Ļena Afanasjeva: “Novads mūs saliedēja!”

Zinību avots

Šķeltovas tautas bibliotēka tā saucamo lielo tīrīšanu piedzīvoja pagājušajā pavasarī, kad tika norakstītas 2500 grāmatas. Sākumā par velti tās piedāvāja visiem gribētājiem, un cilvēki ņēma grāmatas mājās, bet pēc visām tik un tā neradās pieprasījums. Bibliotekāre nonāca alternatīvas priek- šā — no fonda izņemtas grāmatas vienkārši samest katla kurtuvē vai atrast citu telpu un vietu to uzglabāšanai, jo bibliotēku, kas turklāt nākamgad gaida akreditācijas komisiju, nevar pārvērst par grāmatu noliktavu. Lai šī pašvaldības struktūrvienība atbilstu bibliotēkām izvirzītajām prasībām, tajā esošajai lasāmvielai ir jābūt pieprasītai un grāmatām ir jābūt apritē, nevis jākrāj putekļus, guļot plauktā. Bet kuram gan saprātīgam cilvēkam pacelsies roka iznīcināt grāmatas? Tādu atrast nebūtu viegli.

Ļena: “Grāmatu no tiesas bija žēl, tālab bibliotēkā atstājām, kas jāatstāj pēc jaunajām prasībām, pārējās pārvietojām uz bērnudārza ēkas brīvajām tel-pām. Tagad bibliotēkas fondu veido 6000 grāmatu. Lasītāju pēdējo gadu laikā arī kļuvis mazāk — vairs ir tikai 113 bērni un pieaugušie. Brīnīties nav par ko, jo cilvēku laukos pa-liek arvien mazāk un mazāk. Nevar sacīt, ka tas jau radījis traģisku situāciju bibliotēkas pastāvēšanai, bet agrāk tomēr mums bija daudz vairāk lasītāju, sevišķi pensionāru. Diemžēl mūsdienu dzīves realitāte ir tāda, ka veci cilvēki slimo un nomirst, jaunatne — aizbrauc. Vēl viens iemesls lasītāju skaita sarukumam ir pavērusies iespēja mūsdienu cilvēkam redzēt lielu skaitu dažādu televīzijas programmu un brīva pieeja interneta resursiem. Plašais piedāvājums atstāja savu ietekmi uz bibliotēku apmeklējumu. Šobrīd mums ļoti labi pieprasīti ir tieši periodiskie izdevumi — avīzes un žurnāli, jo laukos daudzi nevar atļauties abonēt presi. Taču savs stabils lasītāju pulks mums ir, kādi divi-trīs desmiti tādu cilvēku, kuri lasa pastāvīgi un nemainīgi. Ir arī tādi, kas bibliotēkā iegriežas reti un pat ļoti reti, bet arī viņi ir mūsu lasītāji. Jaunatne lielākoties interesējas par internetu, skolēni, studenti lasa speciālo literatūru. Nekādu citu pārmaiņu nav. Pati bibliotēka laika gaitā kardināli izmainījusies. Sirdī man gan ir tuvāka vecā kārtība, kurā bibliotēka katram visupirms asociējās ar grāmatu. Šodien bibliotēka ir informācijas avots — tas tiek izvirzīts priekšplānā, tas ir kļuvis pats galvenais. Agrāk lasītāja apkalpošana nozīmēja piedāvāt labu interesantu grāmatu. Tagad viss ir citādāk. Katrā bibliotēkā ir datori, ir internets, piedāvājumu spektrs paplašinās. Iekārtojām bērnu stūrīti mazajiem bibliotēkas apmeklētājiem ar mērķi veicināt viņu interese par grāmatu, mudināt viņus lasīt. Bērnudārza bērni šurpu nenāk, stūrītis interesē lielākoties 1.-3. klašu skolēnus.”

Runājot par novada izveides ietekmi uz bibliotēku un lasītāju, bibliotekāre pauž pārliecību, ka novada izveidošana vismaz bibliotēkai ir nākusi tikai par labu. Ļenai ir saglabājušies agrākie sakari ar Krāslavas centrālās bibliotēkas kolēģiem, kuri nekad neatsaka palīdzību, dod iespēju pat apmeklēt kursus, kas tiek organizēti Krāslavas puses bibliotēku darbiniekiem.

