam ir pavisam citi cēloņi. Tie cēloņi nav pašā skolā. Un tikai skolotāji var mainīt šo attieksmi. Paši sevi sākot cienīt un runājot ar sabiedrību. Es pieļauju, ka tas nav tāds ne taustāms, ne izmērāms ieguvums.

Skola ir tā vieta, kur Latvija var atgūt zināmu ticību, ka mēs varam. Ja skolotāji sāks ticēt, tad viņi to sacīs arī saviem skolēniem.

— Kā vērtējat to, ka pirmajā aktivitātē ir tik maz pieteikušos?

— Tam ir divi iemesli. Pirmais, mazliet konservatīvisms, ka man pašlaik ir darbs, man būs darbs, es neko negribu pasākt.
Mazliet bailes no izaicinājuma. Es esmu nostrādājusi 20 gadus skolā. Ko man vēl mainīt. Viss ir stabils, pazīstams. Nav tās drosmes un arī tradīciju. Mūsu sabiedrība, ja kaut ko jaunībā nolemj, tradicionāli to dara līdz mūža beigām. Eiropas sabiedrība un liela daļa pasaules sabiedrības ir krietni atvērtāka. Šī ir tā iespēja atrast kādu citu veiksmes stāstu. Tas nav tikai par skolotājiem neveiksminiekiem. Tas ir par skolotājiem, kuri var kaut ko citu izdarīt. Mums, iespējams, būs pat divi piemēri, kur skolotāji pēc mūsu tālākizglītības kursiem mēģinās uzsākt savu uzņēmējdarbību.

Otrs iemesls. Mēs zinām, ka šī gada sākumā tika piešķirti papildlīdzekļi skolotājiem, līdz ar to samazinājās no kritēriju viedokļa to skolotāju skaits, kam ir deviņas un mazāk stundu. Lai paplašinātu iespējas pirmajai aktivitātei, mēs esam ierosinājuši normatīvo aktu grozījumus, kur pacēluši minimālo stundu skaitu līdz 12. Tas nozīmē, ka mēs paplašinām iespēju skolotājiem, kas nu būs tie drosmīgie vai kas varētu ienest skolēnu dzīvē citu redzesleņķi un būt mazliet netradicionāli.

IZM projektā var piedalīties tikai strādājošie skolotāji. Skolas, kuras bija paredzēts restrukturizēt vai slēgt, par savu likteni zināja jau 2009. gada jūlijā, bet skolotājiem paredzētais projekts tika ieviests tikai septembrī. Laikā, kad skolotājs jau bija zaudējis darbavietu. IZM projekta vadītāja Evija Papule stāsta, ka IZM projekts no idejas līdz realizācijai ticis triecientempā. “Neviens projekts nav tik ātri no idejas nonācis līdz realizācijai, jo vēl 2009. gada aprīlī ministrei bija ideja un notika intensīvas sarunas ar Eiropas komisiju par papildfinansējumu.

Ilona STEPIŅA