Par to, kas visvairāk sāp

Par spīti veselajam saprātam varasvīru alkatība tikai pieaug. Uzpūstais valsts aparāts arī tagad ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā ierēdņu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju. Struktūrreformu vietā — tā saucamo amatvīru pārvietošana no viena kabineta uz otru un “savu” cilvēku saglabāšana par jebkuru cenu. Iznākumā — birokrātijas patvaļa un korupcijas līmenis, kas apkauno Latviju. Cik reižu publiski tika runāts par darba algu noregulēšanu, taču arī tagad pirmās personas valsts struktūrās saņem atalgojumu, kas desmitiem reižu pārsniedz skolotāju vidējo algu. Divdesmit gados mēs paši esam izaudzinājuši birokrātiju, kura nemaz nav spējīga strādāt, bet tikai “vadīt” un dalīt savā labā budžeta pīrāgu. Ja mēs to zinām un paciešam, respektīvi, esam pelnījuši tādu varu, kas noveda valsti pie sasistās siles.

Sliktas ziņas birst gluži kā no pārpilnības raga. Bezdarbnieku rekordskaits — 190000. Tautas varonis Neo turpina publiskot noslēpumu par nedzirdētiem ienākumiem, kurus saņem valsts kalpotāji. Viņiem nospļauties uz krīzi un valdības rīkojumu. Galvaspilsētas mērs Nils Ušakovs publiski paziņoja par atklāto miljonu latu afēru apdrošināšanas kompānijā “RSK”, kurā tiek turēti aizdomās bijušie Rīgas domes vadītāji. Turpinās darbspējīgu iedzīvotāju, diplomētu speciālistu izbraukšana no valsts, un pat pēdējā vecāko klašu audzēkņu aptauja latviešu skolā parādīja, ka puse sapņo atstāt dzimteni. Palielinās parādnieku par komunālajiem maksājumiem un neveiksmīgu kredītu ņēmēju skaits. Turpinās likstas ar “Parex” banku, kura prasījusi no nodokļu maksātājiem milzīgu summu, bet līdz atrisinājumam tālu. Neviļus rodas iespaids, ka kādam patīk pārvērst Latviju par lētu nekustamo īpašumu. Valstī, kura dzīvo bez stratēģijas, nobriedusi galvenā krīze — tikumiskā. Diemžēl Saeimas vēlēšanas Latvijā ir naudas maisu, bet tikai pēc tam — ideju un personu konkurence. Viss patriotisms aprobežojas ar divām aktuālām tēmām: valsts īpašo vēstures ceļu un valsts valodas aizsardzību. Paātrinot šo problēmu risināšanu pirmsvēlēšanu tempā, partiju biedri, pārvērzdami politiku par izdevīgu biznesu, vadās no personīgiem mērķiem. Turpretim vienkāršam cilvēkam ir savs situācijas skatījums, kura aizskar daudzu ģimeņu in-tereses Latgalē un ne tikai materiālajā ziņā. Lūk, arī redakcijā vērsās Dagdas iedzīvotājs, kurš vēlējās izteikt savu viedokli par lingvinistisko problēmu, kas jau saasinājusies. Tēma, kā saka, ir pikanta, tāpēc mūsu lasītājs palūdza neminēt viņa uzvārdu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā izskan publiski paziņojumi finansēt tikai latviešu skolas. Paklausīsimies viņa argumentus.
“Pēdējos gados daudzi Dagdas iedzīvotāji ar nožēlu uzdod jautājumu: ”Kāpēc lielajā skolā mācības notiek tikai latviešu valodā? Pilsētā un pagastos, kas ietilpst novadā, taču dzīvo daudz krievu, baltkrievu un citu tautību ģimeņu.”

Pat kaimiņos, Krāslavā, “Varavīksnes” skolā sekmīgi rit bilingvālā apmācība, darbojas poļu skola, kas ir nacionālo mazākumtautību cieņas faktors. Bērniem no krievvalodīgām un poļu ģimenēm taču ir vieglāk un labāk uzsākt mācības dzimtajā valodā, kas, manuprāt, pasargā no iekšējā diskomforta un nenostabilizētas psihes traumēšanas.
Pēdējā laikā es kā tēvs sāku iedziļināties bilingvālās apmācības būtībā. Nācās ņemt palīgā metodisko literatūru, lai saprastu, ka divvalodībai jāattīsta skolēnu spējas izmantot divas valodas — sadzīvē, skolā, darbā. Vārdu sakot, visās dzīves sfērās. Bez šaubām, bilingvālisms veicinās latviešu valodas apgūšanu arī ģimenēs. Pakāpeniskā pāreja no dzimtās valodas uz valsts valodu nepazeminās sekmību, it sevišķi jaunākajās klasēs. Uzmanīgi sekoju pedagogu kolektīva darba pieredzei eksperimentālajā “Varavīksnes” skolā, kuras absolventi sekmīgi stājas un studē Latvijas augstskolās. Pati dzīve diktē jaunajai paaudzei triju valodu — latviešu, angļu un krievu — vispusīgas zināšanas. Es nekādā ziņā neaicinu ieviest otru valsts valodu, kā tas tiek praktizēts Šveicē, Beļģijā, Nīderlandē, atsevišķos ASV štatos. Vairāku valodu brīva prasme — tā ir katra cilvēka papildu bagātība, kurš pretendē uz konkurētspēju darba tirgū. Laiks izdara savus koriģējumus, un iepriecina tas, ka šobrīd latviešu valodai nekas nedraud. Redakcijā es vērsos tāpēc, ka man ir saprotamas vecāku bažas krievvalodīgās ģimenēs, kuri ar visu vēlēšanos nespēj sniegt kvalificētu palīdzību savām meitām un dēliem no latviešu skolām. Bilingvālā pirmsskolas iestāde, tad skola — tā ir izglītības sistēma, kas izturējusi laika pārbaudi un nemaz neaizskar Latvijas valsts intereses. Gluži otrādi, tā veicina reālu integrāciju.

Paužot ne tikai personīgo viedokli, sapņoju par bilingvālo klašu atvēršanu Dagdā. Uzzināju, ka šim nolūkam jāorganizējas divpadsmit skolēnu vecākiem un jānodod iesniegumi skolas administrācijai ar lūgumu ieskaitīt bērnus bilingvālajā plūsmā. Tad turpmāk, tāpat kā agrāk, mums nenāksies dzirdēt iebildumus: “Bet jūs esat vienīgais, kurš vēlas sūtīt bērnu bilingvālajā klasē.” Par manu piedāvājumu jau pašlaik jāsāk domāt sagatavošanas klašu bērnu vecākiem pirmsskolas iestādēs, un tiem, kuri audzina nākamos skolēnus mājās. Nekā neiespējama nav, bet vecāku pienākums ir radīt labākus apstākļus bērnu audzināšanai un mācībām. Bilingvālās izglītības ideja Dagdā radusies jau sen. Tāpēc, lai no vārdiem pārietu pie darbiem, ieinteresētiem vecākiem jāņem iniciatīva savās rokās un jāorganizējas pašiem. Tā ir iekārtota dzīve: pieaugušie dzīvo bērnu dēļ, nežēlojot viņu labā nedz spēkus, nedz laiku, nedz līdzekļus. Un vērsties pēc palīdzības uz redakciju mani pamudināja rūpes par nākamo paaudzi. Starp maniem radiem un paziņām ir bilingvālās skolas absolventi, kuri ieguvuši augstāko izglītību latviešu valodā un kļuvuši par veiksmīgiem cilvēkiem.”

Aleksejs GONČAROVS