“Bet arī Preiļu centrālā bibliotēka neapdala mūs ar uzmanību, aicina uz kursiem, semināriem,” turpina Ļena “Tagad bibliotēka ir Preiļu centrālas bibliotēkas pakļautībā, visas atskaites jau sūtīju uz turieni caur internetu. Faktiski novads mūs, trīs bijušos rajona pagastus un iestāžu darbiniekus, saliedēja ciešāk kopā. Tagad mēs savstarpēji kontaktējamies daudz biežāk un vairāk, nekā strādājot viena rajona robežās. It kā tepat blakus bijām arī agrāk, bet tik cieša saikne kaut kā nebija izveidojusies.”
Lasītājus novada izveide nav skārusi nekāda veidā: visi pakalpojumi bibliotēkā saglabāti un pieejami uz tiem pašiem nosacījumiem, kā līdz šim. Ar jaunu grāmatu iegādi gan kļuvis sarežģītāk, bet tam ir tiešs sakars ar finanšu krīzi valstī, nevis ar novada izveidi. Jaunajā budžetā naudas ir nedaudz mazāk avīzēm un žurnāliem, nekā bija iepriekš, grāmatām — pavisam maz. Bibliotēkai ir jāmaksā rēķini par pakalpojumiem, kuriem nevar netērēt naudu, piemēram, datoru apkalpošana, internets, elektrība.

Kultūras avots

Šķeltovas tautas nams var lepoties ar plašu zāli un lielu skatuvi, bet arī kultūras lauciņā ir savs, var teikt, viens ar bibliotēku klupšanas akmens — iedzīvotāju skaita sarukums un nevienmērīgais teritorijas apdzīvotības blīvums. Arī atšķirīgais nacionālais sastāvs liek papildus padomāt, kā sarīkot pasākumu, lai tas būtu saistošs vismaz lielāko pamattautību ļaudīm.

Tautas nama vadītāja stāsta, ka kultūras jomā ar Krāslavu saglabājušās vien draudzības saites, Aglonas novads pagastu nav apdalījis ar uzmanību, bet arī lielas kontroles pagaidām nejūt. Varbūt to pat nevajag, jo viss vienalga notiek. Pirms gadu mijas piedzīvots liels stress, jo ieplānotais Ziemassvētku pasākums bija jāatceļ, lai gan muzikanti jau bija ieradušies. Vienkārši negaidītas elektroenerģijas padeves pārtraukuma dēļ ciemats tonakt ieslīka tumsā. Toties Jaungada balle noritēja bez aizķeršanās. nākamais lielākais pasākums — Lieldienu vakara svinības sapulcināja aptuveni astoņdesmit cilvēku. Tikko kā noritēja tradicionālais pensionāru pasākums “Tiem, kam pāri 50”. Nākamie tuvākie: Mātes diena, Bērnības svētki, Līgo un tā līdz pat kārtējiem Ziemassvētkiem, kuri, cerams, šoreiz būs ar gaismu. Nedēļas nogales starp lielajiem pasākumiem parasti aizpilda diskotēkas. Šķeltovas diskotēku odziņa ir diskžokeji — tās ir jaunietes: skolniece Anastasija Bistrova, studentes Lina Šipulina un Santa Klusa.

Ļena: “Izveidojoties novadam, esam pulcējušies kopā Aglonā visu četru kultūras iestāžu vadītāji, Aglonas tautas nama direktori izvēlējāmies par galveno, kura koordinē mūsu darbu, apgādā ar informāciju. Tauta atkal neko nav zaudējusi: svētki bija, ir un būs. Kā varēja tos apmeklēt ikviens, tā tas arī turpmāk būs. Mazāk pasākumu nepalika, bet apmeklētība gan sarukusi, jo trūkst aktīvu cilvēku. Izjūtu arī pašdarbnieku trūkumu — nav kam kāpt uz skatuves, jo jaunatne aizbrauc, bet vecīšiem ne tas spēks, ne varēšana. Mums tagad ir divi stabili kolektīvi. Labi pazīstams ne tikai savā pagastā, bet arī rajona robežās ir sieviešu vokālais krievu dziesmu ansamblis “Zvoņņica”, kas šobrīd darbojas piecu cilvēku sastāvā, bet kolektīva sastāvs atjaunojas. Otrs interesants kolektīvs ir Austrumu deju grupa, kurā sākumā bija pieteikušies kādi desmit dejotāji, bet līdz šaidienai noturējās tikai četri. Skolotāja brauc no Krāslavas, nodarbības notiek reizi nedēļā. Tās ir smagas nodarbības, turklāt padārgi tas viss kopā sanāk. Mācības ir par maksu, plus vajag vairā-kus kostīmus, kas arī nav lēti. Ne katra ģimene var atļauties, bet palikušie dejo un rudenī kolektīvam apritēs divi gadi. Dejoja Izvaltā, Aglonā un visos koncertos uz vietas Šķeltovā.”

Juris ROGA