”Tāvu zemes kalendars”; Katōļu kalendars”; Lauksaimnieka gada grāmata” — ar šiem un citiem seniem preses izdevumiem var iepazīties Svariņu pagasta novadpētniecības istabā. Interesi raisa ne tikai tā laika vizuālais noformējums un izdevumu saturs, bet arī bijušo īpašnieku piezīmes, kas atstātas kalendārā vai gadagrāmatā.
Ar Mihaila Mihailoviča Šeikovska rokrakstu aprakstīta vai katra brīva vietiņa 1939. gada Katoļu kalendārā: “Art sākām 22. aprīlī. Auzas sējām 9. maijā — iesēti septiņi pūri, sīpolus stādījām 11. maijā, pupas — 13. maijā, kartupeļus (oriģinālā rakstīts — “kartoplu”, kas daudziem ir nedzirdēts nosaukums) — 19. maijā, miežus sējām dārzā 20. maijā, kartupeļus stādījām dārzā 23. maijā, zirgus izvedām laukā 28. maijā, linus sējām 31. maijā. 3. septembrī apritēja 55 gadi (acīmredzot pašam Mihailam Šeikovskim). Vecā aita aplecināta 19. septembrī, jaunā aita — 19. oktobrī...” Ar šīm un citām piezīmēm var pierakstīt pilnu avīzi. Domāju, ka tagadējā jaunā paaudze pat iedomāties nevar, kādā nolūkā mūsu vecvectēvi izdarīja šādus pierakstus un kā praksē izmantoja šo informāciju. Ko tur par jaunāko paaudzi, pat tagadējie 40-50-gadīgie vīri un sievas diez vai būs gana informēti un zinoši. Viens gan ir skaidrs — vēstures mācīšana un apgūšana uz šāda materiāla pamata būtu daudz interesantāka un saistošāka, nekā šķirstot bilžu grāmatu vai ložņājot internetā. Varbūt esmu kļuvis pārāk nostalģisks, ja tā domāju?
Juris ROGA